Skaistākā lauku sēta, skaistākais daiļdārzs Latvijā, Lielais tencinājums (divkārt) sakoptāko lauku māju īpašniekiem, pirmā vieta Latvijā Pinotex koka ēku konkursā Atjaunotais koka nams – tā ir tikai daļa no pagodinājumiem, ar ko var lepoties Apes novada Virešu pagasta Ceriņu saimnieki.
Taču Gunta un Andris Gavari tiek uzteikti arī kā veiksmīgi lauku uzņēmēji un cildināti kā laba daudzbērnu ģimene.
Senatnīgo, rūpīgi restaurēto un uzturēto Vidzemes lauku sētu ar dzīvojamo māju, pirtiņu un saimniecības ēkām, kas savu patieso gadu skaitu slēpj zem ne tik sen iegūtiem skaidu jumtiem, kāds Līvu ciemā nejauši iemaldījies vai laivojot turpat līkumus metošajā Gaujā var noturēt arī par brīvdabas muzeju. Gan miera un klusuma, zaļuma un plašuma, gan saglabātās vēstures un latviskās gaisotnes dēļ.
Tāpat pagrūti noticēt, ka 1898. gadā būvētie Ceriņi nav Gavaru dzimtās mājas, no paaudzes paaudzē mantotas, tāpēc īpaši aprūpētas, jaunā gadu tūkstotī ievestas.
Taču Gunta, izmantojot savu skaitīšanas metodi – vecākā dēla gadus –, saka: «Jānim tagad ir 16, tātad šo māju mēs nopirkām pirms 15 gadiem.» Savukārt saimnieks piebilst, ka «pašiem gribējies savus laukus», tāpēc sludinājums par Gaujas malā pārdodamo māju ieinteresējis, un lieti noderējusi nauda, ko viņš pirms tam nopelnījis, strādājot Vācijā. Andris arī slavē iepriekšējos saimniekus, kuri visas ēkas bija saglabājuši: «Izņemot malkas šķūnīti, nekas cits no jauna nebija jāceļ, tikai jāremontē un jāuzliek jauns jumts...» Tomēr pats arī tūlīt palabo: «Pie mājas allaž darba daudz. Turklāt nevaram jau tikai ap to vien darboties. Iztika jāpelna. Bērni (Maija, Ruta, Līga, Jānis un Kārlis – I. K.) jāskolo. Mājai un smukumam ap to tāpat līdzekļi nepieciešami.»
Andris Gavars ir SIA Andruks īpašnieks, bet Guntas ziņā ir grāmatvedības lietas. Uzņēmumam dibinoties, tā pamatnodarbošanās bija autotirdzniecība un autoservisa pakalpojumi, klāt pienāca velosipēdu tirdzniecība un serviss. Taču kopš 2005. gada Gavari par savu sauc vēl vienu jomu – lopkopību. Viņi sāka ar 17 dzīvniekiem, bet šovasar abpus Gaujai esošajos aplokos ganījās 106 gaļas liellopi.
«Zeme mums ir smilšaina, nekāda intensīvā lauksaimniecība nav iespējama. Izvēlējāmies gaļas lopus,» skaidro saimnieks. «Tie ir gana patstāvīgi dzīvnieki, tātad mums mazāk darba. Tāpēc saku: tas ir mans hobijs. Turklāt, ekonomiskajai situācijai mainoties, mainās arī vienas vai otras nozares loma. Agrāk vairāk naudas ienesa autotirdzniecība un serviss, to tad arī varējām ieguldīt lauksaimniecībā. Tagad dzīvojam no lauksaimniecības.»
Viņš arī secinājis, ka, darbu apjomam ārpus mājas sarūkot, vairāk iespējams padarīt tieši mājās. Turklāt novērota īpatnēja likumsakarība: pašam vienmēr iegadoties būvēties (remontēt) tieši tad, kad ir krīze, jo «citādi jau neiznāk laika».
«Laika tiešām maz,» ar vīru vienisprātis ir Gunta. «Tāpēc ne uz kādiem daiļdārziem ar eksotiskiem augiem mēs nepretendējam. Arī mūsu māja, tāpat kā Rīga – joprojām nav gatava. Vienmēr vajadzību ir daudz: kūtij, servisam, vēl kaut kam. Un tad, kad ir laiks un arī nedaudz naudas, tiekam arī pie mājas.»
Toties abi Gavari, Ceriņus aprūpējot un par tiem gādājot, tāpat «ragaiņus un spalvaiņus» kopjot, papildinājuši jau iegūtās zināšanas, kā arī apliecinājuši sevi pilnīgi jaunās specialitātēs. Piemēram, projektēšanā, jo tas, kā jāizskatās atjaunotajai mājai, kā pirtiņai, klētij, pagrabam utt., vispirms tika pašu galvās izdomāts. Kad pēc tam aicinājuši talkā speciālistus, lai palīdz mājai atgūt seno cienību, tie atrunājušies, ka nesanākot tā, kā iecerēts, pat nekādi tas neesot iespējams... Tomēr saimnieki palikuši pie sava, paši ķērušies klāt un izdarījuši.
Andris arī palepojas, ka tagad zinot, kā pareizi jārestaurē guļbūve: tā visa jānojauc, baļķi jānokrauj, jāuzliek pamati un tad – baļķi pa baļķītim atpakaļ, bet starp tiem jāiepilda sūnas.
Savukārt saimniece var droši sevi reklamēt ne tikai kā zinošu grāmatvedi un lopkopi, bet arī prasmīgu daiļdārznieci, jo dobju, puķu un dekoratīvo augu visapkārt daudz. Taču viņa atzīst, ka nevar iztikt bez lielo bērnu, bet jo īpaši savas mammas (Vaidas – I. K.), palīdzības. «Ome mums ļoti palīdz. Arī pie ravēšanas. Un tad daži atbrauc un brīnās: vai tad jums dārzā vispār neaug nezāles? Kā tad augs, ja ome stāv visu laiku sardzē ar kaplīti!»
Tieši no mammas Gunta arī mācījusies seno patiesību: lai puķes labi augtu, tās jāaprūpē, jāapčubina, ar tām jāparunājas. Tad krāšņi uzziedēs arī visvienkāršākais zieds, dāvinot prieku daudziem.