Velsas springerspaniels

Vel­sas sprin­ger­spa­nie­li ir diez­gan se­na šķir­ne, ku­rai tur­klāt iz­de­vies sa­gla­bāt po­pu­la­ri­tā­ti arī mūs­die­nās.

Lat­vi­jā gan vi­ņu nav se­viš­ķi daudz, to­ties daudz­viet Rie­tum­ei­ro­pā vi­ņi ir pat po­pu­lā­rā­ki par pie mums ie­cie­nī­ta­jiem an­gļu ko­ke­riem.

Cik dzi­ļi rak­sim?

Kā jau lie­ci­na no­sau­kums, šo su­ņu dzim­te­ne ir Vel­sa. Rak­stos par me­dī­bām ša­jā ze­mē jau 16. ga­du sim­te­nī mi­nē­ti ļo­ti lī­dzī­gi su­ņi. Ci­ti sa­ska­ta lī­dzī­bu arī ar 13. gad­sim­ta rak­stos pie­mi­nē­ta­jiem Vel­sas me­dī­bu su­ņiem. Ta­ču ir arī ļau­dis, kam tīk rak­ņā­ties vēl se­nā­kā vēs­tu­rē...

Tiek ap­gal­vots, ka Vel­sas sprin­ger­spa­nie­lu priekš­te­či pa­lī­dzē­ju­ši med­nie­kiem jau... 8. gad­sim­tā pirms mū­su ēras! Ne­ti­cat? Nu, la­bi... Ta­ču ap 250. ga­du pirms mū­su ēras ro­mie­šu vēs­tur­nieks Ap­i­āns rak­stī­jis, ka bri­tu cil­tīm esot sar­kan­brū­ni bal­ti su­ņi, ku­ri tram­dot me­dī­ju­mu, vei­cot lē­cie­nu – glu­ži tā­pat, kā to da­ra mūs­die­nu sprin­ge­ri... Starp ci­tu, pa­tei­co­ties tie­ši šai īpat­nī­bai, ra­dies su­ņu ti­pa no­sau­kums – no an­gļu vār­da to spring (lēkt, lē­kāt).

Par šiem rē­jē­jiem kā par šķir­ni var ru­nāt jau kopš 17. gad­sim­ta, kad no­stip­ri­nā­jās daudz­maz vie­nots šo su­ņu tips, ta­ču ofi­ci­ā­li at­zī­ta tā ti­ka ti­kai 20. gad­sim­ta sā­ku­mā. Ne­lai­me tā, ka il­gu lai­ku vi­si šā­di med­nie­ku pa­lī­gi stūr­gal­vī­gi dē­vē­ti par ko­ker­spa­nie­liem, un ti­kai ap 1900. ga­du pa­nāk­ta šo šķir­ņu au­to­no­mi­ja. Līdz pat 1902. ga­dam šie vel­sie­ši sau­ku­ši par Vel­sas ko­ke­riem. Vel­sie­ši ir ma­zā­ki par an­gļu sprin­ger­spa­nie­liem, bet lie­lā­ki par ko­ke­riem. Vi­ņu vil­na nav tik ga­ra, tā­lab ka­žoks vieg­lāk kop­jams.

Sā­ku­mā – ga­ni?

Lai gan jau se­nos lai­kos Vel­sas sprin­ger­spa­nie­li de­vu­šies pa­lī­gā put­nu med­nie­kiem, iz­tram­dot spār­nai­ņus un pēc tam pie­ne­sot saim­nie­kam šā­vu­mu, ir zi­ņas, ka pir­mais šo su­ņu uz­de­vums to­mēr bi­jis ga­nīt ai­tas. Par šo pirm­uz­de­vu­mu var strī­dē­ties glu­ži tā­pat kā par to mūž­se­no vis­tas un olas jau­tā­ju­mu.

Lai nu kā, Vel­sas sprin­ger­spa­nie­li dās­ni ap­vel­tī­ti ar īpa­šī­bām, kas va­ja­dzī­gas med­nie­ku pa­lī­giem. Vi­ņi spēj strā­dāt gan uz lau­ka, gan kal­nos, gan, pro­tams, arī ūde­nī. Vi­ņiem ir ļo­ti la­ba oža. Tur­klāt vi­ņi ir ne­no­gur­di­nā­mi un arī itin veik­li. Ne vel­ti Vel­sā šos su­ņus mēdz dē­vēt arī par star­te­riem.

Mūs­die­nās, glu­ži tā­pat kā ci­tu me­dī­bu šķir­ņu pār­stāv­ji, arī šie spa­nie­li mēdz pil­dīt arī kom­pan­jo­nu un ģi­me­nes mī­lu­ļu pie­nā­ku­mus, ta­ču sir­dī vi­ņi ir un pa­liek med­nie­ki. Vi­ņiem gul­šņā­ša­na uz pa­klā­ji­ņa vai dī­vā­na nav tā tī­ka­mā­kā no­dar­be.

Visu rakstu lasiet 2. septembra izdevumā