Kanēlis: vairāk nekā garšviela

© Scanpix

Gada nogalē kanēļa aromāts ir jūtams daudzos mājokļos, kur svētkiem top karstvīns, piparkūkas un dažādi citi gardumi. Šī smarža rada siltuma un mājīguma sajūtu.

Cilvēki, kuriem garšo kanēlis, ikdienā pievieno to brokastu putrām un pārslām, tējai, kafijai, kakao, pat gaļas ēdieniem, un izrādās – pareizi dara, jo pētījumos ir noskaidrots, ka tas nāk par labu veselībai.

Rodas arvien jauni veidi, kā izmantot kanēli iekšķīgi un ārīgi, lai stiprinātu veselību un neļautu piezagties slimībām, lai labi justos un arī labi izskatītos.

Fantastiskie izskaidrojumi

Kanēlis ir ļoti populārs, tiek lietots jau daudzus gadsimtus, un šķiet neticami, ka līdz pat viduslaikiem eiropieši nezināja, kas tas patiesībā ir un no kurienes nāk. Kanēlis ir minēts Bībelē, un tas cilvēkiem nav bijis svešs jau Senajā Ēģiptē. Savukārt Hērodots 5. gadsimtā pirms mūsu ēras par kanēļa dzimteni uzskatīja Arābiju, jo tā bija vienīgā zeme, no kuras kanēli ieveda. Klīda runas, ka arābi zinot vietas, kur mājo milzīgi un plēsīgi kanēļa putni – neradījumi, kas vij ligzdas stāvās klintīs un par būvmateriālu izmanto kanēļa standziņas, kuras viņi atnes no kādas noslēpumainas zemes. Lai iegūtu šīs standziņas, jārīkojas viltīgi: ligzdas tuvumā jānoliek daudz gaļas, tad kanēļa putni alkatīgi metīsies tai virsū un stieps uz ligzdu, piekraus to pilnu līdz malām, tāpēc ligzda vairs neizturēs gaļas svaru un nokritīs zemē, kur to ātri pievāks kanēļa vācēji. Arī Aristotelis esot domājis, ka putni nes kanēli no nezināmas tālas zemes, bet ligzdas vij līganos koku zaros, tāpēc tās var notriekt, šaujot bultas ar piestiprinātiem smagiem atsvariem. Plīnijs Vecākais gan neticēja kanēļa putnu eksistencei, jo, viņaprāt, visi šie stāsti bija izdomāti, lai uzturētu precei pēc iespējas augstāku cenu. Taču caurmēra eiropiešiem šie fantastiskie izskaidrojumi šķita pieņemami līdz pat 13.–14. gadsimtam.

Kanēļa vēsture

Patiesībā kanēlis nāca no Ceilonas un tika iegūts no Ceilonas kanēļkoka mizām, bet laikam jau arābu tirgotāji gribēja saglabāt kanēļa tirdzniecības monopolu, tāpēc neatklāja šos noslēpumus. Vērtīgo preci ar plostiem pa kanēļa ceļu uz Āfrikas austrumiem veda indonēzieši un pārdeva arābiem, kuri tirgojās tālāk. Mūsu ēras sākumā kanēlis maksāja ārkārtīgi dārgi, to dāvināja valdniekiem un augstmaņiem kā īpašu velti. 65. gadā Romas imperators Nerons esot sadedzinājis vesela gada kanēļa krājumus savas (paša nogalinātās) sievas bēru sārtā.

