Pavasaris ir laiks, kad dobēs saplaukst tulpes. Līdzās padomju laikos ierastajām sarkanajām un rozā nu piedāvājumā visdažādākās krāsu gammas, formas un pildījuma ziedi.
Atliek tikai atrast savai gaumei tuvāko. Tulpju audzētājs un selekcionārs Juris Egle no Grobiņas ik gadu izveido desmit vai vairāk jaunu šķirņu.
Juris novērojis kādu dīvainību – ziedi vairāk patīk sievietēm, taču selekcionāri pārsvarā ir vīrieši. «Manas mātes audžumāte jau manā bērnībā audzēja visādas puķes, viņai bija no pirmās Latvijas laikiem saglabājušās tulpes, apmēram 30 šķirnes. Biju puišelis, staigāju tur, saostījos tulpju smaržu. Tā laikam tā mīlestība radās.»
Dārznieks bez izglītības
Nopietnāka aizraušanās ar tulpēm sāka izpausties studiju gados. Juris atzīst, ka ir dārznieks bez izglītības. «Daudz jau es nezinu, mācos no literatūras, bet pieredze ir vissvarīgākā.» Savulaik viņš nerealizēja bērnības sapni kļūt par dārznieku vai arhitektu, bet izmācījās Rīgas Politehniskajā institūtā skaitļošanas tehniku – automatizētās vadības sistēmas. «Tas likās moderni, un tāpēc es arī to darīju.» Tomēr sirdslieta neļāvās tik viegli aizmirsties. «Ar tēvu kādreiz braucām uz Jūrmalu, uz Mellužiem. Ar elektrisko vilcienu braucām garām un ievērojām tulpes. Aizbraucām, iepazināmies, tur bija audzētāja Olga Preisa, un mamma man tolaik palīdzēja pirmo tulpju kolekciju nopirkt. Tā sākās mana darbošanās ar tulpēm,» teic puķkopis.
Vēlāk – 80. gados – Juris atklājis, ka var radīt jaunas šķirnes pats. «Tas bija 1988. gads, kad man radās jauna šķirne. 1989. gadā padomāju – kāpēc nepamēģināt sēklas iesēt? Gribējās pašam kaut ko radīt, citādas krāsu kombinācijas, kādas ārzemēs jau noteikti bija,» atceras selekcionārs.
Jura kolekcijā ir tulpes visās krāsās, vienīgi zilu neesot. «Cita brūna, citām violetāks tonis. Divkrāsainas ir. Un pēdējā laikā mode ir uz pildītām tulpēm. Holande pieprasa pildītās, bārkstainās.»
Ciemiņiem par godu
Visām tulpēm zinot nosaukumus – ‘Leģionārs’, ‘Skrunda’, ‘Ezis’, viņš uzskaita iecienītākās un piebilst, ka dažkārt tulpēm ir tikai numuri. «Tas, cik esmu izveidojis tulpju šķirnes, tagad ir grūti nosakāms, hibrīdu pagājušajā gadā bija vairāk nekā 700,» lepojas puķkopis un ieskicē šķirnes tapšanas ceļu un to, kā ziedi tiek pie vārdiem. «Sākumā viss ir raibs. Tad, kad iespraužu puļķīti (iezīmēju) un sāku jau vairot, tad veidojas jauna šķirne – hibrīdi. Kad krustoju tulpes, vieglāk varu atcerēties vārdu nekā kaut kādu sarežģītu numuru. Vārds labāk iespiežas atmiņā. Dažreiz nosaukumi rodas grūti, dažreiz viegli.»
Sadarbība ar Holandi Jurim aizsākusies 2000. gadā, un tā jau 12 gadus viņš nosūta savus izaudzētos jaunumus tulpju zemes pārstāvjiem. Jura tulpju dārzu brauc skatīties ekskursanti no visas Latvijas. «No tirgus atbrauc, no veikaliem, tāpat iegriežas liepājnieki un grobiņnieki. Šogad bija pat no Latgales. Tas noteikti tāpēc, ka esmu izveidojis mājaslapu,» pieļauj puķkopis un sūrojas, ka reizēm apmeklētāju par daudz.
Prasības un vajadzības
Mitrums tulpēm vajadzīgs īpaši ziedēšanas laikā. Šogad pēc ilgiem laikiem esot pirmais gads, kad nav jālaista. «Vispār nevar ziediem spricēt ūdeni no augšas, labāk starp rindām. Toties, ja ūdens par daudz, gadās, ka visi sīpoli nopūst. Labāk ir, ja tulpes stāda slīpumā, kur liekais ūdens notek,» iesaka puķkopis un izrāda kādu avotainu vietu savā dārzā, kur viena šķirne pilnībā aizgājusi bojā.
