Saticībā un mīļumā ir spēks
Durbes novada Briķi ir vienas no mājām, kur dzimtas satikšanās ir ikgadēja tradīcija. Bet arī mazākos un lielākos svētkos visi steidz sanākt kopā.
Kuplās saimes vecākās paaudzes pārstāve ir Eleonora Briķe, Dailes teātra aktrises Indras Briķes, bioloģiskā zemnieka Andra Briķa un policista Jura Briķa mammīte, kuru visi ģimenē mīļi dēvē par Noriņu. Ziemassvētki un Jaungads ir Noriņas mīļākie svētki.
«Mana dzimtā puse ir Iecava, mājas Rumbas. Mamma Klaudija bija krieviete, tētis Teodors – latviešu strēlnieks. Latvieši bija ļoti labi karotāji, un viņus sūtīja uz Krieviju. Kā jau puiši, iet ciemos pie meitenēm. Mamma tolaik strādāja fabrikā, un tā viņi iepazinās,» dzimtas vēsturi ieskicē Eleonora un turpina, «karš beidzās, un viņi apprecējās. Tur, Krievijā, piedzima vecākā māsa Elza. Tēvs teica, ka jābrauc uz Latviju, un mamma tam piekrita. Un tā viņi Elziņu atveda uz Latviju. Ģimenē bijām septiņi bērni: Elza, tad bija Zenta un tad es, tad nāca brālis Gunārs, māsas Velta un Ināra un jaunākais ir brālītis Jānis, kurš piedzima jau pēc tēva nāves.»
Piedzimst ratos kā čigānbērns
Eleonorai ir īpašs stāsts par savu dzimšanu. «Mamma ar tēti brauca uz gadatirgu, bija svētdiena, 15. augusts, un es ratos piedzimu. Pēc tam viņi iegriezās slimnīcā un visu nokārtoja. Interesanti, ka mana mamma pati arī dzimusi svētdienā un visi mani bērni – Andris, Juris un Indra – ir dzimuši svētdienā. Tāpat man visu mūžu paticis kaut kur braukt. Vīrs kādreiz smējās: tu jau kā čigāniete – mīli visur braukt.»
Eleonora atminas, ka tēvs bieži mainījis dzīvokļus, jo bērni auguši lielāki un viņš rūpējies, lai skola būtu tiem tuvāk. Eleonora skolas gaitas uzsākusi Plakanciemā. «Mūsu māja saucās Krogzemji. Vajadzēja iet ābečniekos, un tad pirmo klasi es tur beidzu. Pēc tam visa ģimene braucām uz Virgu. Tētim tur piešķīra zemi desmit hektāru platībā. Mēs ļoti skaisti dzīvojām. Mājas Virgā saucās Dzintari. Tur visa mūsu bērnība pagājusi.»
Eleonorai bērnības atmiņas ir tās visskaistākās. «Es ar lellēm spēlējos. Tad jau nebija tādas lelles kā tagad. Mamma šuva lupatu lellītes, iezīmēja actiņas, un man tās bija tik mīļas. Vakaros es viņas guldināju blakus un sarunājos. Vienu sauca Anniņa. Tai bija dažādas kleitas, arī mammas rokām sašūtas. Mamma brīvajā laikā arī daudz dziedāja, viņai bija skaista balss. Pie tēva nāca daudzi draugi. Viņš bija kara invalīds – zaudējis kāju. Toties viņam padevās rakstīšana. Draugi nāca, lai tētis uzraksta kādu lūgumrakstu. Agrāk viņš bija strādājis par seglinieku – apsegloja zirgus.»
Eleonoras bērnības tumšākās atmiņas – kad nošāva tēvu. «Viņš ciema padomē strādāja par priekšsēdētāju. Tajā laikā bija izvešanas un saraksti bija sastādīti. Tie, kuri tos sarakstus taisīja, jau bija aizlaidušies. Tā nu tēvu ielika tai vietā un nošāva. Mammīte vēl bija stāvoklī ar Jānīti. Viņš savu tēvu nav redzējis. Tas ir ļoti sāpīgi,» skumji nosaka Noriņa. Tomēr ar sirds siltumu atceras, kā visi bērni augot cits citu pieskatījuši. Diemžēl abas Eleonoras vecākās māsas – nu jau Mūžībā.
Vēlākos gados, kad mamma jau bija pārdevusi māju, Eleonora gribējusi Dzintaru zemi Virgā atgūt. Tagad tur saimnieko jaunākā māsa. «Tur ir jauna māja un liels augļu dārzs. Mazbērni uz turieni brauc kā uz vasarnīcu.»
