«Man patīk spilgtas krāsas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka ceļošanas pieredze devusi plašu ieskatu citu tautu kultūrās un krāsu izpratnē. Man ļoti patīk ne vien latīņamerikāņu mode, bet arī tas, kā cilvēki ģērbjas, piemēram, tepat Balkānos. Savos koncertos man gribas radīt līdzīgu tēlu,» savu stilu raksturojot, pozitīvi nosaka etnomūziķe Kristīne Kārkle Puriņa.
Pašlaik visi spilgtākie vasaras notikumi esot aiz muguras. Nozīmīgākie svētki noteikti esot bijuši Jāņi, Dziesmu svētki un Imantdienas. «Sākot no maija, koncertu grafiks bija ļoti blīvs. Viens no pēdējiem muzikāliem notikumiem ir sadarbība ar Gruzijas etnodžeza mūziķiem, muzicējām pilsētas svētkos Ventspilī kopā ar grupu The Shin un Valta Pūces etnogrāfisko orķestri,» nesenos ar profesionālo darbību saistītos pasākumus atceras mūziķe.
Rudenī kopā ar trio Šmite, Kārkle, Cinkuss Kristīne dosies koncerttūrē, kas ilgs visu oktobra mēnesi. Novembrī savukārt būs koncerttūre, ko organizē Latvijas Radio 2. «Tās ietvaros tautas dziesmas tiks izpildītas mūsdienīgās nokrāsās, protams, ietverot arī etnogrāfiskus elementus. Projektā piedalīsies arī popmūzikā zināmi cilvēki. Par godu tam tiks veidots arī ieraksts,» viņa ir jaunu projektu gaidās. Mūziķe norāda, ka augusts un septembris lielākoties paies, gatavojoties tieši šim notikumam. «Patlaban vēl ir klusums, jo daudzi svētki aizvadīti, bet, domāju, ka pēc kāda brīža visi iesaistītie būs no jauna gatavi mesties darbos,» viņa saka.
No puiciskā uz sievišķīgo
Savu ikdienas stilu mūziķe raksturo kā mainīgu. «Tas mainās atkarībā no svarīgiem momentiem manā dzīvē. Piemēram, kad piedzima meita, pilnībā pamainījās arī mans ģērbšanās stils. Liekas, ka pirms tam ģērbos vairāk puiciski, bet līdz ar meitiņas piedzimšanu garderobē sāka ienākt tieši sievišķīgi elementi,» domā Kristīne. Konkrēti raksturot savas vēlmes un stila gaumi viņa nevar: «Mūzika, ko es spēlēju, visos projektos nav vienāda, tāpēc mainās arī skatuviskais tēls.» Ikdienas tēls, kā saka pati Kristīne, pārsvarā neesot pārāk interesants. «Man ir mazs bērns, tādēļ, ja man viņš ir jānēsā uz rokām vai jāved uz bērnudārzu, jāģērbjas tā, lai galvenokārt būtu ērti. Tādos gadījumos man parasti ir līdzi kāds cits tērps, kuru es vajadzības gadījumā pārvelku. Esmu skrejoša mamma,» viņa nosmej.
Ilgus gadus bija tā, ka par skatuves tērpu kļuvis tautastērps. Tam savukārt sekojis brīdis, kad Latvijā viss, kas saistījies ar etnomūziku, atspoguļots gaišā un linīgā ietērpā. «Tad es nolēmu, ka lins ir jāmet pie malas, ka nepieciešams kaut kas košāks. Sāku lina kleitām pieskaņot tautisku jostu, lai dažādotu tērpu,» mūziķe komentē tēlā ieviestās pārmaiņas.
