Gudrs aris­to­krāts ar sprin­te­ra spē­jām

Krie­vu vē­ja su­ni uz­ska­ta par Krie­vi­jas na­ci­o­nā­lo lep­nu­mu. Aris­to­krāts starp su­ņiem – aris­to­krā­tu suns – tā sa­vu­laik tei­ca un jo­pro­jām sa­ka par šīs šķir­nes su­ņiem. Ar vi­ņiem de­vās me­dī­bās augst­dzi­mu­šas per­so­nas, par vi­ņiem sa­vos daiļ­dar­bos rak­stī­ja Alek­sandrs Puš­kins un Ļevs Tol­stojs, bet glez­nās un skulp­tū­rās ie­mū­ži­nā­ja sla­ve­ni māk­sli­nie­ki.

Kļūs­tot par krie­vu vē­ja su­ņa īpaš­nie­ku, tā saim­nieks ap­lie­ci­na, ka vi­ņam pie­mīt ne­vai­no­ja­ma gau­me un ir augsts sta­tuss sa­bied­rī­bā. Sa­vu­laik šīs šķir­nes ku­cē­ni uz­ska­tī­ti par ļo­ti dār­gu dā­va­nu.

Krie­vu vē­ja su­ņiem lī­dzī­gi rē­jē­ji fik­sē­ti jau il­gi pirms mū­su ēras Nī­las ie­le­jā, to at­tē­li ir at­ras­ti uz vēs­tu­res pie­mi­nek­ļiem se­na­jā Ēģip­tē. Ei­ro­pā šie šķir­nes lī­dzi­nie­ki no­nā­ca līdz ar ķel­tu cil­tīm, bet Krie­vi­jā tie pir­mo­reiz pie­mi­nē­ti XVII gad­sim­ta sā­ku­mā, ca­ra Bo­ri­sa Go­du­no­va val­dī­ša­nas lai­kā. Uz­ska­ta, ka krie­vu vē­ja suns jeb krie­vu kurts (krie­vis­ki – bor­za­ja) ir cē­lies, krus­to­jo­ties Vi­dus­ā­zi­jas vē­ja su­ņiem ar zie­meļ­nie­ku lai­kām. Vē­lāk šai šķir­nei pie­plū­da arī bri­tu, kal­nu, Kri­mas un ci­tu vē­ja su­ņu lī­dzi­nie­ku asi­nis.

Krie­vu muiž­nie­ku kais­lī­ba

XVIII gad­sim­tā, kad val­dī­ja Pē­te­ris I un vi­ņa pēc­te­či, ar vē­ja su­ņiem aiz­rā­vās re­tais, ta­ču mi­nē­tā gad­sim­ta bei­gās sā­kās aiz­rau­tīgs šīs šķir­nes uz­la­bo­ša­nas darbs, ti­ka iz­vei­do­tas lie­las au­dzē­ta­vas.

Krie­vu vē­ja suns bi­ja vis­ie­cie­nī­tā­kais krie­vu aris­to­krā­tu me­dī­bu suns. XVIII un XIX gad­sim­tā šai sa­bied­rī­bas da­ļai po­pu­lā­ra iz­klai­de bi­ja me­dī­bas, ku­rās vien­ko­pus de­vās des­mi­tiem muiž­nie­ku zir­ga mu­gu­rā, liels skaits kal­po­tā­ju un pa­lī­gu me­dī­bās, kā arī pulks me­dī­bu su­ņu un dzi­nēj­su­ņu. Pie­mē­ram, krie­vu muiž­nie­ku Še­re­met­je­va, Or­lo­va, Pa­ņi­na, Bar­ja­tin­ska, Ro­ma­nov­ska un Ro­ma­da­nov­ska īpa­šu­mā bi­ja no 150 līdz pat 300 me­dī­bu su­ņiem, sa­vu­kārt, kad 1729. ga­dā me­dī­bās de­vās Pē­te­ris II, vi­ņu pa­va­dī­ja pat 420 su­ņu. Tos pa­ras­ti iz­man­to­ja, me­dī­jot vēr­tī­gus ka­žok­zvē­rus: lap­sas, vil­kus, lā­čus un lū­šus. Su­ņu uz­de­vums bi­ja iz­trenkt me­dī­ju­mu no me­ža kla­ju­mā. Ša­jās me­dī­bās gan­drīz ne­kad ne­lie­to­ja ie­ro­čus. Vil­ku no me­ža iz­dzi­nu­ši kla­ju­mā, vai­rā­ki su­ņi to zi­be­nī­gi sa­grā­ba aiz rīk­les vai skaus­ta un gai­dī­ja pie­jā­jam med­nie­ku, kas ar spē­cī­gu bel­zie­nu zvē­ru no­bei­dza. Bi­ju­ši pat tā­di su­ņi, kas ar vil­ku, lap­su vai ci­tu me­ža zvē­ru ti­ku­ši ga­lā bez cil­vē­ka pa­lī­dzī­bas. Jā­uz­sver, ka šā­dās me­dī­bās dzīv­nie­kam ne­bi­ja ilg­sto­ši jā­cieš, kā tas no­tiek ga­dī­ju­mos, ja vilks, lap­sa vai kāds cits me­ža zvērs tiek aiz­šauts un pa­zau­dēts, tā­dē­jā­di vi­ņu no­lem­jot mo­ko­šai nā­vei.

