Ģimenes portrets senču sētas interjerā

Gatis un Ieva ir tik laimīgi un mīloši, viņu dzīves vide ir tik harmoniski skaista, ka gribas... nospļauties. Trīs reizes pār plecu un piesist pie koka. Lai, pasarg' dievs, kāds nenoskauž. Jo patlaban Krūmiņu ģimenei acīmredzami zvaigznes atrodas vislabvēlīgākajā stāvoklī.

Viņiem aug divi ziķerīgi puikas, Gatim karjerā veicas (viņš nesen kļuvis par Vidzemes augstskolas rektoru), Ievas bizness norit sekmīgi, un viņi kā ģimene arvien stingrāk iesakņojas savā lauku īpašumā, kur zaļo vareni ozoli un, visu vasaru basām kājām pa pagalmu staigājot, var būt tieškontaktā ar dabu.

Jaunurči atdzimst

Gatis ir dzimis rīdzinieks, dzīvojis Purvciemā un vienmēr ilgojies tikt prom no piecstāvu paneļmājas. Šāda iespēja radās, kad varēja atgūt dzimtas īpašumus, kuri bija Krimuldas novada Lēdurgas pagastā. Kolhozu laikā uz vectēvam piederošās zemes tika uzcelta ferma un slaucēju māja, neglābjami degradējot reiz skaisto saimniecību. Taču kādu kilometru tālāk bija dzīvojusi vecpapa māsa, kurai pēckara represijas bija liktenīgas. Gata vecmāmiņu deportēja, mammu no izvešanas paglāba radi, pie kuriem viņa slēpās, bet vectēva māsa ar ģimeni iebēga mežā, cerēdama, ka vajāšanas pārdzīvos biezoknī un vēlāk atgriezīsies savās mājās Jaunurčos (anno 1928). Taču ziņu pienesēji strādāja centīgi, un 1949. gada ziemā istrebiķeļi viņu nošāva, turpat mežā.

Tantes īpašums, kuru 90. gadu sākumā Gatis nolēma atjaunot, bija katastrofālā stāvoklī – pagalms aizaudzis ar nātrēm, bet kādreiz lepnajai guļbaļķu ēkai jumts iebrucis un palikušas tikai ārsienas. Ienākot mājā jeb, pareizāk sakot, graustā, varēja brīvi vērties zvaigznēs. Daudzi teica, ka vienkāršāk būtu uzbūvēt visu no jauna nekā reanimēt pīšļus. Patlaban Jaunurči izskatās kā tipiska 20. gadu lauku sēta: guļbaļķu saimniekmāja, ko apvij krāšņas puķu dobes; sarkanbaltsarkanais karogs mastā; gleznains dīķis ar zivīm un ūdensrozēm; bērzu birzs, kas savulaik pati ieviesusies kādreizējā kartupeļu laukā; pirtiņa; virs ugunskura vietas liels dzelzs trijkājis, kurā iekarina milzīgu čuguna grāpi viruma gatavošanai; tipisks ķemertiņš (ar netipisku pārsteigumu ciemiņiem – slapjo tualeti un izlietni, kur rokas nomazgāt); liela kūts ar... skaistumkaralieni.