Skaistais dārzs vairs tikai fotogrāfijās
Visskaistākās dienas Eleonora sakās vadījusi Tadaiķu pagasta Sīļos, kur ar vīru nodzīvojusi 25 gadus no kopā atvēlētajiem 50. Apprecējušies, kad vēl dzīvojusi Virgā. Vīrs Gunārs Virgā strādāja par šoferi. Skaists puisis, un daudzas meitenes skrējušas pakaļ, tomēr viņš izvēlējies Noriņu. Gunāru iesauca armijā, un pēc tam viņi ar Noriņu apprecējās un devās uz Tadaiķiem.
«Sīļi bija ļoti iemīlēti. Abi ar vīru dikti pārdzīvojām, kad bija jādodas prom. Arī Indra raudāja, un Indras Jānītis teica: ja man būtu naudiņa, es Sīļus nopirktu. Atbrauktu vasarā no Rīgas un par vasarnīcu turētu. Bet nevienam nebija naudas,» skumji nosaka Noriņa un atminas, «Sīļos dzīvoja vēl viens īrnieks, viņam bija vairāk naudas, un viņš to māju nopirka. Dēls Andris teica: brauc dzīvot pie mums uz Briķiem, tad papam būs vieglāk pārdzīvot.» Taču vecajam vīram bijis grūti māju zaudēšanu pārdzīvot. «Uz Durbes novada Briķiem atnācām dzīvot 2001. gadā, bet 2004. gadā vīrs nomira.
Nevarēja pārdzīvot to, ka aizgājām no Sīļiem.»
Bet atmiņas par šīm mājām ir neizdzēšamas. Viens no Eleonoras rūpestiem un lolojumiem Sīļos bija puķu dārzs, par kuru nu vairs liecina tikai fotogrāfijas. Skaists bijis rožu dārzs dažādās krāsās. Rozes stādītas par godu māsām un brāļiem – māsām sarkanās un brāļiem baltās –, kopā septiņi koši krūmi. Daudzveidīgi un krāšņi bijuši dāliju ceri. «Dālijas ir manas mīļākās puķes. Tāpēc, ka tās visilgāk zied un tur ir krāsu dažādība,» skaidro saimniece un palielās, ka savulaik iekopusi 24 šķirņu dālijas. ‘Karogs’, ‘Dabas balva’, ‘Pēteris’, ‘Turaidas Roze’, ‘Verter de rose’, viņa uzskaita dažas no tām un ar nožēlu secina, ka Briķos palikusi vairs tikai puse no kolekcijas. Labākās šķirnes aizgājušas bojā. «Dālijas prasa daudz rūpju, bet man patika ar tām darboties. Rudenī, kad salnas, tās nosalst. Tad vajag pagaidīt, lai saknes nobriest. Tad gumus izrok un nes izžāvēt. Saliek pa šķirnēm. Izžāvē, nogriež saknes un kastē, un uzber skaidas. Andrim, manam vecākajam dēlam, pie kura ģimenes es dzīvoju, te ir kūdra, un es arī to kaisu. Un tad noliek glabāšanā līdz pavasarim. 15. maijā tās noteikti jāstāda. Un tad dālijas zied līdz vēlam rudenim,» zina puķu mīļotāja.
Sīļi Eleonorai saistās ar vēl kādu vaļasprieku – tur viņa sākusi rakstīt dzeju. Par saviem mīļajiem, par mīlestības stūrīšiem. «Savos stūrīšos es visvairāk pavadīju laiku. Man bija Sapņu aka, Pasaku stūrītis, Atpūtas stūrītis, Lielais akmens, kur vīnoga auga, un Dzejas stūrītis.» Viņa atminas, ka pirmais dzejolis ticis veltīts meitas Indras dēlam Jānim.
Gaišu smaidu Eleonora to deklamē bez aizķeršanās, lai gan pagājuši daudzi gadi, kopš tas sacerēts. «1. septembris, 1. septembris, Jancīts skaļi sauc un uz Rīgu braši brauc. Skolas sols un draugi gaida, Skolotāja pretī smaida. Neskumstiet par mani daudz! Atpakaļ es būšu drīz. Skolā es daudz zināšanas gūšu, Lielāks augšu un būšu.»
