Ziemas dārzam ar ziemu patiesībā nav nekāda sakara, vien līdzība nosaukumā. Stiklotajā, koridoram līdzīgajā telpā, kas kādas jūrmalnieku ģimenes savrupnamu savieno ar pirti un baseinu, valda mūžīga vasara – te nepārtraukti viss aug, plaukst, smaržo, zied, zaļo.
Savrupnamu klusā Jūrmalas ieliņā ieskauj rūpīgi kopts dārzs. Profesionāli veidotās koku, krūmu, zāļveida ziemciešu, daudzgadīgo un viengadīgo stādījumu grupas visā teritorijā no agra pavasara līdz vēlam rudenim priecē gan pašus saimniekus, gan katru nejaušu garāmgājēju. Atrodoties ielas pusē, var šķist, ka dārzam vietas atvēlēts gaužām maz, taču mānīgi. Sētas iekšienē starp mākslīgi izveidotā reljefa pauguriņiem un ieplakām ir gan lapene, gan bērnu rotaļu zona, gan neliels saimniecības dārzs, gan siltumnīca, neliels augļu dārzs un prāvs baseins terases priekšā. Arī zālienam vieta atradusies. Dārzā, kas ieskauj māju no ārpuses, pašlaik vēl valda ziemas diktēti noteikumi un nosacīts miers, bet ziemas dārzā mājas iekšienē viss notiek.
Nu jau gribētos vēl lielāku
Jau māju būvējot, doma par atsevišķu, tieši augiem domātu telpu bijusi mērķtiecīga. Reizē ar visu ēku tā vispirms apzināti projektēta, vēlāk kā stiklots koridors arī speciāli būvēta, lai savienotu dzīvojamo māju ar pirti, kurā atrodas arī baseins un atsevišķa telpa fiziskām aktivitātēm. Savu 25 kvadrātmetrus plašo ziemas dārzu izrādīdama, saimniece teic: «Mūsu zaļajai miera ostai nu jau ir deviņi gadi. Šodienas prātu un pieredzi lietā liekot, telpu augiem gribētu vismaz divas reizes lielāku, taču sākumā vietas likās pietiekami. Laika gaitā visi ziedošie un zaļojošie telpaugi, kas sākumā atradās arī citās telpās, ir pārvietoti uz ziemas dārzu, jo sausajā un pārmērīgi siltajā gaisā, kas valda dzīvojamajās istabās, augi acīmredzami nīkuļo. Šeit novietoti, tie ātri vien atkopjas un priecē ar savu veselīgo izskatu.» Stāstot par ziemas dārza augu izvēli, saimniece neslēpj, ka priekšroku devusi augiem, kuriem prasības pēc augšanas un kopšanas apstākļiem puslīdz vienādas. Konsultējoties gan ar speciālistiem, gan meklējot informāciju dažādās grāmatās, viņa secinājusi, ka augšanai ziemas dārzā vispiemērotākie ir augi, kas neprasa ne specifiskus apstākļus, ne īpašu kopšanu. «Protams, man gribētos, lai te aug, piemēram, tāda skaistule kā medinilla – izteikts dzīslojums un lielas spožas lapas, nokareni, fantastiski skaisti ziedi, bet... šim augam vajadzīga mitra un silta vieta, tātad augšanai mūsu tas dārzā neder.»
Par visu padomāts
Stikloto māju augiem būvējot, grīdā jau sākotnēji ieplānoti dekoratīvi padziļinājumi ar praktisku nozīmi telpaugu podu novietošanai: gar telpas malām un pa vidu izveidoti viļņveidīgi raksti ar dekoratīvu akmentiņu klājumu.
