Liepājnieku Kraftu ģimenei un angļu Cachpole/Laouenan ģimenei Liepājā pieder brīvdienu nams – Ezera māja. Tā kādreiz bijusi veca, remontu prasoša māja, bet nu pārtapusi par tūristu iecienītu vietu, kur, vērojot senatnīgo interjeru, gremdēties apcerēs par lietu mūžīgumu un vērtību.
«Kad ar vīru apprecējāmies, kopdzīvi sākām vīratēva pirktā mājā Liepājā bez ērtībām un ar krāsns apkuri. Pēc vairākiem gadiem nolēmām atjaunot vecās koka mājas mansarda stāvu. Izveidojām visu senatnīgā stilā ar vecām mēbelēm. Tur bija tāda ķirmju izēsta siena – apstrādājām, nolakojām, un tāda tā arī palika. Citu sienu noplēsām – tur atkal koks, salmi likti, apmetums. Tā arī visu tur atstājām, jo mums tas likās interesanti,» turpina Monta Krafte un pastāsta, ka pilnīgi nejauši sākuši izīrēt istabas tūristiem. Tas gan bijis visai sen, nekāds lielais tūristu pieplūdums vēl Liepājā nav bijis. Otrajā darbības gadā pie Kraftiem atbraucis vecāks pāris – sieva francūziete un vīrs anglis. «Viņi prasīja, vai mēs vadām arī ekskursijas. Vīrs izvadāja viņus vienu dienu ekskursijā pa Liepāju. Viņi pēc tam mums prasīja, vai viņiem kā ārzemniekiem var piederēt īpašums Latvijā. Mēs sakām: jā! Viņiem iepatikās mūsu koka mājas. Anglijā koka māju nav, ir tikai mūra. Viņi bija te izstaigājušies un redzējuši, ka koka mājas ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Taču viņiem likās, ka tā ir vērtība.»
Rezultātā divas ģimenes, viena no Liepājas, otra no Anglijas, kopīgi Liepājā iegādājās vecu koka māju, kam deva nosaukumu Ezera māja. Angļiem bija interese investēt līdzekļus, latviešu ģimenei savu darbu un izdomu.
«Un tā Ezera mājai mēs esam četri īpašnieki – mēs ar vīru Latvijā un Cachpole/Laouenan pāris Anglijā. Paralēli biznesam mums izveidojās jauka draudzība. Ātri atradām kopīgu valodu. Reizi gadā mēs braucam vai nu pie viņiem, vai viņi pie mums,» pastāsta Monta. Māju Krafti iekārtojuši latviskā stilā, jo sapratuši, ka tas ir tas, kā viesu uzņemšanas piedāvājumā Liepājā tikpat kā nav. «Ja mēs kaut kur ceļojam, tad arī izvēlamies kaut ko vietējiem apstākļiem pietuvinātu. Dzīvošanu un ēdināšanu. Ēdināšanu mēs nepiedāvājam, katrs pats var darboties virtuvē. Viss, kas šeit ir veidots, ir darināts pašu rokām, ar pārliecību un īpašu mīlestību. Mēs esam māju veidojuši tā, kā patīk mums pašiem, un priecājamies par viesiem, kas domā līdzīgi, prot novērtēt latvisko, senatnīgo. Labi saprotam arī viesus, kam nepatīk un kas dod priekšroku citam stilam. Tas ir brīnišķīgi, ka cilvēki ir dažādi,» secina saimniece.
Ezera mājā ir piecas istabas, bet katra ir citādāka. Katrā pēc iespējas saglabāta vecā apdare, detaļas. «Tad, kad nopirkām māju, tā bija ļoti nožēlojamā stāvoklī. Meistari nāca un teica: ko mēs te darām, viss ir jāgrauj nost, uzcelt jaunu iznāk daudz lētāk. Mums jau bija pieredze ar Kalēja māju, kur visu izdarījām paši. Iedvesmu deva tas, ka mums pašiem patīk ceļot un ceļojot esam skatījušies, kā citās valstīs tiek novērtētas un saglabātas senās mājas, un uztvēruši to, ka vecs nav nesmuks. Vecs ir vecs, un vecam arī jāizskatās vecam. Vecu cilvēku arī nevar pārtaisīt par jaunu. Viņam jābūt smukam, labi koptam, bet viņš ir vecs. Un tas ir viņa kapitāls,» pārliecinājusies viesu uzņēmēja un skaidro: «Kalēja māja bišķi tā šķībi izliekusies. Bet, piemēram, Amsterdamā koka mājas ir šķības, līkas, un tas ir tas, par ko cilvēki fano. Mēs esam saglabājuši vecos logus, vecos slēģus. Tikai ārējo fasādi šogad nolēmām atjaunot.»
Visvairāk ciemiņu pie Kraftiem brauc vasarā, ziemā – mazāk. Pārsvarā ārzemnieki – vācieši, krievi, franči, itālieši un amerikāņi. Mums ir vienīgā pilsētā esošā brīvdienu māja Latvijā, kas ieguvusi zaļo sertifikātu. Parasti šo sertifikātu izpelnās lauku mājas,» palepojas Monta.