Lai arī gandrīz visi medību suņi apveltīti ar skatienu, kas pauž uzticību dievinātajam saimniekam, draudzību pret citiem cilvēkiem un maigumu pret bērniem, šķiet, tieši angļu seterus ir lielākais pamats saukt par maiga skatiena īpašniekiem.
Un pat medībās, kad acis iedzirkstas azartā, šī īpašā skatiena nianse nezūd...
Gluži tāpat kā gandrīz visu medību šķirņu pārstāvji, arī angļu seteri lielā mērā pārvērsti mājas mīluļos vai izstāžu zvaigznēs, tomēr daudzviet pasaulē viņi vēl aizvien ir aktīvi mednieku palīgi. Latvijā ar tām putnu medībām, kā nu ir, tā ir. Turklāt mūsu mednieki pārlieku reti izmanto putnu suņu palīdzību. Jo būtiska tā būtu tikko atklātajā pīļu medību sezonā, taču tur, lai gan arī seteri var strādāt ūdenī, šķiet, noderīgāki būtu citu putnu suņu šķirņu pārstāvji. Seteru īstenais uzdevums allaž bijis norādīt medniekam un tramdīt lauka putnus.
Kinoloģijas vēsturnieki gan atzīst, ka seteru pirmsākumi meklējami Francijā, kur šāda tipa suņi izveidoti, krustojot franču un spāņu pointerus, taču angļu seteri ir viena no senākajām Eiropas putnu suņu šķirnēm. Savulaik Britu salās putnu medības bijušas ļoti populāras, un mednieki, protams, mēģinājuši pārot suņus, kuri bijuši izcili putnu medītāju palīgi. Tolaik uzmanība pievērsta galvenokārt suņu spējām veikt uzticēto uzdevumu. Eksterjeram īpaša uzmanība netika pievērsta. Tomēr laika gaitā izveidojās līdzīga tipa četrkājainie putnotāji, kuri atšķīrās vienīgi pēc dažiem auguma parametriem un kažoka krāsas.
19. gadsimta sākumā suņu audzētāji sāka vairāk uzmanības pievērst arī savu palīgu izskatam un apmatojuma krāsai. Tiesa, ne bez praktiskās nozīmes. Lai gan ne tik liela kā dzinējsuņiem, arī putninieku izskatā nozīme ir tam, lai suns izceltos uz apkārtnes fona, tāpēc kādā reģionā izplatītākā medību suņu krāsa lielā mērā atkarīga no darbības vides īpatnībām. Tā nu Īrijā par piemērotāko krāsu atzīta sarkanīgi rudā, Skotijā – melnbrūnā, bet Anglijas dienviddaļā, kas uzskatāma par angļu setera kā šķirnes rašanās vietu, – baltā ar melniem, brūniem vai rūsganiem lāsumiem. Un jāteic, ka visi šie suņi ir arī ļoti skaisti!
Tiek uzskatīts, ka angļu seteru šķirni izveidojis sers Edvards Laveraks, kurš ar medību suņu audzēšanu nodarbojies jau kopš 18. un 19. gadsimta mijas. Tieši viņš esot izlolojis šos skaistuļus ar lielām darbaspējām. Pieminot audzētāja ieguldījumu šķirnes tapšanā, dažkārt angļu seteri tiek dēvēti arī viņa vārdā.
Vesela gūzma standartu
Par stabilas šķirnes izveidošanos varam runāt, minot jau 1825. (saskaņā ar citiem avotiem – 1830.) gadu. Taču, pateicoties lielajai angļu seteru popularitātei vai visā pasaulē jau kopš tik seniem laikiem, šķirnes standartizācijas jomā radies paliels juceklis. Precīzāk – reti kurai šķirnei sastopama standartu daudzveidība.
Lai gan visos standartos par pamatu tiek ņemts Angļu kenelkluba pieņemtais, nosacījumi par atbilstību šķirnei var būt nedaudz atšķirīgi. Starp citu, arī Lielbritānijā standarti atšķiras! Apvienotā kenelkluba (UKC) standartā noteikts, ka ir divu tipi angļu seteri – lauka un izstāžu. Izstāžu suņi var būt pat par 25 procentiem lielāki! Angļu seteru starptautiskās asociācijas (ESA) noteikumi ir mazliet atšķirīgi. Savukārt arī Latvijā ietekmīgākās suņinieku organizācijas FCI standartā dalījuma izstāžu un darba suņos nav.
Pamatā līdzīgi, taču savi angļu setera standarta varianti ir arī vairākām citām valstīm. Tiesa, galvenokārt tie atšķiras pēc apraksta veida – kas nu kurā valstī šķitis galvenais un īpaši uzsverams. Piemēram, kanādieši un arī amerikāņi aprakstā ir itin daiļrunīgi, turpretī jaunzēlandieši – lakoniski.
Padomju Savienība bija izņēmums. PSRS standartā, pēc kura ilgus gadus bija jāvadās arī mūsu valsts kinologiem, bija aprakstītas gluži tādas pašas formas un ķermeņa proporcijas, bet... norādīti gaužām mazi suņa izmēri, atšķirīga galvas forma, citādas pieļaujamās krāsas utt. Saskaņā ar PSRS standartu esošs suns būtu vien ļoti līdzīgs īstenam angļu seteram...
Vienā angļu mierā
Angļu seters ir ļoti apķērīgs radījums, kurš ne tikai viegli ielāgo dažādas komandas, bet arī prot apgūtās iemaņas izmantot nestandarta situācijās. Viņš ir elegants un savaldīgs kā lords. Tai pašā laikā viņš ļoti sirsnīgi pieķeras savam saimniekam un visiem pārējiem ģimenes locekļiem. Īpaši sirsnīgas attiecības tam veidojas ar bērniem.
Arī medībās angļu seteri ir kā īsteni pirmsfutbola laikmeta angļi, kas ar azartu, taču arī pašcieņas pilni veic savu uzdevumu. Patiešām – šādam medību veidam der tikai suņi ar labu nervu sistēmu. Vispirms putns jāatrod, tad suns sastingst, tādējādi norādot saimniekam, ka medījums atrasts, un tikai tad, kad mednieks gatavs šāvienam un devis komandu, lidoni drīkst celt spārnos!
Kā jau medību sunim, angļu seteram nepieciešama regulāra fiziskā slodze. Viņam sagādā prieku pastaigas ātrā gaitā (var pat skriet līdzās saimniekam, kurš brauc ar velosipēdu). Milzīgu prieku sagādā peldēšanās. Taču svētlaime ir nokļūšana brīvā dabā, kur iespējams likt lietā mednieka instinktus. Tas sakāms ne tikai par īstenajiem medniekiem, bet arī par izstāžu suņiem.