Brīnums dažkārt, prieks – allaž

Orientējoties pēc Talsu ielām un pakalniem, pilsētai cieši piegulošo Paugurciemu viegli atrast. Turklāt oficiālā piederība Laidzes pagastam šeit esošajām rūpīgi iekoptajām sētām un dārziem neliedz kļūt pamanītiem abpus robežai, mudinot priecāties par skaistajām ainavām un slavēt ieguldīto darbu.

Taču Vilciņu saimniece Elga Volfa atzīst, ka tikai pēc mūsu zvana (atsaucoties uz pilsētas galvenās dārznieces ieteikumu) un izteiktās vēlmes apciemot «esot sākusi domāt kategorijā, ka dārzs var priecēt arī citus». Uzreiz radusies arī problēma – ko tad pastāstīt? Pēc viņas domām, neesot nekā īpaša. Savukārt man šķiet, ka mājai un dārzam atdotos apmēram divus gadu desmitus stāstījumā pārvērst ir ļoti grūti. Iedomājieties divus fotoattēlus! Viens (pirms divdesmit gadiem uzņemts) rāda zaļu (pelēku vai sniega klātu) klaju lauku (apbūves gabalu), otrs – jebkurš no šodien publicētajiem. Arī tā būtu daudz pateikts.

«Jā,» piekrīt saimniece, «mēs, tāpat kā kaimiņi, sākām tukšā vietā. Mūs visus te ielaida plikā, nopļautā labības laukā. Nekā nebija. Ienācām, izplānojām, kur būs māja, kur koki, dobes, krūmi. Viss ir pamazām nācis – domājām, plānojām, būvējāmies... Un, tiklīdz tu sāc kaut ko iekopt, gan ideju, gan vēlmju rodas arvien vairāk. Turklāt dārzs tādā ziņā ir ļoti pateicīgs – atalgo ar skaistumu un reizē skolo tevi.»

Elgas kundze atzīst, ka pirmajos gados rīkojusies līdzīgi daudziem citiem dārzniekiemamatieriem – vēlējusies aptvert visu: lai kaut kas augtu gan smukumam, gan vēderam. Tiesa, tas arī bija laiks, kad pašu izaudzētajam bija lielāka vērtība, un zemenes, ko, piemēram, kāroja pati bijusī rīdziniece, nesmādēja arī jaunākie ģimenes locekļi. Ar laiku sākusies atsijāšana: dobes sarukušas un aizvirzījušās dārza dziļumā, dodot vietu plašumam. Turklāt visa šī darbošanās pati teikusi priekšā, kas jāmaina un jāpilnveido.

«Dārzu zinības nekur speciāli neesmu mācījusies,» stāsta saimniece, «un ne tāpēc, ka man nepatiktu mācīties. Talsos arī ir daudz kursu. Vienubrīd it kā domāju iet, bet tad sapratu, ka man daudz kas būs jāmet ārā, jo tas neatbildīs visiem priekšrakstiem, nesapasēs utt. Negāju. Izdomāju, ka ar mani ir tā, kā ar gleznotājiem. Ir tie, kuri mācījušies, un ir tā sauktie naivisti: patīk un mālē. Man ar dārzu ir tāpat: patīk un darbojos.» Taču lietpratēju padomos viņa labprāt ieklausās, ja vajag, arī pati tos lūdz, bet par labāko skolu un augstskolu uzskata praksi. Tie cilvēki, pie kuriem stādi tiek pirkti pēdējos gadus, viņu pazīstot jau pēc izteiktā lūguma. Piemēram: «Vajag ko tievu, vertikālu, zaļu...» Vai arī: «...kaut ko zilu...» «Man vajag krāsu, formu, un pēc tam es izdomāju, kas tā ir par puķi,» saka Elga. «Audzētāji jau par mani smaida, kad es stāstu, ka man pēc formas vajag tādu un šitādu... Izstāstu, ar rokām nodemonstrēju, un viņi saprot: ā, tad tev vajag kadiķi. Citreiz parunāju ar zinātājiem, kuri man pasaka priekšā, ko izvēlēties un vest mājās. Tā visa stādīšana sākas.»

