Klasicisma pērle Mežotnes pils

Mežotnes pils, mūsdienās saukta par Latvijas klasicisma pērli, vēstures liecībās pirmoreiz fiksēta jau 17. gadsimta vidū.

Savā vairākus gadsimtus garajā mūžā tā piedzīvojusi gan nežēlīgus karus un vietējo iedzīvotāju vandalismu, gan vairākas pamatīgas restaurācijas, pateicoties kurām pils ieguvusi aristokrātisku un neatkārtojamu interjeru un mierpilnu auru.

Sākotnēji cēlā pils, kas atrodas pašā Lielupes krastā rāmajos Zemgales līdzenumos, dēvēta par muižu. «1795. gadā to savā īpašumā ieguva Krievijas ķeizarienes Katrīnas II mazbērnu audzinātāja Šarlote fon Līvena, kura neilgi pēc tam saņēma arī grāfienes titulu,» stāsta pils darbinieki. Vēlāk, 1797. gadā, arhitekta Johana Georga Ādama Berlica vadībā sākta pils būvniecība, kura ilga līdz 1802. gadam. Mūsdienās dzirdēts, ka Mežotnes pils atgādina itāļu villu. Jāsaka, tas nemaz nav pārāk tālu no īstenības, jo, kā liecina vēstures dati, par pamatu J. G. Ā. Berlica organizētajiem būvdarbiem kalpoja itāļu izcelsmes arhitekta Džakomo Kvarengi projekts. Tiesa gan, pašai Šarlotei savā lauku muižā izdevās pabūt vien 14 stundas, kad 1818. gada 2. septembrī viņa tur ieradās pārnakšņot pa ceļam uz Vāciju. Vēl pēc desmit gadiem muižu mantoja grāfienes fon Līvenas dēls Johans. Muižas Bauskas pusē, arī Mežotnes pils, Līvenu dzimtai piederēja līdz pat 1939. gadam.

«Otrā pasaules kara laikā pils pilnībā nopostīta – tā palika bez sienām, bez jumta. Līdz ar to nekas no muižas toreizējā izskata nav saglabājies, turklāt pēckara gados ēka cieta arī no vandalisma – viss, kas bija palicis pāri, pārvērsts malkā, lai vietējie iedzīvotāji paši varētu izdzīvot,» vēstures faktus atklāj Mežotnes pils viesu uzņemšanas dienesta vadītāja Ilze Ramma un piebilst, ka vienīgās no Mežotnes muižas saglabājušās piemiņas lietas ir kādreizējo ar ādu apvilkto kolonnu ādas gabaliņš, kas glabājas Brīvdabas muzejā, un porcelāna vāze, kuru var redzēt netālajā Rundāles pilī.

Pirmās ieceres par pils atjaunošanu radās 1946. gadā, kad Mežotnē izveidota Latvijas lauksaimniecības selekcijas un izmēģinājumu stacija, bet nopostītajā muižā izmitināti darbinieki un ierīkotas administrācijas telpas. Pirmie lielie atjaunošanas darbi uzsākti 1959. gada beigās un ilgst vairākus gadu desmitus. «Pils atjaunošanu veica profesionāli arhitekti no Sanktpēterburgas, un tas bija sarežģīts un laikietilpīgs darbs tā iemesla dēļ, ka absolūti nekas nebija saglabājies un visu vajadzēja projektēt tā, lai tas izskatītos atbilstoši klasicisma laikmetam,» teic I. Ramma. Kā palīgs restaurācijas darbos kalpoja vien arhīvu fotogrāfijas un drupās palikušās stila liecības. Par īpašu meistarības piemēru esot uzskatāmi pilī izveidotie griestu zīmējumi, kuru radīšana prasījusi četrus mēnešus ilgu darbu.

1996. gadā jau atjaunotā un 19. gadsimta elpu dvesošā pils nonāk Valsts nekustamo īpašumu aģentūras pārraudzībā, un 2000. gadā uzsāk jaunas pārvērtības. «Šīs restaurācijas laikā pilnībā pārbūvēts pirmais stāvs, atjaunota pils apkures sistēma, logi un palodzes, kā arī ēkas 3. stāvā izbūvēta Latvijā vēl nebijusi viesnīca, kuras interjers ieturēts klasicisma stilā,» stāsta I. Ramma. Viesnīcas numuriņi vēstures un kultūras cienītājiem varētu būt īsts baudījums, jo katram no tiem dots savs īpašs nosaukums un tajos atrodamas stilam īpaši piemeklētas antīkas mēbeles un citi interjera elementi, par ko jāpateicas mākslas zinātniekam Dainim Bruģim.

Tagad Mežotnes pils specializējas tūrisma jomā, piedāvājot zāles prezentācijām, svētku banketiem un ceremonijām, kā arī laipni uzņem ekskursantu grupas. Īpašs ieguvums ir daba ap it kā ārēji vienkāršo, tomēr savā pieticībā cēlo ēku, jo ap to slejas krāšņi iekopts parks nesteidzīgām pastaigām un gleznains Lielupes krasts.