«Jancim Sīļi ļoti mīļi bija. Viņš gāja Rīgā skolā, bet jau kopš 1. klases katru vasaru brauca pie manis ciemos. Mēs arī vēlāk esam braukuši uz Sīļiem skatīties, kā tur tagad izskatās. Tur, kur man bija puķes, tagad akmeņi. Mans bērzs, kur dzīvoja stārķis, nozāģēts. Stārķi vairs nelido. Es raudāju, un man bija visu to sāpīgi redzēt. Saimniece, kura tagad tur dzīvo, pateica: Noriņ, ja tev žēl šķirties, paliec kādu nedēļu. Bet es saimnieces lēmumu nepieņēmu, un arī Indra tā teica: būs vēl sāpīgāk.»
Lepnums par katru no bērniem
Ar saviem bērniem Eleonora ļoti lepojas. «Man visi bērni mīļi un labi. Tā liekas, ka citiem nav tik mīļi bērni. Es arī esmu bagāta kā vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. Man varētu piešķirt goda nosaukumu,» pasmej Noriņa.
Briķu vecākais dēls Andris ir bioloģiskais zemnieks – viņam pieder 100 hektāru zemes, bišu drava un arī lopi. «Andris viens netiek ar visu galā. Jāaicina talkā strādnieki. Viņš labi uzņem savus strādniekus un iedod vēl līdzi kaut ko no lauku labumiem,» uzliela mamma un pastāsta, ka ar sievu Selgu dēls ir kopā divus gadus. Iepriekšējā sieva Alvīne nomirusi. «Andris tagad ir laimīgi precējies. Un es priecājos par viņiem abiem.»
Otrs dēls Juris dzīvo Aizputes novada Bojās. «Agrāk viņš bija policijas priekšnieks, aizgāja pensijā, bet vecie kolēģi atsauca atpakaļ darbā,» teic Eleonora un salīdzina, ka «Juris ir mīlīgāks nekā Andris, vairāk uz jokiem».Pēc diviem dēliem Eleonora ļoti gribējusi meitu. «Vīrs pat teica: ja es nepārvedīšu no dzemdību nama meitu, tad nemaz nelaidīs mājās,» ar smaidu atminas kundze un raksturo savu jaunāko atvasi: «Indra pēc rakstura ir mīļa. Kad viņai bija 55 gadu jubileja, es teicu, ka vajag organizēt kādu restorānu. Indra tad atbildēja: mamma, nesāc atkal rīkoties, tā ir mana dzimšanas diena, un svinēsim Briķos.»
Runājot par meitas aktrises karjeru, Eleonora atzīst, ka tā noteikti esot viņas vaina. «Atceros, Indra vēl nestaigāja kājām, kad es viņu ņēmu līdzi uz vietējā teātra mēģinājumiem. Mūsu mājai pretī bija kultūras nams. Ietinu Indru segās un gāju uz mēģinājumu. Pati biju režisore un vēl spēlēju galvenās lomas. Kad Indra paaugās, viņai prasīja: kas tu būsi, kad izaugsi? Viņa atbildēja: aktrise! Indra kopā ar tuvējo māju bērniem spēlēja lugas. Viens bija suns, cits govs, bet viņa – princese. Indra pati sarakstīja lugu. Iedeva man izlasīt, bet teica: mammīt, es nezinu to nosaukumu. Es izlasīju un ieteicu Trīs sarkanas rozes.»
Tagad Indra ir jau liela aktrise. «Es par viņu tagad lepojos. Kad viņa vēl spēlēja Liepājas teātrī, man visvairāk patika izrādes Līgava bez pūra un Vējiem līdzi. Arī Pelnrušķīte, kur Indra spēlēja galveno lomu. Man patika gan Liepājas teātris, gan Dailes, kurā meita tagad strādā, un uzskatu Indru par labu aktrisi.»
Meita uz Briķiem atbraucot ne visai bieži. Gan mammas dzimšanas dienā 15. augustā, gan Jāņos un Jauno gadu sagaidīt. Arī savu dzimšanas dienu 29. decembrī Indra labprāt svin brāļa mājās. «Viņa saka, ka citur nemaz negrib svinēt, kā tikai pie manis. Tad es pārģērbjos par Salatēti un nesu lielā maisā dāvanas. Tagad es nevaru labi redzēt, tad Indra pārģērbjas par jauku rūķīti. Visi ciemiņi skaita dzejoļus, un visiem dod dāvanas. Tā ir tāda saimes sanākšana kopā.»
