Dvietes pagasta mājās Apsītes, kurās visu savu mūžu dzīvojis vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks, pašlaik saimnieko Vanda Gronska, kura ar Dvietes iedzīvotāju palīdzību cenšas izkopt vairāk nekā 20 gadus pamestu dārzu, lai tajā atkal atdzīvinātu reiz mājojošo mierpilno auru un liktu atplaukt reiz ziedošajam brīnumdārzam.
Apsītes ir vairāk nekā 200 gadu vecas dzimtas mājas, kurās no 1914. līdz 1989. gadam dzīvoja Latvijā maz novērtētais vīnogu selekcionārs un talantīgais dārznieks Pauls Sukatnieks. Ilgus gadus iekoptais un lolotais dārzs pēc viņa nāves zaudēja savu spozmi un diženumu, jo nebija viņa talanta turpinātāja. Dārzs nesaudzīgi aizauga, un dižgara māja pamazām zaudēja to viesmīlību, ko reiz bija turējusi.
Pirms nedaudz vairāk nekā gada Dvietes pagasta pašvaldība pārpirka Sukatnieka māju no viņa radiniekiem un tā paša gada 3. martā sāka iekopšanu, vēlēdamies ne tikai godināt iepriekšējā saimnieka talantu un ieguldīto darbu, bet arī ļaut Latvijas iedzīvotājiem iepazīties ar to ieguvumu, ko radījusi Sukatnieka mīlestība un aizrautība pret dārzkopību.
Kopš Apsītes pieder pašvaldībai, mājā saimnieko Vanda Gronska – topošā Sukatnieka muzeja vadītāja un galvenā mājas saimniece, kas cenšas atjaunot to ziedošo un košo dārzu, kāds tas reiz bija, Sukatniekam dzīvam esot, un kas reiz bija priecējis tik daudzu interesentu acis. «Dārzs nebija aiztikts apmēram 23 gadus,» Vanda skumji nosaka un piebilst, «nu, kā bija, tā bija.»
Ziedi, ziedi, ziedi
Goda vārti, kas vēsta Apsītes, ieved unikālā selekcionāra dārzā. Pamestības gadu laikā dārzs un mājas apkārtne smagi cietusi, bet nepilna gada laikā Vandai ar izpalīdzīgo dvietiešu palīdzību izdevies to sakopt tik, ka ikvienam, kas tajā sper kāju, rodas vīzija – kāds brīnumdārzs te reiz ir bijis. Saimniece apgalvo, ka, iekopjot dārzu un tā apkārtni, ieguldīts daudz enerģijas, tāpēc te viss tā ziedot un zaļojot. Tomēr darba vēl jāiegulda daudz. Zeme ir skāba un mitra, to vajag irdināt un, lai noņemtu skābumu, to vajag nobērt ar pelniem, bet visu paspēt grūti, tāpēc dārza iekopšana noris lēnām, bet pamatīgi.
Galvenais uzsvars dārzā likts uz ziediem. «Sukatnieks agrāk bija pirmais un vienīgais apkaimē, kas audzēja ziedus, jo kādreiz bija tikai kallas, neļķes un tulpes 8. martā,» stāsta Vanda.
Pašlaik Vanda iztiek ar to, ko viņai atnes dvietieši. «Man atnes, es stādu. Atliek tikai palaist ziņu – «Meitenes, stādīsim!» – un man atnes,» viņa līksmi nosmej, pastāstot, ka tā pavasarī stādīti īrisi. Ar stādiem palīdz arī paša Sukatnieka meita Skaidrīte Matisone, kura strādā Latvijas universitātes Botāniskajā dārzā pie acālijām un kuru dažās publikācijās dēvē par «acāliju karalieni» – viņai pieder lielākā acāliju kolekcija Baltijas valstīs. No viņas dāvinātajiem 18 rododendru stādiem pieci ir iznīkuši caurvēju dēļ. Tūjas, kas vairākus gadus bija aizsargājušas Sukatnieka vīnogas – viņa dienvidnieces – un citus siltummīļus no vēja, ir nokaltušas un sapuvušas. «Visa teritorija bija ar tūju dzīvžogu apjozta, jo te ir Dvietes paliena un pavasaros plūdi, ir liels vējš, un, lai viņa dienvidnieces sēdētu aizvējā, viņš visapkārt stādīja lielus kokus. Tūjas arī pasargāja no putekļiem, no vēja, un tad nu mēs arī tādu mazu tūju alejiņu veidojam,» Vanda stāsta.
Vandai patīk dālijas, un, lai gan tās ir grūti uzglabāt, to šajā dārzā ir daudz. «Ziedi, ziedi, ziedi!» Vanda ik pa laikam uzsver. «Lai no ceļa būtu pamanāma Sukatnieka māja.»
Dārznieks ar sauli sirdī
Latviešu dzejniece Vizma Belševica Sukatniekam veltījusi dzejoli Saule sirdī, kam par iedvesmu, iespējams, bijuši dārznieka ķirši – tie viņam bija kā staros sastādīti. «Man tas dzejolis tā iepatikās,» Vanda atzīst, «ka es domāju, kā man to sauli paturpināt. Tad nu es sadomāju un veidoju ziedu starus. Pavasarī lai zied tulpes un narcises. Pēc tam peonijas sāks ziedēt, tad margrietiņas, doronikas, naktssveces dzelteniņas. Vispār kaut ko dzeltenu, jo gribas viņa dārznieka būtību te, jo kas tad dārzam ir pats svarīgākais – labs laiks un saule. Dārzniekam pats, pats svarīgākais ir saule.»
