Ne dienas bez darbošanās

Nīcas novada Mežavotu saimniece Irēna Jereminoviča lepojas ar savu krāšņo dārzu. Ciemiņi brauc skatīties no visas Latvijas. Kad Nīcā bija Latvijas Dārzu dienas, šajās mājās vien apgrozījās vairāk nekā tūkstotis cilvēku.

Grūti esot, bet Irēna ar visu tiek galā. Kaut arī dēls Ainārs aizrāda, ka nu vienreiz ir par daudz.

Mežavoti nav Jereminoviču mantotas mājas, viņi tās iegādājušies 1998. gadā par sertifikātiem un sākuši saaugušo biežņu – kokus un krūmus – tīrīt un veidot pēc sava prāta. Tikai pēdējos piecus gadus Jereminoviči te dzīvo pastāvīgi, līdz tam braukājuši brīvajos brīžos. «Tas ir hobijs un vaļasprieks. Platība ir 8,5 hektāri. Liels darbs ieguldīts,» neslēpj Irēna un palielās, ka arī dīķi paši izrakuši un futbollaukumu ierīkojuši.

Nezāles neatradīsi

«Dārzs veidojies pakāpeniski. Visu iegādājamies stādaudzētavās. Arī kad ekskursijās dodos, vienmēr cenšos kaut ko nopirkt,» teic Irēna un stāsta, ka pati dzied un dejo Nīcas kopā Atvasara, kā arī pensionāru ansambļos. «Aicinām citus pensionārus no citiem novadiem pie sevis, tad braucam atkal pie viņiem ciemos.»

«Sākumā bija maz dobītes. Te jau nav tikai puķes, ir sakņu dārzs un kartupeļi. Viss pašu vajadzībām izaudzēts. Ābeļdārzs arī ir liels. Par dārzu varu teikt: iedod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku. Katru dienu nezāles jāpalasa, jo man nekad dārzs nav aizaudzis. Vienmēr tīri izravēju un, ja kāda nezāle ir, eju garām un to izrauju,» ar lepnumu teic saimniece.

Mežavotu dārzā aug dažādas puķes, durvju priekšā – daudz rožu: parka rozes, stīgotājrozes. Irēnai patīkot arī lilijas un vīteņi. «Man visi ziedošie augi patīk. Visdažādākie. Pa druskai ir no visādām puķēm. Ziemcietes daudz. Heiheras un astilbes. Flokši astoņās krāsās, krāsainās margrietas. Gladiolas, asteres,» saimniece gan ar nožēlu atklāj, ka vajadzējis izmest četrus potētus kociņus – apsaluši, kā arī divus spaiņus gladiolu sīpolu, kam uzmetusies melnā sakne. Četras hortenzijas gaidot savu izņemšanu rudenī vai pavasarī. Nedienas sagādājot arī kurmji.

Darba daudz, bet saimniece lepojas ar savām japāņu eglītēm, Mandžūrijas priedi, Ziemassvētku egli, kuras skujas ir tik mīkstas, un pacipresēm, jo katra no tām citāda. «Cenšamies, cik nu maciņš un platība atļauj,» viņa nosmaida. «Visi stūri ir apstādīti, un tagad pat vairāk nav kur. Ja kaut ko jaunu stādu, tad vecais jāplēš ārā. Rudenī, kad kapu svētki, es visus skujeņus apgriežu un nesu uz kapiem, nevajag iet mežā pēc egļu zariem.»

Skaistums sniedz gandarījumu

Irēna uzskata, ka visu tā viens pret vienu no citiem paņemt nevar, jo katrā dārzā reljefs citāds. Taču idejas smelties var visur – žurnālos, internetā, citos dārzos. «Es darbojos pēc izjūtas. Kā redzu, tā daru. Viss labi aug, nevaru žēloties.»

Daudzi brauc lūkot skaisto dārzu Mežavotos. Jereminoviči piedalās arī tradicionālajos vasaras Dārza svētkos Nīcā. «Kad pie mums bija Latvijas Dārza svētki, mūsmājas apmeklēja apmēram 1360 cilvēku. Ļoti daudz,» lepojas namamāte un piebilst, ka ne visi vēlas savos dārzos laist svešiniekus. «Man patīk, ka cilvēki nāk, ja man ir kārtība. Nav nekādu pretenziju. Tikai nedēļu iepriekš jāpiesaka, ka ekskursanti brauks. Ja kaut kas vēl jāsapoš, vari to paspēt padarīt. Un pēc padarītā darba ir prieks. Ja esi noguris, visu dienu galva uz leju un dibens gaisā, bet liekas – vai, cik labi es esmu visu to padarījusi!»

Jereminovičiem ir arī liels ābeļdārzs – šis tas saglabājies no iepriekšējiem saimniekiem, šis tas pašu stādīts. «Mūsmājās nekad netrūkst ābolu sulas. Aug pašiem savi kartupeļi, saknes, skābenes. Pārtika ziemai jāgādā. Viegli nav. Zeme švaka. Lāpstas dziļumā jāizrok bedre, jāpiepilda ar kompostu, sagrābto zāli utt. Un tikai tad var ko stādīt. Visu laiku jāmēslo. Vasarās atkal jāsargā no izkalšanas.» Irēna gan teic, ka dārzu nelaista, vien apsmidzina. Pie reizes saimniece uzliela savu māju aku, kurā tek tīrs avota ūdens. «Nāciet, pagaršojiet! Auksts un garšīgs. Vasaras karstumā veldzējošs.»

Patriotisms ir svarīgs

Vieta, kur veldzēties, Mežavotu dārzā ir arī lapene. «Var vasarā pasēdēt, parunāt, iedzert tēju, kafiju. Ir arī ugunskura vieta. Pa Jāņiem vienmēr sēžam. Ir apaļais galds, kur saklāt cienastu. Vieta liela. Kūpinātava, kur var gaļu un zivis kūpināt. Dēls Ainārs vēl grib veidot muzeju no vecām lietām. Ir jau eksponāti.» Mājai ir arī savs karogs. «Kad mājās ir ciemiņi, kā šodien jūs, izkaru. Karogs ataino māju nosaukumu Mežavoti. Tad, kad svētki, izkar valsts karogu. Dēls ir īsts latviešu patriots, viņš tā grib.»

Irēna atzīstas, ka vienu «nelietību» pret svētumu gan pastrādājuši. Lielajā bērzā dzīvojis stārķis. «Ievazāja šausmīgu netīrību, dabūjām to bērzu nozāģēt. Lai nav! Vietā uztaisīju apaļu dobi. Dēls rājas – tu pati sev meklē darbu. Bet man patīk, ka māja un arī sēta ir sakopta un tīra. Viss apstādīts.