Eleonora ir kuplās dzimtas vecākā paaudze. Viņai ir septiņi mazbērni un astoņi mazmazbērni. Visi kopā sanākot ģimenes saietos. «Pirmā sanākšana kopā bija tad, kad mūsu mammītei Klaudijai palika 100 gadu. Pēc tam saieti notika ik pēc pieciem gadiem,» stāsta Eleonora, piebilstot, ka visi kļūstot vecāki, tad nu tagad sanākot kopā katru gadu. Saietā sapulcējas vismaz 75 cilvēki. «Tas ir Bluku dzimtas saiets, bet kopā pulcējas arī Briķi. Tikšanās bijusi arī Smiltenē, kur dzīvo mans krustdēls, Virgā un vienreiz Rīgā, kad Indrai bija lielā jubileja – 50 gadu.»
Pozitīva domāšana piesaista pozitīvus cilvēkus
Eleonorai rit 88. gads un ir grūti samierināties, ka enerģija un varēšana vairs nav tāda kā agrāk. «Man patīk strādāt. No sākuma, kad dzīvoju Sīļos, es biju gans, tad biju slaucēja, vēlāk bibliotekāre. Ļoti man patika gatavot ēst un ciemiņus gaidīt. Patika pašai braukt ciemos un ballēties. Tagad ļoti pārdzīvoju, ka man dakteri neļauj strādāt. Tagad nevaru iemācīties ar spieķīti iet. Kā tas izskatīsies, ka es iešu ar spieķīti – es vēl esmu jauna meitene!»
Toties atmiņām spieķa nevajag. Tās var traukties turp un atpakaļ kā sprigani kumeļi. «Man patika uz teātri braukt,» teic Eleonora un stāsta par tāliem notikumiem: «Mums bija teātra abonements, un mēs Liepājā uz visām pirmizrādēm braucām. Es speciāli audzēju puķes un nedevu Indrai vienai, bet visiem aktieriem. Kroders iznāca uz kāpnēm un teica: Tadaiķi atbraukuši, nu visiem būs puķes. Ziemassvētkos un Jaungadā mēs ar draudzenēm sacepām lielas piparkūku sirdis, izgarnējam un dāvinājām aktieriem. Indra teica, ka aktieri pārnākuši mājās, apēduši sirdis un bijuši paēduši. Vienreiz mēs ar draudzeni sakrāsojām olas, pilnu grozu visvisādās krāsās, izcepām veselu vistu, celofānā ietinām un uzlikām virsū olām. Izrāde beidzās, un mēs šo pilno grozu pasniedzām aktieriem.»
Kad pats esi atvērts un pozitīvs, tādi cilvēki ir arī tev apkārt. Eleonora pārliecinājusies, ka smaids un labestība vairo labo. «Man patīk smaidīgi cilvēki, mīļi, labsirdīgi. Man ne uz vienu cilvēku nav dusmas. Ja redzu smaidošus cilvēkus, tad man pašai tik labi ap sirdi. Bet, ja es dzirdu kādu sliktu vārdu, tad to pārdzīvoju. Es arī saviem bērniem esmu iemācījusi neteikt sliktus vārdus. Visi bērni, mazbērni un mazmazbērni ir mīļi. Man bija tik viegli audzināt savus bērnus.»
Mūsdienu bērni arī mazāk lasa, mazāk aktīvi darbojas. «Kad biju bibliotekāre, daudz nodarbojos ar bērniem. Bērni spēlēja teātri, visādus skečus, lasīja dzejoļus. Dažādus vakarus taisījām, izstādes. Tagad bērni atnāk un visi sēž pie datoriem. Grāmatas vairs neinteresē. Tas ir slikti,» secina Noriņa un teic, ka pati gan bijusi liela lasītāja. «Kādreiz, kad bija laba redze, daudz lasīju, pašai daudz grāmatu bija. Rainis, Aspazija. Bet tas tagad nav modē. Visvairāk man patika Vējiem līdzi. Tagad acu dēļ vairāk skatos televizoru. Man patīk filmas par mīlestību. Koncerti patīk, man daudz dziesmas ir mīļas.
Mans mūžs ir piepildīts ar darbu, ar skaistām lietām. Es esmu laimīga. Mana dzīve ir bijusi brīnišķīga. Es rītā un vakarā lūdzu Dievu un paklausīgi dzeru zāles. Zem laimīgas zvaigznes dzimusi. Man ir mīļa ģimene,» Eleonora atkārto ne reizi vien un sarunas noslēgumā to vēl arī lasītājiem: «Labestību, smaidu un laimi es visiem novēlu. Tas ir pats galvenais cilvēkam. Citam pret citu būt mīļam, atklātam!»