Ir vairākas mazsunīšu šķirnes, un diemžēl par visām var teikt, ka tās pakļautas modes kaprīzēm – te populārāka viena, te cita.
Austrumzemju mazuļiem šis nav lielākās popularitātes laiks, tomēr par pekiniešiem dzirdējuši ir gandrīz visi. Mazāk dzirdēts par japāņu hiniem, kas pirmajā brīdī var šķist ļoti līdzīgi mazajiem ķīniešiem.
Japāņu hins varētu patikt pat rūdītiem kaķiniekiem. Patiešām, suņuka augums un reizumis arī uzvedība ir tik kaķiska, ka varētu šķist – šā dzīvnieka senči bijuši kaķi, kas nezināma dabas untuma dēļ pārtapuši par suņiem. Hini pat mēdz ar priekšķepām mazgāt purniņu, viņiem tīk pastaigāties pa mēbelēm un iekarot aizvien jaunas virsotnes.
Kaķiskais dārgums
Protams, kaķa pārtapšana par suni nav iespējama, taču jāpiebilst, ka japāņu valodā šķirnes nosaukumu apzīmē ar diviem hieroglifiem, no kuriem viens nozīmē dzīvnieks, otrs – kaut kas vidējs [starp to un to]. Bet ar šādu pašu vārdu apzīmē arī kaut ko retu, dārgu. Runājot par japāņu hiniem, arī tā ir taisnība.
Par šķirnes izcelsmes valsti uzskata Japānu, tomēr pat paši japāņi neslēpj, ka hini valstī savulaik ievesti. Saskaņā ar vienu versiju hini Japānā ieceļojuši līdz ar mūkiem no Tibetas jau mūsu ēras 3. gadsimtā. Tas gan nav pierādīts. Senos dokumentos esot rakstīts, ka 732. gadā hinu priekštečus Japānas galmam uzdāvinājuši Korejas valdnieki. Un rakstīts arī tas, ka līdzīgi mazsunīši atvesti no Ķīnas. Daži šīs šķirnes vēstures pētnieki uzskata, ka no Ķīnas atvesta jau gatava šķirne. Hini ir ļoti līdzīgi pekiniešiem, un izskanējusi doma, ka pirmsākumos hini varētu būt bijuši pekiniešu pēcteči, kuri dažādu iemeslu dēļ nav iepatikušies imperatoram vai nav atbilduši stingrajām pekiniešu šķirnes prasībām. Par pekiniešu izvešanu ārpus Ķīnas imperatora galma robežām draudēja nāvessods, turpretī hinu priekštečus varēja brīvi izvest no valsts. Lai gan ne tik cienījams un vērtīgs kā pekinietis, arī šāds suns bija dārga dāvana.
Ar mērķtiecīgu selekcijas darbu japāņi sākuši nodarboties ap 14. gadsimtu, un mūsdienu hini tomēr būtiski atšķiras no priekštečiem un līdzīgiem suņiem Ķīnā, Korejā un Tibetā. Noslēpums bijis pat ciltsraksti. Kucēnus, kas līdz nobriešanai krietni skoloti, dāvināja augstmaņiem, viņu sievām un draudzenēm.
Uz Rietumiem
Lai gan japāņi savus mazsuņus, kas jau kopš 14. gadsimta tika uzskatīti par lielu dārgumu, nedāļāja pa labi un pa kreisi, eiropieši šo šķirni iepazina salīdzinoši agri. Daudzas citas Austrumu šķirnes Eiropā parādījās tikai pēc tam, kad briti iekāroja ķīniešu zemes, bet japāņu hini atceļoja jau 1613. gadā, kad britu kapteinis Sērls tos atveda uz Angliju. Nav zināms, kā viņš sunīti dabūjis – ar viltu un zagšus vai kā oficiālu dāvanu par kaut kādiem nopelniem, taču šis atvešanas fakts dokumentāri fiksēts. Interesanti, ka kapteinis ar savu vērtīgo guvumu nav devies uz galmu. Anglijas karaliene Viktorija mīlulīšus saņēmusi nevis no kāda pašmāju jūrasbraucēja, bet gan tieši no amerikāņu ceļotāja Perija rokām (Amerikā pirmie hini nonākuši 1853. gadā), turklāt viņa mazo japāni iekārojusi tālab, ka tāds jau bijis Portugāles karaļa Kārļa II dzīvesbiedrei Katrīnai.
Protams, kā kaut kas jauns uzradās Anglijas karalienei, tā tūlīt kaut ko tādu savajadzējās arī galma dāmām. Ap 1868. gadu sākās hinu uzvaras gājiens Anglijas sabiedrības krējuma vidē, vēlāk šī mode pārņēma arī citas zemes, un ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem japāņu hins bijis labas gaumes un augsta sabiedriskā stāvokļa apliecinājums. Starp citu, arī Vairas Vīķes-Freibergas mīļdzīvnieks ir šīs šķirnes pārstāvis.
Interesanti – lai gan japāņu hini savu uzvaras gājienu pasaulē sāka jau 19. gadsimtā, starptautiskās suņinieku organizācijas nesteidzās atzīt šo šķirni. Arī savu pašreizējo nosaukumu šie suņi ieguvuši tikai 1977. gadā. Līdz tam viņi dēvēti japāņu spanieliem, lai gan ar spanieliem šiem suņukiem ir maz kas kopīgs.
Visu rakstu lasiet 16. decembra izdevumā