Agrā rudenī samteņu, hostu un eņģeļtauru iekoptie saules stari slejas pāri visam pagalmam, sākoties no dārznieka akmeņu kolekcijas izveidota pusloka. Kolekcijas akmeņi, ko dārznieks bija rūpīgi glabājis plauktos, bija radinieku izmētāti, bet Vanda tos visus salasījusi vienkopus un radījusi vietu, no kuras izplesties krāšņajiem puķu stariem.
Koku dažādība
Dārzā un mājas apkārtnē ir sastopami daudzi un dažādi koki, galvenokārt lai sargātu no vēja. Ir tādi, kas neglābjami gājuši bojā, bet daļa varonīgi turpina slieties pret debesīm. «Viņš audzēja stādus, jo pēc kara redzēja visu to izpostīto zemi un saprata, ka tautai pēc bada gadiem vajag atkopties. Viss bija izsalis un iznīdēts, un tad viņš ķērās pie ābeļdārza ābeļu šķirņu audzēšanai,» par koku daudzveidības iemeslu stāsta Vanda, piebilstot, ka Sukatnieks nav licis cepuri zem pūra un dalījies ar visu, ko bija pats savām rokām radījis un izaudzējis. «Viņam piederēja 6 hektāri zemes ar vīnogu un ābeļu, bumbieru un ķiršu joslām.»
No retākiem un tolaik itin nemaz nepazīstamiem kokiem Apsītēs aug Tatārijas kļava, kas uz rudeni kļūst sarkanīga, ogābele, korķa koks, valriekstu koks, Amūras ceriņš, kas zied lieliem, baltiem vēdekļveidīgiem ziediem tad, kad pārējie ceriņi jau noziedējuši, un «viņa mīļais, labais kamparbērzs». Kur rodama šāda dažādība? «Sukatnieks sarakstījās ar lielākajiem Padomju Savienības dārzniekiem – mainīja sēklas, sūtīja stādus,» atklāj Vanda, piebilstot, ka ir saglabājušās 2000 dižā dārznieka neiznīcinātas vēstules.
Ziedošais dārzs ir pierādījums, ka dārzniekam paticis viss unikālais un neparastais. «Viņa dabas brīnums – aktinīdija,» Vanda ar lepnumu balsī saka un norāda uz liānveidīgu augu, kurš, lai gan mūsdienās Latvijā vairs netiek uzskatīts par unikālu, agrāk ir bijis īsts brīnums. «Šis ir puika. Pavasarī tam puse lapiņa ir balta, bet puse lapiņa zaļa. Tā pusīte, kas ir balta, pēc tam krāsojas rozā,» Vanda stāsta par neparasto augu. «Šis ir tā dēvētais ziemeļu kivi, kura auglīši ir veselīgi, pārpildīti ar C vitamīnu tik ļoti, ka pārspēj pat citronu. Mūsu puikam auglīšu gan nebija, un mēs nevarējām saprast, kas tam trūkst, līdz mums pateica, ka viņam ir vajadzīgas meitenes, un mēs iestādījām divas māsiņas,» Vanda smej.
Dienvidnieces
Nenoliedzami slavenās Sukatnieka galda vīnogas, kas ir pārāk elegantas, lai no tām gatavotu vīnu, ir dārza lielākā rota un lolojums – «skaistules, pašas mīļākās un dārgākās».
Stāstot par vīnogām, šīm dienvidniecēm un saules mīļotājām, Vandas balsī ir saklausāma sirsnība un dziļa, patiesa mīlestība. «Kā es viņas sedzu! Kā mazus bērnus, ar egļu zariem!» Vanda stāsta par saviem gadu vecajiem lolojumiem, kas zem treknajiem zariem slēpj ogu ķekariņus. «Skujas nobira, un tās izspraucās cauri egļu zariem. Es nodomāju – manas mīļās meitas, kur jūs lienat?! Saulītē par agru!» Bet dienvidnieces, stādītas īstā svētku brīdi, juta labo enerģiju un mīlestību, kas tām veltīta, un nekavējās izkrāšņot dārzu jo skaistāku.
20 vīnogu stādi pirkti Vīnogu biedrībā – arī Sukatnieka pašas labākās un slavenākās vīnogu šķirnes ‘Supaga’, ‘Sukribe’ un visu vīnogu ciltsmāte un karaliene ‘Dvietes zilā’.
Vīnogas ir untumainas, un par spīti tam, ka Sukatnieks savulaik ir radījis Latvijas laika apstākļiem piemērotas un izturīgas vīnogu šķirnes, tām ir jāvelta daudz laika un uzmanības. «Mitrums rada nelāgu vidi vīnogām, tāpēc tās ir jāplūkā, lai lapas neskaras pie zemes. Izplūcu visas lapas un retinu, lai tās labi vējojas. Tās ir daudz jāravē, lai smalkās saknes nekas netraumētu. Vīnogām patīk, ka ir karstums, ka cepina. Dienvidnieces ir dienvidnieces, un tām nepatīk mūsu miglas,» Vanda stāsta par kaprīzajām dārza daiļavām.