Depresiju norok dārzā

Rucavā nav tik daudz košu dārzu kā izslavētajā Nīcā.Taču pie rucavniekiem skaistumu baudīt un viesoties brauc ne tikai Liepājas puses dārzu kopēji.

Mājai savus lolojumus ar lepnumu izrādīja Ņina un Viktors Čamani Medniekos, Margrieta Aigare Straumēs un Mārīte Ģirne Saktās.

Pa sava pagasta skaistākajiem dārziem izvadāja Rucavas saieta nama saimniece un pensionāru kopas Zilie virši koordinatore Valda Stadgale.

«Brīvajā laikā seniori brauc un apskata sava pagasta skaistākos dārzus. Dodamies arī pie kaimiņiem nīceniekiem un grobiņniekiem. Braucam ne tikai ekskursijās, bet arī pieredzes apmaiņā. Grobiņniekus esam uzņēmuši ciemos. Nīcenieki, protams, paši lepojas ar savu dārzu kultūru, tādēļ droši vien vēl tikai gatavojas pie mums atbraukt. Īsta sadarbība vēl tikai priekšā,» atzīst Valda Stadgale un ar lepnumu turpina, «arī mūsu dārzi ir skaisti un slaveni. Mēs savā kautrībā tos tik ļoti nepopularizējam. Mums ir uzņēmīgi cilvēki un ir, ko citiem parādīt. Apmēram 15 dārzu varam saskaitīt.»

Allaž meklē ko jaunu

Ņina un Viktors Čamani, kas mīt Medniekos, neatlaidīgi ar darba un dabas mīlestību iekopj savu dārzu. Viktors stāsta, ka uz Rucavu atnācis pirms 32 gadiem, kad nozīmēts vietējā saimniecībā strādāt par direktoru. Paša dzimtā vieta ir Preiļi, netālu no Bebrenes. Beidzis toreizējo Lauksaimniecības akadēmiju. «Tūlīt ar sievu sākām savas mājas celtniecību. Mednieku nosaukumu izvēlējāmies ne tāpēc, ka toreiz tas bija mans vaļasprieks. Nekad iepriekš nebiju to darījis, tikai te mani pārliecināja un es kļuvu par mednieku.»

Sākumā Čamanu dārzā auguši dārzeņi, augļi, bet vēlāk, paskatoties, kā saimnieko citi, sākuši domāt par daiļdārzu. «Visa apzaļumošana, lielais darbs ir sievas realizēts,» uzliela saimnieks, pastāstot, ka bērni un mazbērni mācās un strādā Rīgā. Atbrauc ciemos tikai svētkos. «Pagaidām ar ikdienas darbu paši tiekam galā. Sieva gan vēl strādā arī veikalā.»

Daudz stādus Čamani iegādājušies no vietējās agronomes Aleksandras Maksakovas. «Reizēs, kad šķiet, ka viss jau ir apstādīts, tomēr gadās ieraudzīt ko jaunu, interesantu, un tas drīz vien atrod vietu skaistajā dārzā. Pie mums Kanādas priedes iecienītas. Sākumā tas ir tik mazs stādiņš, ko plaukstā var paņemt, bet izaug tādi lieli koki! Mūsu priedes nav apcirptas, aug kā augušas.»

Čamani nopirkuši traktoru zāles pļaušanai, jo ikdienā uzturams gan piemājas zāliens, gan dārzs. «Aliču žogu uztaisīju riņķī. Tāda sajūta, ka esam lauku sētā, bet dzīvojam taču pilsētciematā. Saimniekam tīkamākais stūrītis ir pie dīķa. «Redzu, kā zivis aug un ņemas, kad baroju. Pirti esam uzcēluši saimniecības ēkā. Dīķī pie ūdensrozēm dzīvo gan līņi, gan karpas. Priekš kam dzīvot, ja laukos nav skaistuma? Kā ziedēja ķirši un ābeles! Pašiem izaug dārzeņi un ogas, pat trīs vagas kartupeļu esam iestādījuši. Visas puķes stādītas ar aprēķinu, lai zied no pirmajām sniegpulkstenītēm līdz vēlajām miķelītēm. Ziemcietes atsvaidzina mūžzaļo augu stādījumus. Dārzu var visādi variēt.»

Dārzā izveidota arī nojume. Pašu spēkiem realizēta. «Niedres paši pļāvām un veidojām jumtu. Mākslīgais stārķis virs lapenes arī pašu izdomāts. Izskatās kā dzīvs. Mūsu sapnis ir izveidot Mednieku mājas parku. Teikšu, tas prasa ievērojamus līdzekļus, bet dārzs – tas mums ir prātam un dvēselei,» saka Viktors Čamans.

Zied, nozied un atkal zied

Straumju māju saimniecei Margrietai Aigarei jau ir 88 gadi. Vīrs Aizsaulē, dzīvo viena. «Mēs uz viņas mājām braucam jau vairākus gadus. Redzam, ko cilvēks ar minimāliem naudas līdzekļiem, bet ar mīlestību uz dabu un skaistumu ar savu darba rosmi var panākt. Citam ir tikai nopļauta zāle, šeit vienmēr viss noravēts, izpļauts. Pamatā tā visa ir Malles iniciatīva un rūpe. Tas dod dzīvesprieku,» stāsta Valda.