Skaistumkaraliene kūtī

Tāpat kā no dzīvojamās mājas, arī no lielās kūts bija palikušas tikai drupas. Nācās atjaunot visas zaudētās konstrukcijas. Tagad plašā ēka kalpo kā mašīnšķūnis, kur novietots traktoriņš zāles pļaušanai, darbnīca un sava veida vēstures muzejs. Otra telpas daļa atvēlēta senlaicīgiem priekšmetiem, ko īpašnieki nav pratuši novērtēt tik pienācīgi kā profesionāls vēsturnieks ar savu pieredzējušo aci. Tagad koka muca kalpo par mājvietu pensijā palaistiem pūšamajiem instrumentiem, bet sienas rotā unikālas, ideāli saglabājušās fotogrāfijas, kas atrastas starpsienā, remontējot vietējo veikalu. Bildes vēstī par dažādiem pagājušā gadsimta notikumiem Lēdurgā un tās ļaudīm. Kāds fotogrāfs fiksējis pēckara laika nedienas kolhozā, kad Dzirnavu ezera ledus ceļš nav izturējis traktora un kravas mašīnas smagumu. No kādas vecākas bildes gaiši un nesamāksloti pretī smaida vietējā skaistumkaraliene (ne miņas no šodienas miseņu seksīgās valšķības). Izrādās, 30. gados Lēdurgas Saviesīgā biedrība organizējusi skaistumkonkursus. Redzam arī, kā vīri ar trosēm pa vienkāršām koka konstrukcijām velk luterāņu baznīcas tornī Vācijā izlieto zvanu (1926) un izdara to bez jaudīgiem ceļamkrāniem, bez ilgstošiem un koruptīviem iepirkuma konkursiem, bez činavnieku atļaujām, Žvīkst žvāks – un augšā ir! («Šodien, tehnikas laikmetā, esam aizmirsuši, ka daudzas lietas var paveikt vienkārši, neko nesarežģījot. Man dažkārt saka: klau, kā tu to visu dabūji gatavu... Nu kā – elementāri! Paņēmu cirvi un uztaisīju,» nosmej Gatis.)

Kopš 2010. gada viņš ir novada vēstures draugu biedrības priekšsēdētājs. Kamēr veidojis Krimuldas 800 gadiem veltīto vēstures grāmatu, tikmēr daudz uzzinājis arī pats par savu dzimtu. Piemēram, Gata vecvecvectēvs bijis pagastvecis, kāds cits radagabals – aizsargu pulka vadītājs. Pat senču sētas pirmatnējais nosaukums Urce pieminēts 400 gadu vecos dokumentos.

Junurču ozoli

Speciālisti saka, ka tiem esot vismaz 300 gadu. Senči šos ozolus stādījuši apzināti, ir pārliecināts Gatis – tieši uz āderu krustpunktiem, tādējādi sūtot vēstījumu nākamajām paaudzēm, kuras šeit saimniekos pēc viņiem. Varenie koki kalpo kā zibens novadītāji, jo ir krietni augstāki par māju, bet lapu vainagi sargā namu no tiešas saules staru iedarbības. Ozoli veido precīzu āderu tīkla karti, norādot, kur nedrīkst būvēt ēkas, jo cilvēkiem un lopiem tur uzturēties ir kaitīgi. Vectēva māsa atcerējusies to laiku, kad šeit ieradušies būvnieki. Esot izcēlies pamatīgs strīds starp saimnieci un celtniekiem, jo viņas māsa gribējusi, lai māju taisot citā vietā. Namdari ilgi staigājuši pa pagalmu un uzstājuši, ka ēku būvēs tur, kur tā atrodas patlaban. Ja nē – ardievu! – kāpšot pajūgā un braukšot prom. Tagad skaidrs, kāpēc amatnieki bijuši tik kategoriski. Ņemot vērā, ka kolhoza laikā Jaunurči stāvējuši bez jumta, bet tik un tā tos varēja atjaunot, senču vēstījums izrādījies ļoti vieds. Zem ēkas nav nevienas pašas āderes. Savukārt akas māju gan Gatis ir būvējis tieši uz tās. Rīkstnieki ieteikuši pareizo vietu. Vēlāk, kad aizvedis ūdens paraugus uz pārbaudēm Rīgā, laboranti brīnījušies par izcilo garšas kvalitāti un teikuši, lai taisot biznesu.

