Rubeņu meklēšanu Mētrienas pusē, kratīšanos cauri barbariski izzāģētiem mežiem pa izdangātām, visai nosacīti par ceļiem nosaucamām iebrauktu sliežu vietām man visu laiku gribas saukt par došanos nekurienē, no kurienes ārā tikšanas iespēju var arī nebūt...
Līdz brīdim, kamēr brikšņiem aizaugušā neceļa galā pēkšņi parādās sarkanu ķieģeļu nams: meža ieskautajā pagalmā notiek nepārprotama rosība – dūmu mutuļus debesīs nesdams, sprēgā ugunskurs, Ingūna un Madara zāģē vēju sagāztos kokus, Gunārs krauj kaudzēs nozāģēto, bet Bella apstaigā sētsvidu un lietišķi novērtē to darbu apjomu, kas Kroļļu ģimenes darba desantu šīs reizes vasaras izbraukumā gaida...
Rožlapa pie visa vainīgs!
Mulsums par Kroļļu ģimenes lauku mājas atrašanos tik dziļā meža vidū, pašā pasaules malā laikam nav noslēpjams. Bella un Gunārs uz atbraucēju naivo: un sen jau jūs tā..., no Rīgas aizbēguši, iemūkat meža biezoknī, atsmej – no 1974. gada 18. maija!
«Abi ar Gunāru toreiz piedalījāmies mākslinieku radošajās darbnīcās Dzintaros. Vakarā iznāca tāda maza pasēdēšana kolēģu lokā, starp klātesošajiem bija arī mākslinieks Dailis Rožlapa. Zinādama, ka paralēli savai gleznotāja sūtībai viņš darbojas arī kinostudijā, aizsāku tādu nevainīgu sarunu: sak’, jūs, Daili, tik daudz pa Latviju braukājiet, varbūt zināt kādu nopērkamu lauku māju... Un Dailis iesaucas – vai dieniņ: akurāt rīt mums ar kolēģi Madonas pusē vienas mājas apskatīšana sarunāta, taču mēs laikam pircēji nebūsim – divām ģimenēm tur noteikti būs par knapu... Kā šodien atceros: otrā rītā, tas bija 1974. gada
18. maijs, mēs, draugus ar mašīnu savaņģojuši, skrējām to vietu un māju skatīties. Dzīvojamā ēka ilgus gadus bija stāvējusi neapdzīvota, kūtī izmitināti kolhoza teļi, un tuvākie kaimiņi – divu kilometru attālumā... Nu skaisti! Lai paldies Dailim – ja nebūtu tās nejaušās sarunas, nekā tāda taču nebūtu. Nopirkām Rubeņus uzreiz un laimīgi esam vēl tagad! Tas gan jāatzīst: laiks skrien nenormāli ātri un it visā ienes savas korekcijas. Pirmajos gados, kad ik brīvu brīdi atradām iespēju nozust no Rīgas, lai tiktu savā paradīzē, pusdienu reizē ap lielo saimes galdu mēs paši vien bijām 13, tagad – divi, labākajā gadījumā esam četri... Meitu un mazmeitu par pilnu ņemt nevar – te viņas ir, te atkal prom,» stāsta Bella.