«Šogad ietekmēja arī sals janvāra vidū. Dažām šķirnēm ziedpumpuri praktiski nosaluši. Daudzi tulpjaudzētāji par to sūdzas. Kur ir mitrākās vietas, praktiski pat puse ziedu nav attīstīta; kur sausāks – labāk attīstās. To daudzi saka. Svarīgi ir, kad sīpolus norok, lai ir ventilācija. Nedaudz grēkoju ar to ventilāciju. Man vienā mājas istabā ir iekārtota sīpolu noliktava. Kad mazāk ventilē, taisa logus ciet, tad sīpoliem ir sliktāk. Slimiem sīpoliem izdalās etilēns. Pagājušogad man viens zvanīja un prasīja, kāpēc sīpoli paliek rozā – tā varētu būt etilēna iedarbība.»
Netur līdzi garam
Darbs seko darbam. Apmēram 15. jūnijā vai pēc Jāņiem Juris sāks izrakt sīpolus. «Tas ir tas lielākais darbs. Vasarā ir svarīgi sīpolus divus mēnešus paturēt sausumā. Otra lieta – jāatdala bērni (mazie sīpoliņi), lai sīpoli nepaliek par blīvu. Es roku, un man parasti ir palīdze, kas palīdz sīpolus attīrīt un sadalīt. Ir svarīgi īstajā brīdī norakt – ne par agru, ne par vēlu. Ja par agru norok, tad sīpoli ir par zaļu, un tad grūti izčubināt. Ja plēš, izplēš robus sīpolu pamatnē, un viņi žūstot paliek mīksti. Ja par vēlu rok, tad sīpoli ir jau brūni un mazie sīpoliņi jau atdalījušies, un tos grūti augsnē atrast. Tāpēc ir svarīgi notrāpīt to rakšanas laiku, jo katrai šķirnei tas ir citāds. Jāskatās, kur lapas tulpēm daļēji nodzeltējušas, tad ir īstā rakšanas stadija. Gadās jau arī kļūdīties, kad par agru kaut ko norok, kaut ko par vēlu. Ziedēšanas agrums nenozīmē, ka tā būs agrāk jānorok,» pamāca speciālists.
«Ja jau man dārzs būtu noaudzis ar vienas šķirnes tulpēm, tad būtu vieglāk norakt un izstādīt. Man sadalīts pa gabalam, tas sarežģī iestādīšanu un norakšanu. Nedrīkst sajaukt, katrs sīpols savā traukā jāliek. Nav tā, ka tu roc visas pēc kārtas. Ja ieaudzēta viena šķirne, tad ir vienkārši. Vagas izdzen, sastāda sīpolus. Tagad, rindās stādot, vieglāk pamanīt, ja ir kāda slima tulpe – ja blīvi sastādītas, tad grūtāk ar slimībām cīnīties. Viens pats darbojos ar ziediem, tāpēc otru dārza daļu esmu šogad nolēmis likvidēt. Mugura vairs netur milzīgo darbu. Asinsspiediens uzcēlās pagājušo gadu pēc ilgas rakšanas. Ravēju arī viens pats, grūti iet, jo liela platība. Jaunāks biju, varēju visu ātrāk izdarīt.»
Nekad nevar zināt
No krāsām Jurim visvairāk patīkot baltā – ar to arī visvairāk strādājot. «Esmu radījis visādus toņus. Baltās man ir diezgan daudz pildītas, zemas un lielas. Viena skaista aizgāja bojā slimas zemes dēļ. Jāpārdzīvo, ļoti skaista tulpe bija. Nevar jau paredzēt, kurā vietā augsnē problēma radīsies. Visur tomēr ir veca zeme, nevar zināt, kur nākamgad kaut kas izkritīs. Mainu augsni. Tas ir smags darbs. Grūti jau kaut ko jaunu izaudzēt, bet gribas.»
Un arī citiem interese ir. «Otra daļa dārzam ir manam priekam, citu priekam. Ja es nelauztu ziedus pircējiem, tad jau smukāk izskatītos. Tagad tādi izlauzti robi ir lejas dārzā,» puķkopis noplāta rokas, it kā atvainojoties, un paskaidro: «Tulpes pārsvarā zied maijā, tās pašas agrākās aprīlī. Šogad bija vēlāks pavasaris, aprīļa vidū sāka ziedēt. Katru gadu cilvēki brauc pie manis. Īpaši Mātes dienā. Ne tikai grobiņnieki, arī liepājnieki, jo te var nogriezt laukā augušu puķi. Zina jau, gadu gadiem te brauc. Šogad izteikti liela interese par ziediem, pagājušajā gadā tāda nebija. Vai nu citur bojāti tie ziedpumpuri, vai Liepājā vēl nav uzziedējuši. Grobiņā jau ir mazliet siltāk. Dārza lejasdaļā, kur man arī aug tulpes, vējš ir lielāks, daudz tulpju vēl nav uzziedējušas. Citur aug vēlās šķirnes, kas vēl nav uzziedējušas. Man aug arī Darvina hibrīda lielās tulpes. Tās ir radītas, sakrustojot klasiskās dārza tulpes ar savvaļas tulpēm, un ir viegli audzējamas, bet ziedu mūžs vāzē nav garš,» skaidro speciālists.