Kaķis ar balto sirdi
Šajā laikā nereti tieši četrkājainajiem mīluļiem nākas visvairāk ciest un tikai retajam izdodas iegūt īstas mājas un spēju atkal uzticēties. Purvciema amatniecības vidusskolas skolotāja Dace Ozola tikai pirms mēneša savā aprūpē paņēma brīnišķīgu miermīlīgu kaķu puiku Tomu, bet jau tagad viņai ir īpašs stāsts par savu mīļo "melderi" ar balto sirdi!
"Māsa man stāstīja, ka Toms gulējis pieturā un pacietīgi gaidījis savu īsto saimnieku divas nedēļas – aukstumā un sniegā, kamēr kāda gados vecāka kundze iežēlojusies par nelaimīgo radību un nesusi viņam barību, arī pie veterinārārsta aizvedusi, bet viņai pašai nebija iespējas paturēt pelēkmelnraibo murrātāju, tāpēc viņa ievietojusi informāciju internetā. Tur mana māsa arī uzzināja par Tomu. Tā kā kaķim nebija kur palikt, māsa sākumā viņu paņēma pie sevis. Taču viņas mājās jau bija kaķu jaunkundze, kurai ir nešpetns raksturs. Tad nu sācies vesels teātris. Vienu dienu kaķu meitene nogūlusies un vairs necēlusies augšā. Mājnieki sabijušies un nesapratuši, kas kaķenei kaiš – it kā vesela – sirsniņa pukstējusi, arī pulss bijis, bet gulējusi kā beigta," atceras Dace, "taču drīz atklājās arī šīs slimības cēlonis – Toms. Kļuva skaidrs, ka abi kaķi šajās mājās nesadzīvos. Un es biju piemērota kandidatūra."
Kaķis jaunajās mājās ieradās pērnā gada 22. decembrī, tāpēc nolemts kaķu jaunekli saukt par Tomu, jo šajā datumā šis vārds ierakstīts kalendārā. "Vārds viņam pat ļoti piestāv – tikpat mīļš, jauks kā pats vārda īpašnieks. Sākumā bija grūti iemācīt atsaukties uz vārdu. Veterinārārsts pēc apskates teica, ka Toms varētu būt apmēram 3–4 gadus vecs. Nezinu īsti, ko viņam nācies savā dzīvē pieredzēt, kur un kad dzimis, kā audzināts, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs – uzticamāku un mīlošāku kaķi ne ar uguni neatrast. Iedomājos, kādam milzu gribasspēkam bija jābūt, lai tik ilgi nosēdētu pieturā un nepagurstoši gaidītu, kad atgriezīsies saimnieks. Apbrīnojami ir arī tas, kā viņš uzticējies un iedzīvojies manās mājās. Protams, bija bailīgs un ar nelielu distanci pret mani un vīru, bet ātri pielāgojās jaunajām prasībām," stāsta Dace.
Mēnesis ir īss laika sprīdis, lai iepazītu dzīvnieku pilnībā un lai viņš sarastu ar jaunajiem saimniekiem. Pagaidām viens pret otru viņi attiecas ar pietāti, tāpat arī vēl nav atklājies Tomiņa īstais raksturs. Pēc saimnieces vērojumiem, viņš alkst, lai viņu samīļo, un laikam cenšas kompensēt trūkušo uzmanību. Tajā pašā laikā viņš nav uzbāzīgs, ļauj pastrādāt un var arī droši pa dienu atstāt mājās bez uzraudzības, jo nedarbus nesastrādā. "Pirmās dienas, kad viņš sāka dzīvot pie manis, Toms bija pat ļoti flegmatisks – ne īsti spēlēties gribēja, ne arī iepazīt jauno mājvietu. Lielāko dienas daļu gulēja, bet tas izskaidrojams arī ar to, ka nebija vesels. Mēs piestāvam viens otram. Arī viņš ir nosvērts, mierīgs, prot īstajā brīdī pienākt klāt, pieglausties. Man ir saspringts darbs, tāpēc kaķis palīdz vakarā atslābt un sakārtot domas," atzīst saimniece.
"Runājot par Toma dzīvi, uzdrošinos vilkt paralēles ar Kārļa Skalbes pasaku Kaķīša dzirnavas. Viņš ir neizsakāmi labestīgs, spēj uzticēties, un tas rada vēlmi aizsargāt, taču domāju, ka viņš labi pazīst cilvēkus un jūt, kurš labs, kurš slikts, tāpēc neuzticēsies kuram katram. Gandrīz kā pasakā, tikai Tomiņš nav balts, bet nokrāsot jau negrasos," smejas Dace, "galvenais jau, lai sirds tikpat balta."