Pir­mais pa­sau­les karš, re­vo­lū­ci­ja un pil­so­ņu karš iz­nī­ci­nā­ja gan­drīz vi­sus krie­vu vē­ja su­ņus Krie­vi­jā. Šīs šķir­nes at­dzim­ša­na sā­kās ti­kai pēc Ot­rā pa­sau­les ka­ra.

Šķir­nes at­dzim­ša­na

1874. ga­dā Mas­ka­vā no­ti­ka pir­mā me­dī­bu su­ņu iz­stā­de, bet 1888. ga­dā Mas­ka­vas med­nie­ku bied­rī­ba pie­ņē­ma krie­vu vē­ja su­ņu šķir­nes stan­dar­tu, ko uz­rak­stī­ja N. Jer­mo­lovs. Krie­vu vē­ja suns tā­pat kā vi­si kur­ti ir iz­cils skrē­jējs – tas glu­ži kā sprin­te­ris ir ne­pār­spē­jams īsās dis­tan­cēs, uz­reiz uz­ņem āt­ru­mu un da­žos lē­cie­nos pa­nāk me­dī­ju­mu, tam zi­be­nī­gi me­to­ties vir­sū. Šīs šķir­nes pār­stāv­ji ir ap­vel­tī­ti ar ļo­ti la­bu re­dzi, tiem pie­mīt gud­rī­ba un dros­me. Iz­smal­ci­nā­tais pro­fils, lie­lās, brū­nās acis, tie­vais kakls, ele­gan­tais mu­gu­ras iz­lie­kums, slai­dais au­gums (su­ņiem aug­stums ir no 75 cm līdz 85 cm, bet ku­cēm – no 68 cm līdz 78 cm) un ide­ā­lais svars (no 35 kg līdz 48) kg) to iz­ska­tam pie­šķir aris­to­krā­tis­ku­mu. Krie­vu vē­ja su­ņu spal­va ir ga­ra, zī­dai­na, viļ­ņo­ta vai vieg­li cir­tai­na, vi­ņu ka­žo­kam ir daudz­vei­dī­ga no­krā­sa.

Šīs šķir­nes su­ņus da­ba ir ap­vel­tī­ju­si ar la­bām prā­ta spē­jām, ar lep­nu ga­ru un tais­nī­gu­ma iz­jū­tu. Gan šo īpa­šī­bu dēļ, gan pie­vil­cī­gā iz­ska­ta dēļ krie­vu vē­ja su­ņi ir ie­gu­vu­ši lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti vi­sā pa­sau­lē. Ei­ro­pā un Ame­ri­kā tos uz­ska­ta par lie­lis­kiem kom­pan­jo­niem. Tā kā me­dī­bas zir­gu mu­gu­rā ar dzi­nē­jiem un me­dī­bu su­ņu ba­ru pie­der pa­gāt­nei, to vie­tā ir stā­ju­šās skrie­ša­nās sa­cen­sī­bas un kur­sings – hu­māns spor­ta veids, kas imi­tē, kā kurt­vei­dī­gie su­ņi mēdz dzī­ties pa­kaļ me­dī­ju­mam (ša­jā ga­dī­ju­mā – māk­slī­ga­jam).

Krie­vu vē­ja suns ir gan lie­lisks iz­stā­žu suns, gan brī­niš­ķīgs mā­jas mī­lu­lis, kas sa­vu saim­nie­ku ik die­nas prie­cē ar sa­vu ne­vai­no­ja­mo iz­ska­tu. Šīs šķir­nes pār­stāv­ji vien­lai­kus ir pa­zīs­ta­mi un no­slē­pu­mai­ni, vien­kār­ši un daudz­šķaut­ņai­ni.

Ar ie­dzim­tu paš­cie­ņu

Mā­jās krie­vu vē­ja suns uz­ve­das mie­rī­gi, ir ap­vel­tīts ar lie­lu paš­cie­ņu. At­grie­žo­ties no pa­stai­gas, viņš ap­gu­ļas sa­vā ie­mī­ļo­ta­jā vie­tā un kļūst ne­ma­nāms – nav uz­mā­cīgs un ne­rej, iz­dzir­dot ma­zā­ko trok­snī­ti.

