«Abi esam tīrasiņu rīdzinieki. Tur mums kļuva par šauru – nebija, kur izpausties –, tāpēc nolēmām pārvākties uz laukiem. Viegli nebija un nav, bet, dzīvojot radoši un saskaņā ar dabu, tā pati pasaka priekšā, kas jādara,» stāsta Ilze un Kristaps Čabļi, kuri ar meitiņu Lūciju jau vairāk nekā piecus gadus Ērgļu novadā pazīstami kā Bumbiermuižas saimnieki un teikas par iedomāto baronu autori.
«Zinot, ka ne visi var atļauties īpašumu laukos, mēs gribējām radīt viesiem izjūtu, ka viņi ir atbraukuši uz savu lauku māju.»
Kāpēc Bumbiermuiža? «Tas ir cēlies no stāsta par bērnību – ko dara bērnībā laukos? Laiž bumbieri jeb nedara neko. Bumbieru būšana ir saistīta ar to, ka ir jāmāk ne tikai labi pastrādāt, bet arī labi atpūsties. Kad šī māja vēl nebija iegādāta, mēs prātojām, cik būtu jauki, ja varētu attīstīt savu leģendu par baronu Bumbieri. Drīz radās iespēja iegūt šo māju savā īpašumā. Īstais mājas nosaukums ir Punkāni, kas, saprotams, neiet roku rokā ar plānu sadarboties ar viesiem, tāpēc māja tika pārdēvēta par Bumbiermuižu. Nosaukumam bija jāvēsta par kādu leģendu. Par godu izdomātajam mājas saimniekam baronam Bumbierim esam izveidojuši viņa tēlu ģipša lējumā, ko var redzēt pie mājas sienas,» stāsta saimnieki.
Sākotnēji Ilze un Kristaps māju veidojuši ar nolūku, lai tā būtu kā atpūtas vieta draugiem, draugu draugiem un pašiem, bet nostrādājusi mutiskā reklāma, tāpēc tagad šeit bieži viesi esot arī svešinieki. «Viesi Bumbiermuižu parasti raksturo kā ļoti stilīgu un dabisku vietu, jo cilvēki alkst pēc vienkāršas vides, pēc dabas. Šeit nav eiroremonta, nav elektrības, nav arī ūdens. Speciāli arī pļavas neesam nopļāvuši, lai saglabātu zināmu intimitāti. Šī ir sveču māja – gaisma iegūstama tikai no svecēm un kamīna,» Ilze raksturo.
Māja trīsdesmit gadus stāvējusi novārtā un bija ieaugusi brikšņos. «Mēs to iekārtojām tik vien kā par 500 latiem, kas atvēra pilnīgi jaunus apvāršņus un lika secināt, ka, rūpīgi plānojot, var izdarīt ļoti daudz,» stāsta Kristaps. Čabļu ģimenes paziņa arhitekte Zane Tetere iedrošināja, ka interjera izveidē nav jābaidās no netradicionāliem risinājumiem.
Stāstot, kā izdevies nama atjaunošanu un labiekārtošanu iekļaut tik mazā budžetā, Ilze un Kristaps atzīst, ka viņu labākie sabiedrotie bijuši sirds un galva – sajūtas devušas īsto izjūtu un redzējumu, bet apķērība ļāva to īstenot, par spīti materiāliem šķēršļiem. «Šeit viss ir tapināts savām rokām. Paveicām darbu divos mēnešos,» atmiņās gremdējas mājas saimnieki. Remonta laikā noderējušas Kristapa galdnieka prasmes.
Krāsu salikumus un interjera priekšmetu novietojumu saimnieki izplānojuši paši. Kā viņi atzīst, daudz kas iegādāts un veidots, vadoties pēc tā, kas veikalos ir nopērkams ar lielām atlaidēm. «Tolaik bija krīze, daudzas bodes vēra ciet, un mēs trāpījām uz bankrota cenām,» saimniece stāsta. Savukārt mēbeles un trauki, kā arī citi interjera priekšmeti vākti no malu malām. «Mēs visu ņēmām pretī, lai vecajām lietām šeit sāktos otrā elpa,» nosmej Ilze. Viņa atzīst, ka visas lietas pašas ir nākušas pretī, jo ceļā gadījušies īstie cilvēki.
Saimniekiem ir daudz ideju, kā papildināt jau tā krāšņo un ar īpašo laikmetu dvesmu apveltīto interjeru, taču ieceres skaudri atduras pret materiālo līdzekļu robežām. Pašreiz tiek lolota iecere ēku pārdot un Bumbiermuižas ideju turpināt mājā, kur šobrīd dzīvo paši saimnieki.