Tērpi no ceļojumiem
«Mana pamatideja, veidojot skatuves tēlu, bija, lai modernā tērpā ir iekļauti etniski raksti. Līdz ar to man gribējās lauzt arī kaut kādus stereotipus par etnogrāfiskiem tērpiem – lai paliek lins, bet lai tēls ir krāsains un spilgts.» Īstenot vēlmes mūziķei palīdz tērpu māksliniece Evija Dāboliņa. Kristīne stāsta: «Viņai bija modes skate Krustdūriens, kur man ļoti iepatikās Evijas idejas. Tādēļ pat uzticēju viņai modelēt savu un vīra kāzu tērpu, kad precējāmies. Mākslinieces tērpi parādās manā skatuves tēlā arvien biežāk.» Mūziķe uzsver, ka uzstāties sanāk daudz un bieži, tādēļ, lai tērpi neatkārtotos, viņa cenšas katru reizi izskatīties mazliet citādi.
«Viennozīmīgi ir tas, ka es daudz ceļoju, tādēļ liela daļa apģērbu un aksesuāru tiek pirkti ceļojumos,» viņa atklāj paradumus un teic, ka Latvijā pa veikaliem staigāt sanākot maz. «Daru to ļoti reti, jo pārsvarā taupos plānotiem ārzemju braucieniem. Latvijā nopērku lietas, kas ir nepieciešamas pēkšņi,» teic jaunā sieviete. Parasti galamērķi esot tāli ceļojumi ārpus Eiropas – jau ceļojuma gaidās Kristīni pavada pārliecība, ka tur varēšot nopirkt ko skaistu. Visbiežāk esot būts Latīņamerikā, kur tiekot iegādāts viss, sākot no rotām un somām un beidzot ar apģērbu. Kristīne uzskata, ka Eiropā veikalu sortiments lielākoties esot līdzīgs, tādēļ interesanti ir iepirkties zemēs ar īpaši izteiktu vietējo kultūru un stilu. «Turienes cilvēki arī paši nēsā tur nopērkamās drēbes, tādēļ ir interesanti jau uzreiz ieraudzīt, kā tas izskatās dzīvē. Tad redzu, ka ir forši, un uzreiz arī pati nopērku, kas iepatīkas,» viņa saka.
Vainags kā aksesuārs
Pateicoties daudzajiem eksotiskajiem ceļojumiem, Kristīnes dārglietu lādītē iegūlusi vai puse pasaules – krāsainas un etnogrāfiskos motīvos veidotas rotas atceļojušas no Tibetas, Marokas, Ekvadoras un daudzām citām valstīm. Tikpat daudzi ir arī tuvinieku dāvinājumi. Ikdienā mūziķe izvēlas rotāties ar zelta auskariem vai ķēdīti – viens no iecienītākajiem ir komplekts, kas speciāli viņai gatavots Baltu rotās. Tā kā Kristīne spelē vijoli, uz skatuves viņa neizvēlas likt krelles vai auskarus, jo tie rada liekus trokšņus un traucē. «Arī ikdienā rotas nēsāju minimāli. Tikai dažreiz, kad gribas izskatīties īpaši, uzvilkt kādu kleitu. Parasti ikdienas skrējienā ar to neaizraujos. Vasarā neiztrūktošs aksesuārs koncertos ir vainags no dzīviem ziediem, ko pinu pati,» mūziķe stāsta.
Arī komētiku viņa ikdienā lieto maz, lai gan nenoliedz, ka pucēties un labi izskatīties patīk. «Bija brīdis, kad tas bija ļoti aktuāli, bet tagad cenšos pēc iespējas mazāk krāsoties. Taču man patīk zīmēt, tādēļ labprāt arī sevi uzkrāsoju. Šovasar bija laiks, kad pārspēju pati sevi – katru dienu pa koncertam, ārā bija karsti, un tāpēc gāju tāda, kāda esmu. Bet man patīk domāt par savu skatuves tēlu – saposties, pieskaņot grimu. Man šķiet, ka tas ir nepieciešams, īpaši ja uzstāšanās notiek uz lielās skatuves,» domā Kristīne.