Šķir­nes īpat­nī­ba ir tā­da, ka su­ņiem nav pa­vil­nas, tiem ne­pie­mīt arī dau­dziem rē­jē­jiem rak­stu­rī­gā sma­ka. Vi­ņu ka­žoks ir skaists, tur­klāt tam pie­mīt spē­ja paš­at­tī­rī­ties. Ja no pa­stai­gas pār­ro­das ne­tīrs, tad, tik­līdz spal­va ir no­žu­vu­si un saim­nieks to iz­ķem­mē, ne­tī­ru­mi pa­zūd kā ne­bi­ju­ši un suns ir ab­so­lū­ti tīrs.

Krie­vu vē­ja su­ni ne­dre­sē, bet au­dzi­na, tur­klāt jau no ku­cē­na ve­cu­ma. Vi­ņam ir iz­teikts pa­kaļ­dzī­ša­nās in­stinkts, tā­pēc su­ni ne­drīkst pa­laist no pa­va­das pil­sē­tas cen­trā. Pa­stai­gām ie­tei­ca­ma vie­ta, kur ir mie­rī­gi, nav daudz cil­vē­ku (pie­mē­ram, vien­tu­lī­gā jū­ras kras­tā, lau­ku pļa­vā – kaut vai brīv­die­nās), lai suns va­rē­tu iz­skrie­ties. Ja mā­jas mī­lu­lis jau no ku­cē­na ve­cu­ma ie­pa­zīs­ti­nāts ar ci­tiem dzīv­nie­kiem, vē­lāk sa­skar­smē ar tiem ne­būs pro­blē­mu. Dau­dziem vē­ja su­ņa saim­nie­kiem mā­jās ir arī ka­ķis. No­vē­ro­ju­mi lie­ci­na, ka abi la­bi sa­tiek, spē­lē­jas un pat guļ bla­kus.

Šķir­nes pār­stāv­ji ie­dzī­vo­jas arī ģi­me­nēs, kur ir daudz bēr­nu, ta­ču tas ne­no­zī­mē, ka vi­ņi ga­ta­vi kļūt par ma­zu­ļu ro­taļ­lie­tām. Ir ap­vel­tī­ti ar lie­lu paš­cie­ņu un cie­ņas pil­nu at­tiek­smi gai­da arī no saim­nie­ka un ci­tiem ģi­me­nes lo­cek­ļiem. Tiem nav pie­ņe­ma­mi, ka kāds cen­šas vi­ņus dre­sēt, no­mākt vi­ņu ga­ru. Krie­vu vē­ja suns ir jā­sa­prot un jā­mīl. Viņš ne­at­klā­jas sve­šiem, bet sa­vam saim­nie­kam ir uz­ti­cams draugs. Cil­vēks, kurš kļu­vis par krie­vu vē­ja su­ņa saim­nie­ku, ir ie­pa­zi­nis vi­ņa rak­stu­ru un ie­mī­lē­jis, ne­kad vairs ne­va­rēs kļūt ne­uz­ti­cīgs šai šķir­nei. Ie­gā­dā­jies vie­nu šķir­nes su­ni, viņš no­pirks arī ot­ru un tre­šo.

Nav daudz zi­ņu par to, kad Lat­vi­jā pa­rā­dī­jās krie­vu vē­ja suns. Zi­nāms, ka pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 70. ga­dos tie pie­de­rē­ju­ši ti­kai da­žiem cil­vē­kiem.

Pir­mā, kas Lat­vi­jā no­dar­bo­jas ar krie­vu vē­ja su­ņu pro­fe­si­o­nā­lu au­dzē­ša­nu un vai­ro­ša­nu, ir Ža­net­ta Gi­voi­na. Vi­ņas ku­ce Cē­zi­ja sa­vu­laik bi­ja vie­nī­gais krie­vu vē­ja suns Lat­vi­jas med­nie­ku bied­rī­bā. Vē­lā­ka vi­ņas ku­ce Le­si­ja, ko ie­gā­dā­jās Mas­ka­vā, un ku­ce Za­di­ra, ko no­pir­ka Sankt­pē­ter­bur­gā, kļu­va par šīs šķir­nes su­ņu au­dzē­ta­vas Balt-Ako­ti cilts­mā­tēm.

Paš­laik mi­nē­tā au­dzē­ta­va pie­der Ža­net­tai Gi­voi­nai un Ma­ri­nai Te­rent­je­vai. Tur dzi­mu­šie krie­vu vē­ja su­ņi sek­mī­gi star­tē gan šķir­nes klu­ba rī­ko­ta­jās iz­stā­dēs Lat­vi­jā, gan starp­tau­tis­kās iz­stā­dēs Bal­ti­jas val­stīs, Krie­vi­jā un Ei­ro­pā. Balt-Ako­tu lo­lo­ju­mi daudz­kārt ie­gu­vu­ši Lat­vi­jas un arī starp­tau­tis­ka mē­ro­ga čem­pi­o­nu ti­tu­lus; vi­ņi iz­ce­ļas ar brī­niš­ķī­gu eks­ter­je­ru, la­bu ve­se­lī­bu un lie­lis­ku rak­stu­ru un ir sla­ve­ni tā­lu aiz Lat­vi­jas ro­be­žām.