Par savējo nevari nepalikt
Vai mētrienieši jūs uzskata par savējiem, prasu māksliniekiem. «Domāju, ka jā, tāpat kā mēs viņus! Jūtamies arī Madonai piederīgi: tik daudz izstāžu, dažādu pasākumu, kuros esam aicināti piedalīties! Šo gadu laikā ar šejienes ļaudīm esam tā saraduši un sadraudzējušies, ka prieks. Vakar pat: nolīgtais šoferis mūs ar visām paunām, suņiem un kaķiem no Rīgas atved šurp, izsēdina pagalmā un prom ir. Veram mājas durvis – atslēga neslēdzas... Pie rokas instrumentu nekādu, vakars nāk virsū, kam palīdzību prasīsi!? Zvanām labiem draugiem, kas dzīvo sešus kilometrus attālā pagasta centrā. Atbrauca, paķimerējās, atmūķēja tās durvis, tikām mājā – viss beidzās laimīgi. Un tā vienmēr. Pirmajos gados, kad te ievācāmies, kolhozs, lielpilsētas māksliniekiem pretimnākšanu izrādīdams, pussabrukušo siena šķūni nošķūrēja, arī kūti gribēja aizmēzt, tikai mēs paši neļāvām. Gunārs visu mūžu bija sapņojis par izstāžu zāles un darbnīcas iekārtošanu, nolēmām – kūts šīm vajadzībām varētu būt īsti piemērota. Divreiz nebija jālūdz: kolhoza priekšsēdis deva rīkojumu, un, veco kūti rekonstruējot, vīra sapnis pārvērtās par īstenību. Arī guļbaļķu māju ar ķieģeļiem apmūrēt un dakstiņu jumtu uzlikt palīdzēja kolhozs. Es savukārt viņiem izgatavoju vairākas lielformāta vitrāžas. Bārters, tā teikt,» māksliniece ir atklāta, bet Gunārs sievu papildina: «Sākumā visapkārt mājām bija cēls, pirmatnējs mežs, kurā auga egles, ozoli, priedes. Kas par sēņu un ogu vietām! Kāda brīnišķīga atpūta un meditācija! Kolhozu laikos to mežu visi ļoti saudzēja, tieši par mums, māksliniekiem, domājot... Privatizācijai sākoties, saradās arī prihvatizētāji: kas no tā visa ir iznācis, šurp braucot, paši redzējāt...»
Labākā relaksācija, spožākās zvaigznes
Vai, Rīgā esot, ir sirdsmiers par lauku īpašumā notiekošo un otrādi – vairāk nekā pusotra simta kilometru tomēr ir attālums, ar ko nevar nerēķināties... Bella neslēpj: «Par Rīgu pārstājam domāt mirklī, kad iekāpjam mašīnā un aizveram aiz sevis auto durvis. Kamēr no sava dzīvokļa kastītes Purvciemā tiekam līdz Rumbulai, beidzot noticam, ka no pilsētas kņadas ir izdevies izrauties (smejas). Visu tālāko ceļu domas ap Rubeņiem vien riņķo: cik gara zāle jau izaugusi, kādus postījumus vējš šoreiz būs pastrādājis, kas neparedzēts mūs varētu sagaidīt un tādā garā... Tādas izraušanās no pilsētvides mēneša garumā vai ilgāk mums sanāk divas trīs reizes pa gadu, ne vairāk. Nekad neesam braukuši atpūsties uz ārzemēm, neesam dirnējuši sanatorijās vai atpūtas namos – mūsu labākā relaksācija apvienojumā ar darba terapiju ir šeit. Rubeņos dzīvojot, Gunāram pāris reizes radoši pastrādāt ir izdevies, man – nekad. Bieži vien ir tā, ka pat paēst aizmirstas, jo darbi laukos nekad nav apdarāmi! Kad spēki draud izsīkt, noeju pagalmā pie zibens saspertā ozola, mazliet pastāvu, uzņemu enerģiju un viss kārtībā. Ievērojāt, mums sētsvidū aug 11 ozoli. Brīnišķīga meditāciju vieta! Ja jūs zinātu, cik daudz un spožas ir vasaras nogales zvaigznes, cik tuvu ir mēness – ne reizi vien esam ņēmuši padusē izvelkamās gultas, kādu siltāku segu un nakts melnumā gājuši gulēt zem ozoliem, lai skatītos debesu jumā.» Gunārs, visu laiku toleranti klusējis, ierunājas, «jūs nupat par sirdsmieru ieminējāties... Nē, Rīgā esot, sirdsmiera par šo paradīzes stūrīti mums nav, toties ir labi kaimiņi un draugi, kas, mums prom esot, māju pieskata. Tā tikai šķiet, ka tuvumā neviena nav. Laukos valda citi likumi: visi vienmēr visu redz, viens par otru visu zina, ir lietas kursā par visu, kas notiek. Kādu brīdi arī klāt nebūdami, mēs par visu tiekam smalki informēti.»