APAĻĀ ZĀLE. Kupola jeb apaļā zāle uzskatāma par Mežotnes pils centru, kas jaušams arī no ārpuses. «Centrālā vieta pilī tā bija jau Līvenu laikā, šeit bija izvietotas dārgas sarkankoka mēbeles un medību atribūtika. Tā bija viena no galvenajām parādes telpām, kur parasti tika sagaidīti viesi,» stāsta pils darbiniece. Mūsdienās kupola zāle ir īpaša ar to, ka tā ir vienīgā Latvijā sastopamā izcila klasicisma stila ikona, par ko liecina ar griestu zīmējumiem optiski paplašinātais telpiskums.

UZ PILS CENTRU iespējams palūkoties arī no augšas – trešā stāva gaitenī izbūvēti logi, kuri atklāj kupola zāles patiesos izmērus un to, ka meistarīgi apgleznotie griesti nemaz nav tik augsti, kā izskatās, skatoties no lejas.

KUPOLA ZĀLES optiskais griestu paplašinājums panākts ar īpašiem, smalkā tehnikā veidotiem zīmējumiem, kuru radīšana māksliniekiem prasīja vairākus mēnešus. Kā krāšņa noslēguma nots pie graciozajiem griestiem – īpaši piemeklēta lustra klasicisma stilā.

MARMORA KOLONNAS. Zaļās zāles pamatīgās kolonnas, tāpat kā visas pārējās pilī sastopamās kolonnas, veidotas no mākslīgā marmora. «Sākotnēji kolonnas bija veidotas no dabīgās ādas, tomēr kara laikā viss diemžēl nopostīts,» teic viesu uzņemšanas dienesta vadītāja.

«ZILĀ ZĀLE agrāk dēvēta arī par kamīnu zāli, taču kara laikā tas bija cietis tik ļoti, ka to vairs nebija iespējams atjaunot, tāpēc izbūvēts blakus esošajā Zaļajā zālē,» I. Ramma norāda uz pārbūves ieviestajām korekcijām. Tagad Zilo zāli kamīna vietā rotā pamatīgs antīks laikrādis ar 19. gadsimta garšu.

ZAĻĀ ZĀLE. Pēc pagājušajā gadsimtā veiktās vērienīgās pils restaurācijas kamīns, kurš iepriekš bija atradies Zilajā zālē, pārnests uz Zaļo zāli, kas ir lielākā no visām Mežotnes pils septiņām viesību zālēm. «Zaļā zāle ir īpaša ar to, ka te ir atrodamas ļoti daudz toņu zaļās krāsas nianses. Īpaši krāšņa tā kļūst Ziemassvētku laikā – kamīnā sprakšķ silta liesmiņa, un zaļā variācijas papildina egļu smarža,» secina I. Ramma.

UZ VIESNĪCU. 2000. gadā veiktajā remontā pils trešajā stāvā izbūvēti vairāki neatkārtojami viesnīcas numuriņi. Pārbūvētas arī kāpnes uz trešo stāvu.

BĪDERMEIJERS. «Katrs trešā stāva numuriņš iekārtots vienojošā klasicisma stilā, tomēr ar atšķirīgām niansēm interjerā. Interesants fakts ir tas, ka istabām ir īpaša numerācija, kurā izmantoti nevis cipari, kā allaž ierasts, bet mākslas zinātnieka Daina Bruģa speciāli piemeklēti nosaukumi,» Mājai atklāj I. Ramma. Šis numuriņš iekārtots Bīdermeijera stilā un tā arī nosaukts – tam raksturīgs smalks galdniecības izpildījums un dabiskā materiāla – koka – cēlums.

ELĒĢIJA. «Viens no saulainākajiem un tūristu iecienītākajiem numuriņiem ir Elēģija. Logu izvietojums tajā atklāj plašu muižas teritorijas panorāmu, pat neizejot no pils,» teic numuriņu pārzinātāja.

LAPSU MEDĪBAS. Šajā numurā dominē zaļie toņi un meža tematika – gan speciāli piemeklētajās lapotajās tapetēs, gan sienu dekorējumos.

VIENOTĀ STILĀ. Ēkas kopējais interjers veidojas no savstarpēji saistītām un vienotā stilā ieturētām detaļām – speciāli arhitektu piemeklēti ir arī durvju rokturi.

ĒRKŠĶROZĪTE. Istaba, kuru parasti izvēlas jaunlaulātie, dēvēta par Ēršķrozīti, tomēr nemaz nav tik durstīga, kā izklausās, un tik drūma, kā izskatās. «Saulainā dienā istaba kļūst ļoti gaiša, un saules gaisma rada skaistas krāsu spēles tumši zaļajos samta aizkaros. Arī melnie interjera akcenti piešķir graciozitāti un svētku pilnu noskaņu. Turklāt šis ir vienīgais numurs ar lielo divvietīgo gultu, visos pārējos gultas ir sabīdāmas, un šeit izbūvēta vanna,» Ērkšķrozītes priekšrocības izstāsta I. Ramma.

DIVISTABU NUMURIŅI. Viesu uzņemšanas dienesta vadītāja teic, ka pieci numuriņi izbūvēti ar divām istabām, kas īpaši piemēroti ģimenēm ar bērniem vai tuvām draugu kompānijām – gultas ir pārbīdāmas pēc viesu vēlmēm un vajadzībām.