Suns, kas aizkustināja ar savu dzīvotgribu

Šogad oktobrī notikušajā lielākajā labdarības suņu izstāde BIG Match Show atzinību par sunim draudzīgāko gada veikumu saņēma Diāna Odumiņa no Gulbenes novada, kas pilsētas centrā atkritumu tvertnē izmestu kucēnu izaudzinājusi par skaistu suni.

Gada sunim draudzīgākais veikums – tas ir traģiski aizsācies stāsts ar laimīgu turpinājumu. Tas ir stāsts par jaundzimušu suņu meitenīti, kas saltā un tumšā 21. novembra vakarā varēja nosalt un mokošā nāvē nomirt, izmesta atkritumu tvertnē Gulbenes centrālajā skvērā.

Viss sākās tā. Sunītes izmisīgie, cilvēkbērna balsij līdzīgie brēcieni piesaistīja garāmejošās Margaritas uzmanību. Jaunieti pārņēma līdzjūtība un bailes vienlaikus, viena tuvoties miskastei viņa neriskēja, taču sacēla trauksmi, palīgā saucot citus, arī vietējā laikraksta Dzirkstele korespondenti Diānu Odumiņu, kura vēl nezināja, ka kļūs nevis vienkārši par suņubērna saimnieci, bet par viņa audžumammu.

"Savādi. Nedēļu pirms šā notikuma es redzēju zīmīgu sapni. Man rokās bija sazin no kurienes uzradies mazs, dzeltens sunītis. Jutu, ka viņš mani mīl un es viņu mīlu. Tā bija tāda laimes sajūta. Arī senāk jau sapnī biju redzējusi dzeltenu suni. Arī toreiz pārņēma vārdos neizsakāma laimes sajūta. Tas pašai likās tik jocīgi, jo līdz tam man suņa nekad nebija bijis," atceras Diāna. Viņa pat nenojauta, ka pavisam drīz sapnis piepildīsies, bet toreiz, no rīta pamostoties, Diāna nodomāja: tas nekad nenotiks! "Dzīvoju kopā ar vecākiem, viņi kategoriski iebilstu, ja es sagribētu suni. Suns dzīvoklī? Arī man pašai tobrīd likās, ka tas nav ērti ne dzīvniekam, ne cilvēkiem. Taču laikam reizēm dzīvē mēdz būt situācijas, kad aizmirstam par to, kas ir un kas nav komfortabli, vairs nav nepārvaramu pretrunu vai šķēršļu, ja vien kaut ko ļoti ļoti vēlies un ja tevi vada līdzjūtība un mīlestība," saka Diāna.

Sunītis vēl nebija atvēris actiņas

Atkritumu tvertnē polietilēna maisā ievīstīts kūļājās kaut kas pārāk mazs, lai būtu cilvēkbērns. Diānai un viņas līdznācējiem bija bail dzīvo vīstokli paņemt rokās, jo likās, ka tas var izrādīties arī kāds eksotisks nezvērs. Tomēr Diāna nedroši tvēra vīstokli. Rokās palika maisiņš vien, jo dzīvā būtne izslīdēja no rokām un iekrita atpakaļ miskastē. "Ai, tas taču sunītis, tā nav žurka!" Sacītais iedrošināja Diānu, viņa jau apņēmīgi sniedzās pēc mazuļa. Vai, sunītis bija tik sīciņš, viņš vēl nevēra vaļā actiņas. Nesen dzimis?! Jau tajā brīdī Diāna nodomāja: "Mans!"

Veterinārārste Elita Lesiņa, kura rūpīgi aplūkoja plaukstas lieluma sunīti, sacīja: "Tā ir apmēram 10 dienas veca meitenīte. Vēl never vaļā actiņas. Vesela. Viņa ir jāsilda, jāveido midziņa un jābaro ar mākslīgo pienu no pudelītes – kā jau zīdainis. Visu nepieciešamo var iegādāties veterinārajā aptiekā. Otrs variants – iemidzināt sunīti." Cik liels izaugs suns? Daktere pagaidām to nemācēja pateikt. Vēlāk – laiks rādīs, tā teica viņa.

Ko darīt? Diānai likās, ka izvēle ir viena vienīga. Protams, mazulis dzīvos! Sunītis jau bija iekarojis viņas sirdi ar savu izmisīgo dzīvotgribu, pretošanos cilvēku vienaldzībai, tumsai un nāvei.

Dienā redakcijā, naktī mājās

Sunītim laikraksta redakcijas noliktavā tika iekārtota bērna istaba kartona kastē. Darbdienas laikā redakcijas darbinieces visas pēc kārtas gāja auklēt un pabarot mazuli. Vakarā Diāna sunīti nesa mājās. Te pie jaunā kompanjona bija jāpieradina pašmājas runcis Riks – pieredzējis deviņus gadus vecs namsaimnieks.

