Nīcas novada Valtu māju saimniece Ilga Šķilvalte teic, ka viņai patīk, lai būtu daiļums apkārt. «Aizej, izbrauc kaut kur un atgriezies savā smukumā. Prieks, ka arī citiem cilvēkiem patīk.» Šo dārzu kopj ne tikai saimniece, bet arī viņas dēls Arnis un vedekla Aiva. Mazdēliem Elvim un Guntim dārzs patīkot, tikai tā strādāšana ne vienmēr ejot pie sirds.
Šķilvaltu dārzs ir dekoratīvs. «Bet es savā prātā to uzskatu tā: tas nav daiļdārzs, bet sakopta lauku sēta. Rīgas eksperti, kad šurp brauc, lielu vērību pievērš arī sakoptām ēkām. Mūsmājās tās ir ļoti vecas, šajā apvidū ir vienīgā lauku sēta, kura saglabāta tā, kā savulaik būvēta. Vīratēvam kādreiz te bijuši pagastā vislepnākie zirgi un vislepnākās melnraibās govis. Īsts zemnieks bijis. Es gan viņu neesmu redzējusi, nav arī foto, kur apskatīties,» teic Ilga un stāsta, ka pārējās mājas novadā nojauktas, sadedzinātas kolhoza laikā. «Mums visas ēkas ir saglabājušās. Esam ielikuši jaunus logus, un ēkai veikts kapitālais remonts,» lepojas namamāte un piebilst, ka 50. gados šajā vietā bijusi kolhoza zirgu ferma. Kad mājās pēc vīratēva aiziešanas mūžībā ienākuši Šķilvalti, vispirms ķērušies pie ēkām. Tad pievērsušies apkārtnei. Saglabāta vīratēva pirms sešdesmit, septiņdesmit gadiem stādītā skaistā bērzu aleja un vēl daži koki.
Sāk no nulles
Daiļdārzu sākuši veidot no 1998. gada. «Dēls Arnis bija galvenais veidotājs. Palīdzēja Nīcas daiļdārznieks Sandijs Timbra, kurš pastāstīja, kā daiļdārzs jāiekārto. Mēs jau nepazinām ne augus, ne zinājām, ko un kā stādīt,» atceras Ilga.
Zeme Nīcas novadā, kā jau pie jūrmalas, ir balti pelēka smilts. Neauglīga. Tāpēc Ilgas dēls visu pārracis, un, kad Šķilvaltiem vēl bija lopi, samēslojuši to ar satrunējušiem kūtsmēsliem un melnzemi. Citādi nekas neaugtu, ir pārliecināta saimniece. Vasarā, kad liels sausums, lielākās rūpes saimniekiem ir par zemes atveldzēšanu. Rudeņos daudz darba sagādā lapas, jo visas dobes ir zem lielajiem kokiem. Vecākā šajā Valtu iekoptajā dārzā ir baltegle. Bijušas divas, bet vienu gan vajadzējis nozāģēt. Tā augusi pašā sētsvidū. „«Nevarējām smuki zālīti appļaut, un nācās atvadīties.»
Dažādi skujeņi Valtu dārzā ir vairākumā. Liels skaistums sētā ir arī nokarenais, uzpotētais bērzs. Bet visu šo zaļumu spilgti atdzīvina puķes. Ilga iecienījusi balzamīnes un dālijas. «Man patīk, ka aug skujeņi, pacipreses. Mīļākās puķes – dālijas un rozes. Patīk arī juka jeb tā sauktā palmu lilija, bet tā ir cimperlīga. Krāsas visas man patīk. Pati audzēju stādus. Kad vasarā uznāca karstums, nopirkām lobēlijas, iestādījām, un visas aizgāja bojā. Palika melnas, nopluka, un dabūjām stādīt pa jaunam. Nezāles jau arī aug, bet, ja tām neļauj tik daudz augt, tad nekāda vaina. Mazliet darbs jau ir. Bet mēs, lauku cilvēki, pie darba esam pieraduši, nekā bez tā nav,» teic Ilga un piebilst, «tagad, kad tas ir sakopts, man patīk dārzā pastaigāt, jo nesakoptā vidē jau nevienam nepatīk dzīvot. Kad atnācām šeit, nekā te nebija. Gribējās, lai ir sakopts, nevis aizaudzis. Tā nu 40 gadu te saimniekojam.»