Straumju dārzā sastādīti dažādi mūžzaļie koki, zied puķes. Viss iekārtots tā, lai ziedētu, noziedētu un atkal ziedētu. Īpaši daudz Margrietai ir mārtiņrožu. «Dārziņš man bijis visu mūžu. Kad atnācu uz šīm mājām, te nekā nebija. Vecāki nomira, un es sāku saimniekot. 50 gadu laikā viss iekārtots. Mans vecaistēvs dienēja armijā, un, kad atgriezās mājās, viņam uzdāvināja šo platību, apmēram trīs hektārus zemes. Tā mums visa par velti. Vecaistēvs nopelnīja, cirta savu mežu un uzbūvēja māju,» atceras sirmā kundze. «Man viss patīk dārzā, bet tagad vairs nepietiek spēka rūpēties. Laiks ievedis savas korekcijas. Tagad viss pamazām iet postā, un arī dzīvē tā notiek,» nosaka M. Aigare.

Malles lolojums ir arī dīķis ar ūdensrozēm. Pie vasaras puķēm ciemos atnākuši rūķis un briedis, arī dekoratīvā meža cūka ienākusi dārzā. «Katru vasaras rītu apeju apkārt dārzam, visas puķes apskatu. Tas man tāds rituāls. Vajag iekustināt kaulus. Tas veldzē sirdi un dod man prieku. Ja nebūtu darba dārzā, tad es sēdētu istabā un raudātu. Visas negatīvās emocijas, kas ir, atdodu savam dārzam un darbam. Dārzs dod atpakaļ pozitīvās emocijas. Mums, latviešiem, tas ir vajadzīgs,» vērtē Margrieta.

Skaistākajos gadalaikos ap Malli vienmēr ir dzīvība. Viņas sētu allaž apciemo stārķi. Uzvij ligzdu mājas čukurā un katru gadu atgriežas. Tātad laba vieta. «Stārķiem vējš nopūta ligzdu, un bija grūti uztaisīt jaunu,» asaru norauš Malle, jo viņa mīl visu dzīvo un skaisto. Ziemā Malle šuj un ada. 100 spilvenu izšuvusi. Tie visi uzdāvināti bērniem un mazbērniem. Māju saimniece audusi arī galdautus un drelļa dvieļus.

Cer, ka bērni turpinās

Saktu māju saimniece Mārīte Ģirne stāsta, ka savu māju apkārtni bez lieliem ieguldītiem līdzekļiem, ar milzīgu neatlaidību veidojusi pamazām. «Mans vīrs bija kultūras darbinieks, abi dziedājām korī. Tad arī māju nosaukumu izvēlējāmies – Saktas. Un pie Saktām vajag arī dārzu.»

Mārītes dārzs rekonstruēts, jo pirms diviem gadiem krietnais sals un milzīgais sniegs daļu dārza izpostīja. Tagad šeit ir jauni stādījumi, pagaidām viss tapšanas stadijā. «Iepriekš daudz lasīju speciālo literatūru, žurnālus, aprakstus. Kad aizbraucu uz stādaudzētavu, tad gan kaut kas iepatīkas. Paskatos, cik šis augs būs liels, izdomāju, kur savā dārzā to likšu. Formu jau esmu izdomājusi, kādu vajag. Esmu izvēlējusies dažādus augus, bet tikai nosaukumus neatceros, nestāv visi galvā. Šobrīd mana mīļākā ir čūskegle, redzu to arī citos dārzos. Rododendrs man jauns, pavasarī iestādīju. Braukāju, esmu daudzos dārzos bijusi un ekskursijās. Citreiz no saimnieka pērku stādiņu, citreiz man uzdāvina.»

Dārza kopplatība Saktās ir 0,7 hektāri. Augi aug no pavasara līdz rudenim, tāpēc ir dažādība. «Man ir arī augi no Botāniskā dārza. Vēl gribas kādu stūrīti veidot, bet viss prasa darbu un līdzekļus. Es vīram pat nevaru teikt, cik daudz naudas izmantoju dārza labiekārtošanai. Lapegli nopirku par 80 latiem. Bet man patīk, un tas viss dara prieku. Es gribu, lai manas mājas apkārtne būtu skaista, bet negribu, lai tur būtu jāiegulda pārcilvēciski līdzekļi. Viss, kas aug, ir dzīves laikā apgūtās pieredzes rezultāts. Dārzs tapa tādēļ, ka nolikvidējām lopus un plašajā laukā nebija, ko likt. Zālīti audzēju dārza vidū. Toreiz degviela bija lēta. Mums tāds mazs traktoriņš ir, un varējām visu appļaut. Tagad, kad ir krīze, ir grūtāk,» tomēr Mārīte daudz neskumst. «Priecājos par savu dīķi ar ūdensrozēm. Tas labi iekļaujas ainavā. Skaistumam jābūt visapkārt. Taču nevar to darīt tad, ja zini, ka tam nebūs turpinājuma. Dēls, meita un mazbērni nedzīvo šajā pusē. Viņi saka: mamma, ko tu uztraucies, kad nevarēsi, padarīsim. Ar skaistumdārzu ir ārkārtīgi daudz darba. Bet dzīve bez skaistuma nebūtu nekas.».