Nevienam nevajadzīgā māksla
Apkārtnes ainavā iederīgi izskatās daudzie lielformāta dārza keramikas darbi, kas izkārtoti visapkārt meža ieskautajai mājai. Vēl lielāku pārsteigumu nākas piedzīvot, kad saimnieki atdara pašu izveidotās izstāžu zāles durvis... «Nu tā – gandrīz viss mana radošā mūža veikums vienuviet un daudzie mūsu draugu dāvinājumi,» zālē izvietotajai keramikas ekspozīcijai vērtējošu acu skatu pārlaizdama, komentē saimniece. Par katru darbu pašai māksliniecei atsevišķs stāsts un atmiņas – skaudras, jautras, dokumentālas, dziļi intīmas. Cik daudziem tad ir iespējams šo patiešām unikālo darbu kolekciju apskatīt, esmu nesaprašanā, uz ko abi Kroļļi vienbalsīgi atbild ar pretjautājumu: «Bet cik daudziem šodien māksla ir vajadzīga? Nevienam!» Agrāk... «Agrāk kūtī iekārtotās izstāžu zālēs durvis augām dienām stāvēja vaļā, netālu tīrumā strādājošie traktoristi vai kombainieri pīppauzēs un pusdienlaikos nāca pie mums un skatījās to augsto mākslu... Peldbiksēs izmetušies, aizgūtnēm pļaujam zāli, bet sētā iegriež autobuss, un pilns pagalms piebirst ar bērniem – no lieliem attālumiem speciāli braukuši, lai mūsu darbus apskatītu,» atceras Gunārs. Vēlāk uzzinu, ka plašajai telpai logi aizmūrēti tikai pēc tam, kad līdz šim tā arī neatklāti garnadži saimnieku prombūtnes laikā pamanījušies aizstiept veselu lērumu ļoti unikālu un vērtīgu darbu...
Pa kuru laiku aug zāle?
Kamēr Kroļļi seniori iepazīstina ar savu paradīzi, meita un mazmeita nepārtraukti zāģē un ugunskurā dedzina vēja sagāztos kokus, kas pēc kārtējā pūtiena plašā piemājas teritorijā radījuši īstu haosu. «Ingūna ir mūsu zāģeris – tiklīdz atbrauc, zāģi no rokām neizlaiž. Madara arī dara, ko spēj un var, bet tie darbi jau nav padarāmi. Viņas abas pēc pāris dienām aizbrauks, uz mēnesi vai ilgāk paliksim mēs ar Gunāru divi vien, tad visa ravēšana, zāles pļaušana un kārtības ieviešana tiks dalīta uz pusēm,» šķelmīgi smaidīdama, Bella ved izrādīt dīķī uzziedējušās ūdensrozes. «No iepriekšējās reizes ģimenes izbraukuma darba nometnes labuma vairs nekāda: visas izravētās puķu dobes atkal nezāļu pilnas, ceriņi, jasmīni noziedējuši. Ogulāju krūmi arī tukši: ne ērkšķogu, ne jāņogu, ne upeņu – zinu jau, kas pie vainas – putnu taču mežā netrūkst – nu lai viņiem tiek... Mums paliek tikai zāle. Pa kuru laiku tā paspēj saaugt! Reizēm nepamet sajūta, ka visas vasaras garumā to vien darām, kā pļaujam un pļaujam – Gunārs ar trimmeri, es ar pļaujamo mašīnīti. Kolīdz tiekam līdz vienam galam, atkal jāatgriežas sākuma punktā!».