Stirnas lec pāri žogam
«Jaunajiem patīk dārzs, bet tikai tad, kad ir viss gatavs un sakopts,» nosmaida Ilga un tūlīt pat teic, ka tik traki jau nav. Jaunākais mazdēls Elvis esot galvenais zāles pļāvējs. Ilga ir galvenā atbildīgā par saimniecību, jo vienīgā visu dienu ir mājās. Citi ģimenes locekļi strādā algotu darbu – dēls Arnis brauc par šoferi, bet vedekla Aiva Liepājas tirgū tirgo konditorejas firmas Vīdners izstrādājumus. Tāpēc saimei nemaz nesanāk tik bieži atvilkt elpu un izbaudīt savas sētas skaistumu. Dārzā ir lapenīte, kur tiek svinēti Jāņi. «Arnis mums tas lielais būvētājs un jaunu ideju autors. Šo lapeni viņam viens amatnieks palīdzēja uzcelt. Kad atbrauc ciemiņi, aicinām uz turieni. Pašiem jau nemaz nav tik daudz laika tur sēdēt,» nosmaida saimniece.
Stādus Ilga lielākoties izaudzē pati. «Vasaras dālijas, samtenes. Balzamīnes gan ne. Pie mums aug arī smaragda tūjas. Bet ziemās tās izgrauž stirnas. Tepat mežs, nav tāls gājiens. Rudeņos dēls liek dārzam apkārt žogu. Ja tā nebūtu, mums te nebūtu nekā. Viss būtu notiesāts,» pasmaida Ilga un atceras, kad bija milzīgs sniegs, stirnas žogam lēkušas pāri un noēdušas visu arī pie pašiem logiem. «Sniega laikā nāca iekšā pa pagraba jumtu. Tas mums pat prātā nebija ienācis. Ja neuzliktu žogu, tad būtu cauri.»
Prasa padomu
Dārzā aug arī vienkāršās tūjas – tās gan stirnas neēdot. Katru pavasari kociņus apgriežot, tāpēc tie izauguši tik smuki. Vecākās tūjas Valtu dārzā augušas jau 20 gadu.
Nesen izveidota akmens dobe. Pagājušajā pavasarī skaisti ziedējuši rododendri. Dažus rododendrus Ilga izaudzējusi pati. «Kas vajadzīgs, to vienmēr izdaru. Uz laukiem esmu dzimusi, augusi tepat netālu. Tēva mājas atrodas netālu no Valtiem. Tā es dzīvoju vēl joprojām tepat. Tagad jau Nīcas novads ir plašs, toreiz vēl bija Pērkone, Bernāti, tagad Otaņķi nākuši klāt. Man vispār zemes darbi patīk, no bērnu dienām pierasti. Tēva mājās visu, ko vajadzēja, darīju. Pie mājām auga puķes, viņam tās patika. It īpaši – dālijas. Tēvs tās kādreiz stādīja. Tur arī bija jūrmalas smilts un grūti bija ko ieaudzēt. Tad jau vēl nezināja, kur ņemt melnzemi, kur pirkt un kā visu veidot. Par tādiem mēslojumiem vispār nezināja. Tagad jau dārzniekam var paprasīt padomu. Citi brīnās, ka mēs tagad esam tik tuvu jūrai un visu te var iekārtot. Bet tas ir prasījis milzu darbu,» ne bez lepnuma teic Ilga un atzīst, ka pilsētā viņai dzīvot nepatiktu. Un piebilst: «Es vienmēr saku: ja cilvēks no mājām ir izgājis, sakoptā mājā vienmēr patīkamāk atgriezties.».