Taču stādīšanā neiztikt arī bez īpašās kladītes, kurā saimniece rūpīgi pierakstījusi daudz ko no tā, kas uzzināts un prātā paturams. «Vienā brīdī sāku pierakstīt, jo dažkārt sagribas blakus jau esošajam puķu ceram vai krūmam vēl tādu pašu, un tad es vairs nezinu, kas tas ir.» Bet tad, kad kopīgi apjūsmojam rozes, viņa iztiek bez kladītes un citu pēc cita raiti sauc šķirņu latīniskos nosaukumus.

Tomēr savus īpašos dārza stāstus Elga Volfa kladītē nekur nepieraksta, tie tāpat atmiņā. Viens no tiem – par ozoliņu. «Kad deviņdesmitajos gados sākām te būvēties, visur bija celtniecības materiāli, dēļi. Mans tēvs, pļaujot zāli, aiz dēļiem bija ieraudzījis ozoliņu – tādu mazu, ar trim lapiņām. Piespraudis blakus stibiņu – lai pasargātu. Tagad šis tēva ozoliņš jau ir liels koks – ozols. Un nu visa ainava veidojas, rēķinoties ar šo ozolu.» Bet otrs stāsts saistās ar hortenziju – lielāko un vecāko Vilciņu dārzā. «Mamma to atveda tajos laikos, kad te vēl nekā nebija, atveda kā mazu stādiņu no Rīgas, no kāda dārznieka, un iestādīja. Tāpēc mums ir tēva ozols un mammas hortenzija.»

Zaļumam dominējot ap māju, aiz tās esošā nelielā dīķa zilums, šķiet, harmonē ar saimniecei tik mīļo zilo krāsu puķu dobēs un patīkami papildina jauko ainavu. Kā vecmeistaru gleznās – gribas salīdzināt. Un arī te savs stāsts. Dīķītim esot vairāki saimnieki. Volfi to tīrījuši kopā ar otru šīs puses kaimiņu, ūdensrozes iedēstījusi trešā kaimiņiene. Bet prieks visiem kopējs.

Arī kaimiņmāju teritorijas nenodala augsti vai necaurredzami žogi, kas ļauj gan vienu, gan otru dārzu padarīt vizuāli apjomīgāku un pārskatāmāku. Un, ja, piemēram, blakus dārzā zied krāšņa pujeņu dobe, Elgai savā daļā neko negribas stādīt tai priekšā.

Tāpat kā speciālistiem nereti prasīts padoms, ja vajadzējis, izlīdzējuši arī kaimiņi. Labprāt dalījušies savā pieredzē, un visi kopā saraduši ar «vietējiem apstākļiem» un augsnes īpatnībām. «Mums līdzās dzīvo jauka kaimiņiene,» atklāj Elga, «un man ir viena neliela ābelīte, kurai vairākus gadus ar augļiem bija trūcīgi. Nezināju, ko darīt, meklēju padomu. Kaimiņiene ieteica aiziet aprunāties un varbūt pat nolikt blakus cirvi. Cirvi blakus nenoliku, taču aizgāju, parunājos ar ābelīti, izstāstīju, ka nav iedēstīta tikai smukumam, bet viņai ir arī pienākums dot ražu... Saprata.»

Saimniece arī neslēpj, ka viņa ik pavasari piedomājot, lai dārzā būtu it kā mazāk darba, bet allaž aizraujoties. «Es neteikšu, ka patīk ravēt, bet man patīk rezultāts. Un, ja vēl kāds to uzslavē, mugurkauls uzreiz iztaisnojas diezgan stipri.» Turklāt lielākais stimuls esot tas, ka dārzs allaž sagādājot prieku, bet dažkārt pat brīnumu.