Un ko par to visu sacīja viņas ģimene? Dēls Klāvs uzreiz pieņēma sunīti, tomēr mudināja mammu meklēt viņam ģimeni. To pašu ieteica arī Diānas mamma Gaļina un tētis Jāzeps. Diāna izmantoja diplomātijas taktiku, sacīdama, ka gan jau tas notiks, bet pagaidām dzīvnieciņš ir tik nevarīgs, ka nevienam citam nevar uzticēt rūpes par viņu. Diāna sāka savu sunīti saukt par Lolu vai vienkārši Ļoļiku.

Mājās Diāna uzsāka nopietnu sarunu ar mammu, sakot, ka nespēs sunīti nevienam atdot. Tas būtu tikpat kā atteikties no sava bērna. "Ja atdošu citiem, man nebūs miera, visu laiku liksies, ka viņai citur būs sliktāk nekā pie manis," mammu centās pārliecināt Diāna. Un mamma saprata meitu, sāka pārliecināt tēti, sacīdama: "Diānai to suni vajag." Ģimenes vīrieši piekāpās. Tas notika brīdī, kad Loliņa vairs netika ņemta līdzi uz redakciju, jo jau spēra pirmos grīļīgos solīšus, sāka spēlēties ar mantiņam un pat mēģināja rotaļāties ar kaķi.

Pienācis laiks iet skolā

Kā iemācīt mazajai suniskās lietas nokārtot ārā, nevis istabā uz grīdas? Lolu apraudzīt ciemos atnāca kaimiņiene Evita – pieredzējusi suņu saimniece. Viņa teica: "Kā jūti, ka sunītim vajadzība, neslinko, ved ārā, gan iemācīsies nokārtoties." Diāna klausīja padomam. Viņa iemācījās celties un vest mazo ārā pat trijos vai četros naktī. Sākumā Lola bija jānes rokās, jo viņa baidījās pati nokāpt pa kāpnēm no trešā stāva. Tad lejā iemanījās tikt, bet bija jāapgūst arī kāpšana augšup. Kā cālis vistai Ļoļuks sekoja Diānai āra pastaigās. Jau janvārī abas sāka iet garākās pastaigās pa tuvējo parku. Sunītis jau bija tik možs un uzņēmīgs, ka piktojās, ja saimniece gribēja ļaut mazulim atpūtināt kājas, streļķīti panesot rokās. Sunīte auga dzīvespriecīga, sirsnīga un mazliet arī sirdīga, jo viņai nebija draugu suņu. Viņa prata rotaļāties tikai ar audžumammu, cenšoties ar zobiem ieķerties kājās un pakarāties tajās. "Manas plaukstas bija sakostas. Kucēns neprata saudzīgi spēlēties. Arī klausīt mani negribēja. Sāka parādīt raksturu. Biju neziņā, kā viņu izaudzināt par kārtīgu suni. Un tad satiku Agru Riekstiņu, Gulbenes kinoloģi, kas izveidojusi neformālu klubu suņu saimniekiem. Tā mēs ar Lolu sākām iet skolā. Kopā mēs kļuvām gudrākas," stāsta Diāna.

Pārvērtības

Šā stāsta turpinājums, protams, ir par brīnumu! Smilškrāsas sunītis augot mainīja kažoku un kļuva rudi dzeltens. Diānas sapnis par dzelteno suni bija piepildījies visā pilnībā! 11. novembrī Lola nosvinējusi savu divu gadu dzimšanas dienu. Viņa ir iejutusies savā ģimenē, jūtas tur nevis kā suns, bet kā cilvēks. Vai var būt citādi, ja mīļdzīvnieks mitinās dzīvoklī cieši līdzās cilvēkiem? Loliņa ir iemācījusies sazināties ar ģimenes cilvēkiem tā, lai būtu saprasta, un, šķiet, arī pati saprot cilvēku valodu. Divu gadu laikā sunīte ir atkodusi, ka ģimenes galva ir Diānas tētis. Viņu Lola klausa uz vārda. Nākamais cilvēks ģimenē, pret kuru sunītei lielākā pietāte, ir Diānas mamma. Savukārt Klāvs ir Loliņas rotaļu biedrs. Tomēr pat viņu suņuks klausa labāk nekā savu audžumāti Diānu. Bet kurš gan klausīs mammu! Mammas ir domātas mīļumam, žēlošanai, nevis paklausīšanai.

Dzīves otrajā gadā Lola pārdzīvojusi arī pirmo zaudējumu savā mūžā – 11. dzīves gadā uz citiem medību laukiem aizgājis ģimenes kaķis Riks. Bieži vien Lola mājās pieiet pie krēsla, kurā parasti gulēja runčuks, un klusi smilkst. Nolaiza spēļu tīģerim ausis tāpat kā tās laizīja kaķim. Viņš toreiz ļāvās sunītes rūpēm. Lola skumst, viņai pietrūkst kompanjona. Taču pagaidām cita kaķa mājās nav un vēl kādu laiku nebūs.