16. gadsimta sākumā Ceilonu sasniedza portugāļi, kuri tur nostiprinājās, pārstrukturēja tradicionālo kanēļa ieguvi un noturēja kanēļa monopolu aptuveni 100 gadu. Pēc tam tas nonāca dāņu rokās, turpinājās kanēļa ievākšana savvaļā un vietām to sāka arī audzēt. Pēdīgi Ceilona nonāca britu kontrolē, bet tolaik jau kanēļa audzēšana sāka izplatīties arī citos reģionos, turklāt izrādījās, ka līdzīgas īpašības kā Ceilonas kanēļkokam piemīt arī Ķīnas kanēļkokam, ko sauc arī par kasiju. Lielākoties pircēji bez speciālām zināšanām tos neatšķir. Lietpratēji teic, ka Ceilonas kanēļkoka mizas standziņas ir teleskopiskas formas, gludas, bet pulverītis – dzeltenbrūns, tam raksturīgs maigāks, saldāks aromāts. Savukārt Ķīnas kanēļkoka standziņas ir kā saritinātas uz iekšu no divām pusēm, tekstūra ir raupjāka; maltā veidā krāsa tam ir sarkanbrūna, bet aromāts – rūgtenāks. Šodien kanēli audzē Indijā, Bangladešā, Javā, Sumatrā, Brazīlijā, Ķīnā, Vjetnamā, Madagaskarā un citur. Kanēļa koku audzē divus gadus, tad nogriež līdz saknei. Vēl pēc gada ap celmu saaug atvases, no kurām tad arī iegūst kanēļa miziņas, kuras žāvē, atbrīvo no raupjās ārējās kārtas un sagriež standziņās. Daļu kanēļa pārdod samaltu, bet vislabāk to ir malt vai rīvēt tieši pirms lietošanas, jo tad aromāts ir visspēcīgākais.

Kanēlis veselībai

Austrumu medicīna augstu vērtē kanēļa sildošās īpašības, to kopā ar ingveru izmanto, lai ārstētu saaukstēšanos. Arī viduslaiku ārsti esot lietojuši kanēli, lai ārstētu klepu, aizsmakumu un rīkles iekaisumu. Arī šodien interesenti var izmēģināt šim nolūkam trīsreiz dienā apēst karoti medus, kam pievienota ceturtdaļtējkarote malta kanēļa.

Kanēlim piemīt arī konservējošas īpašības, jo kanēļaldehīds, kas ir kanēļa sastāvā, aizkavē dažādu baktēriju un sēnīšu augšanu.

Pret pinnēm gatavo medus un kanēļa masku, pievienojot tējkaroti malta kanēļa trīs ēdamkarotēm medus, savukārt matu stiprināšanai noder maska, ko pagatavo no siltas olīvu eļļas, kam pievienota ēdamkarote medus un tējkarote kanēļa.

Aromterapijā kanēļa smarža kalpo, lai aktivizētu smadzeņu izzinošās funkcijas, uzlabotu iegaumēšanas spēju un uzmanību. Vienlaikus kanēļa aromāts arī spēj mazināt trauksmi un nomāktu garastāvokli.

Regulāra kanēļa lietošana uzturā var sekmēt holesterīna līmeņa normalizēšanos asinīs, saglabāt asinsvadu sieniņu elastīgumu.

Pētījumi liecina par kanēļa spēju stabilizēt cukura līmeni asinīs, kas netieši palīdz arī tiem, kuri vēlas atbrīvoties no liekā svara.

Lai atsvaidzinātu elpu un cīnītos ar zobu aplikumu, izmanto kanēļa košļājamās gumijas un zobu irbulīšus, kas piesūcināti ar kanēļa eļļu. Šādus irbulīšus var pakošļāt arī cilvēki, kuri cenšas atmest smēķēšanu vai ievēro diētu. (Bambusa vai koka irbulīšus liek hermētiskā traukā, pārlej ar kanēļa eļļu un atstāj uz diennakti. Pēc tam izliek uz alumīnija folijas vai citas neuzsūcošas virsmas un atstāj, līdz irbulīši kļūst sausi.) n

Raksts tapis sadarbībā ar Swiss beauty

Swiss Beauty SIA, Matīsa iela 81, Rīga, Tālr. +371 26777402

Ienāc un reģistrējies www.medosan.lv vai www.swissbeauty.lv līdz gada beigām un saņem 30% atlaidi uz Swiss Beauty preci.

Svarīgākais