Īsts vecis, kas draudzējas ar galvu un rokām

Gandrīz visu saimniecības ēku rekonstrukciju un apdari Gatis ir veicis pats, kaut arī koka darbos un celtniecībā viņu neviens nav īpaši apmācījis. Iespējams, ja naudas būtu bijis vairumā, tiktu nolīgti strādnieki. Tomēr priekam, kas rodas pēc paša darītā, ir pavisam cita raudze, uzsver Gatis. Te, lūk, pajūk mīts, ka intelektuāļi neko smagāku par savu... hm... – pildspalvu un doktordarbu rokās nav turējuši un sadzīvē ir pēdējie tirliņi. Pieļauju, ka tieši tā par šo, pēc izskata puicisko zinātnieku varētu nodomāt svešāki ļaudis. Taču tā nav tiesa, jo Gatis ir īsts vecis, kas draudzējas gan ar galvu, gan ar rokām. Arī tagad viņš labprātāk meistaro visu pats. Zāģis, āmurs un ēvele viņa slaidajiem pirkstiem klausa tikpat labi kā trompetes taustiņi unisonā ar elpu. Jā, tieši tā – Gatis ir profesionāls mūziķis. Tāpat kā viņa tēvs, trompetes virtuozs, maestro Aivars Krūmiņš, kurš strādājis gan Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, gan savulaik tik populārajā REO – Rīgas estrādes orķestrī; spēlējis Ivara Vīgnera džeza kvintetā un Raimonda Paula džeza kvartetā. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka Gatis mācījies Mediņos, bet vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmijā. Doktora grādu Latvijas vēsturē viņš saņēmis 2007. gadā, pēc studijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Profesionālajās aprindās Krūmiņš juniors kļuva pazīstams ar saviem pētījumiem par 1949. gada represijām un deportācijām; aprēķiniem par PSRS okupācijas režīma nodarītajiem zaudējumiem lauku saimniecībām (1944–1959) un 90. gadu agrārās reformas gaitu Latvijā. Savukārt žurnālisti Gati bieži tincinājuši kā Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāju, kurš nebaidījās palaist muti, norādot valdībai un nozares ministrijai uz glupību, jo tās vienmēr uzskatījušas pētniekus par budžeta liekēžiem.

(S)Ieva

Būdams ļoti aktīvs Jauno zinātnieku apvienības līderis, Krūmiņš vairākus gadus Jaunurčos rīko seminārus un lekcijas, kurās pulcē jaunos pētniekus un lektorus. Tie uz Lēdurgu sabrauc gan vieni, gan kopā ar sievām un bērniem (re, tāpēc arī vajadzīgs lielais čuguna grāpis pagalmā, lai ar zivju zupu, soļanku vai dārzeņu sautējumu pabarotu ciemiņus). Vienā no šādām vasaras nometnēm Gatis ieraudzīja Ievu.

«Vai tiešām zinātnieces var būt tik skaistas...» tobrīd nodomājis Gatis.

«Ak dievs, šī ir visfantastiskākā vieta uz Zemes! Es gribu te dzīvot,» ieradusies Jaunurčos, nodomājusi Ieva.

Ieskatījušies viens otrā, un momentā abiem aizbraucis jumts... Tagad viņa patiešām ir sava vīra mūza visfantastiskākajā vietā uz Zemes. «Nepazīstu vairs nevienu, kuram piemistu tik unikālu īpašību savienojums. Gatim blakus vajag cilvēku, kurš viņam var palīdzēt pasauli mainīt uz labu,» saka Ieva, precīzi apzinādamās savu vietu ģimenē. Viņas uzdevums ir radīt tādu sistēmu, lai no sirds apbrīnotais vīrietis spētu maksimāli realizēties kā spilgta personība; lai bērni augtu ne tikai aprūpēti, bet arī gudri; uzmanīt, lai nerastos haoss, kas sajauktu lietu kārtību saimniecībā. Šāds statuss iedvesmo un liek koši ziedēt vīram blakus pat visdziļākajā lauku nostūrī.

Ieva ir Rīgas meitene, t.s. gudrīšu skolas jeb 1. ģimnāzijas absolvente, beigusi Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultāti. Patlaban viņa raksta disertāciju par mikrouzņēmumu vadību. Ieva jau nu zina, ko teikt, jo pašai ir divas tehnoloģiju firmas, kur strādā speciālisti, kas izpilda starptautiskus pasūtījumus programmatūru jomā. Tas ir veiksmīgs bizness, kas iesākts pirms 10 gadiem, kad pašai bija tikai divdesmit. Ieva uzskata, ka mūsdienīgai sievietei jāspēj realizēties radoši un patstāvīgi, jo šodien vairs nepietiek tikai ar mājsaimnieces lomu vien. Turklāt bizness galu galā ir reāls pamats zem kājām, kas nodrošina sievietei finansiālu neatkarību no vīra maka.