Zem tiem cietā grīdas seguma nemaz nav: podu vajadzīgā dziļumā iegremdē zemē, piesedz ar akmentiņiem, un viss. Praktiski un ērti – augus laistot, liekais mitrums lieliski uzsūcas, podi lieki nerēgojas acīs, kopskats lielisks. Saimnieces skatījumā liāna jau sen pāraugusi un prasās pēc radikālas iejaukšanās, taču tā, telpas tālākajā stūrī, vienu gaisa sakni pēc otras dzīdama un pa tai piestutēto balstu uz augšu vīdamās, laikam domā citādi – lapu dzīvīgais zaļums ir augšanu un labsajūtu apliecinošs. Masīvie podi ar hibisku, citrusu, strelīciju, gumijkoku, fikusu, dracēnu, filodendru, kurus tik vienkārši nemaz nepakustināt, novietoti uz ērtiem paliktņiem ar ritenīšiem. Ja rodas vajadzība pēc pārvietošanas vai klāt tikšanas, tie viegli pārstumjami. Gadalaika tumšākajos mēnešos, kad ar dabisko apgaismojumu augiem nepietiek, ziemas dārzu apgaismo ne īpaši jaudīgas dienasgaismas spuldzes, kas piestiprinātas logu rāmju augšmalās telpas ziemeļu pusē. Par optimālo gaisa mitrumu nelielajā, bet augiem bagātajā telpā gādā pavisam neliels, dekoratīvs gaisa mitrinātājs. Savu ventilācijas tiesu nodrošina arī durvis, kas siltajā laikā atveramas un iziet tieši uz āra terases. Vienmērīgu gaisa temperatūru, kas ziemas mēnešos atkarībā no nepieciešamības svārstās no divpadsmit līdz sešpadsmit grādiem, dārzā zem stikla jumta nodrošina ieeja gan plašajā virtuves telpā, gan pirts mājā.
Zaļās oāzes īstenie varoņi
Viss liecina: augi te jūtas labi! Lekni saaugusi paparde, lapu kaktuss, monstera, klīvija, mūžzaļā stefanote, sansivjēra, dzinumu pēc dzinuma dzen zāmija, spatifila, saimniecei īpaši mīļā šlumbergeru kolekcija. Bendžamina fikuss, kaut arī vairākas reizes kārtīgi apgriezts, aug arvien kuplāks un kuplāks – galotne jau atkal sasniegusi jumta kori, bet kārtīgas rokas resnuma stumbrs, saknes pa poda apakšā esošajiem caurumiņiem cauri izspraucis un pamanījies iesakņoties gruntī – tādu milzeni vairs ne kustināt, ne pārvietot. Šobrīd ziemas dārzā nezied gandrīz neviens no daudzajiem ziedošajiem telpaugiem – citam ziedēšanas laiks jau garām, citam tas vēl nav sācies, taču krāšņos ziedos saplaukusi ciklamena un acālija, uzziedinātas tulpes. Arī kaķim iesētā zālīte sadīgusi. Vaicāta par rūpēm, ko sagādā tik daudzu augu apkopšana, saimniece smaida: «Tam, ko mīli, nevienas rūpes neliekas apgrūtinošas. Mīlestība uz augiem mūsu ģimenē piemīt visiem, bet ziemas dārza galvenās aprūpētājas un kopējas esam abas ar mammu. Nereti aizmirstas, kurai kārta, piemēram, augus apliet, tad valgme zaļumiem tiek dubultā. Uz pavasara pusi ejot, stādījumi prasa papildu barošanu, un šajā jautājumā galvenā noteicēja ir mamma. Par vispiemērotāko saviem mīluļiem esam atzinušas šķidro mēslojumu Vito.
Augi nomierina
Virtuves siena, kas ziemas dārzu atdala no mājas, ir no stikla. Pie lielā saimes galda sēžot, nepamet sajūta, ka acu priekšā atrodas milzīga, dzīva gleznu, kurā vari nenoguris raudzīties. «Tieši tā arī ir: no rīta dzer kafiju un aizrautīgi pēti, kas jauns pa nakti izplaucis, atvēries, uzziedējis... Vakarā, kad kopā sanāk visa ģimene, acis visiem nevilšus atkal kavējas pie augiem, pie gaismu un ēnu spēlēm tajos, pie lapu veidoto rakstu lasīšanas, pie ziedu brīnumainajām burvestībām,» sajūsmināta saka namamāte un rāda veselu kaudzi dažādu puķkopības grāmatu. Tās viņai vienmēr pa rokai, ja gadījumā kāds nosaukums pēkšņi izkrīt no galvas, ja kāda padoma ievajagas. «Kad augi vēl nebija tik ļoti saauguši un brīvas vietas ziemas dārzā bija vairāk, telpas vidū stāvēja mēbeles. Katrs no mums, pieaugušajiem, savu reizīti tieši tur atrada vajadzību pabūt vienatnē, atpūsties. Augi ļoti nomierina. Tagad starp augiem mums stāv masāžas krēsls. Vasarā, kad durvis uz pagalma terasi ir vaļā, āra dārzs it kā ienāk istabā un saplūst vienā veselumā. Tad gan augi, gan mēs izbaudām Latvijas īso vasaru.».