Dziļā, dziļā dabā

Mārtiņš (2) un Jēkabs (1), tāpat kā viņu tētis un mamma, pretī nāk basām kājām. Var redzēt, ka tā nav izrādīšanās žurnālistiem, bet puikas patiešām ir pieraduši skraidelēt plikām pēdiņām. Abi ir žiperīgi un gandrīz vienādi augumā, tā ka nezinātājam pat grūti pateikt, kurš ir jaunākais, kurš – vecākais. Ievai nav aktuāls bērnu ārsta tiešs tuvums, jo mazie šeit neslimo. Jāpiemetina, ka Jēkabs ir dzimis turpat Jaunurčos, otrajā stāvā. Prasu, vai nemaz nebija bail... «Man bija bail,» atzīstas Gatis, «taču tāda bija Ievas griba. Šajā brīdī sievietei ir jābūt maksimālā komfortā.» Ieva saka, ka tā arī jutusies, jo dzemdības pieņēmusi viņas draudzene Iveta Bērziņa, kura ir fantastiska vecmāte un bauda absolūtu Krūmiņu ģimenes uzticību.

Daudzi prasot, kā tik dziļos laukos varot dzīvot, esot taču tik daudz neērtību. Jāteic gan, ka šodien neērtības ir nosacīts jēdziens. Internets pieejams, satelīttelevīzija arī – ko gan citu vēl vajag, lai justos intelektuālā komfortā ar ārpasauli! Arī laika ziņā, uzskata Gatis, viņi neko nezaudē. Ja, piemēram, uz augstskolu vajadzētu braukt no Rīgas, ceļā pavadītais laiks būtu ilgāks nekā no Lēdurgas. Tagad 40 minūtes, un – Valmierā! Daudzas saimniecībā vajadzīgās lietas un atsevišķus pārtikas produktus Ieva pasūta neklātienē, no Rīgas. Prasīto pieved klāt līdz pašām namdurvīm, kaut arī te patiesi ir dziļi lauki. Tik dziļi, ka pagalmā reiz viesojies pat lācis, kurš atstājis labi redzamus pēdu nospiedumus. Gatis tos nofotografējis un aizsūtījis bildes speciālistiem. Drīz vien atskrējis Limbažu mežzinis un vēl citi mežsargi. Visi brīnījušies par milzīgo ķepu izmēriem un nosprieduši, ka tā bijusi branga lāču mamma. Mežacūkas, staltbrieži, stirnas un aļņi – šis jau ir pierasts skats, ko no rīta var ieraudzīt, paskatoties pa logu. Dzērves atdejo līdz pašam pagalmam, bet vietējais stārķis kā šunelis tekalē līdzi aiz traktora, kad Gatis pļauj mauriņu.

Aplūkojot Jaunurču saimniecību, prātā iešaujas kāda atskārsme: te viss ir tik kārtīgs un skaists, ka to nevar uztūnēt nedēļas vai pat mēneša laikā par godu preses ļaužu vizītei. To nevar izdarīt pat ar vecāku piepalīdzēšanu, kaut arī, ja nepieciešams pieskatīt puikas, ļoti izlīdz Gata mamma – māksliniece Ilze Krūmiņa – un Ievas mamma, kardioloģe Gunta Kaugure. Ir skaidrs, ka šo vidi var uzturēt tādā harmonija tikai tad, ja ik dienu čakli aprūpē savu pagalmu un māju; ja sakopj aiz sevis atstāto civilizācijas drazu un māca to darīt arī bērniem; ja rosās, nevis sūt aizkrāsnē, ja... Johaidī, bet pa kuru laiku?! Gatis bieži sēž arhīvos, rokoties vecos dokumentos (tagad vēl klāt nāks rektora pienākumi), Ieva ļoti lielu darbu velta bērniem un savam biznesam. Turklāt Krūmiņi nav nekādi mājās tupētāji. Viņi dzied vienā no senākajiem Vidzemes koriem – Lettegore (un, protams, piedalījušies dziesmu svētkos). Gatis ar savu basu piepalīdz arī Krimuldas vīru korim Vecie draugi. Tātad – kā to visu var paspēt? Atbilde ir šāda: abi ir jauni un enerģiski; viņu iekšdedzes dzinēju darbina mīlestība vienam pret otru; katrs šajā ģimenē grib radīt ideālu vidi saviem pēcnācējiem, lai turpinātu fiziski un garīgi nesačakarētu dzimtu.