Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt

Ir cilvēki, kas apzinīgi dara savu darbu, un ir tādi, kas raujas uz visām pusēm un visu arī paspēj. Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt – to nevar noliegt. Un pavisam reāls apliecinājums tam ir Juzupu ģimene Rucavas novada Dunikas pagasta Sikšņos.

Lai arī kādi laiki, viņi pratuši tiem visiem cauri izdzīvot. Ar savu darbaprieku. Ģimene audzē vistas, pīles, gotiņas, teles un trušus. Katram ir savs darbs arī ārpus mājas. Uzņēmīgi un izdarīgi ļaudis – par viņiem teic pagastā.

– Mana mamma Emīlija un tētis Zigfrīds bija sikšņinieki, mēs ar brāli arī šeit esam dzimuši un auguši. Vecāku mājas saucās Lejas-lejas. Bija gotiņas, cūciņas. Kā jau visiem lauciniekiem – sava iztikšana. Ļoti dūšīga mamma man bija, domāju, ka tā mīlestība uz lauku darbiem man iedzimusi no viņas. Viņas aprūpē bija piecas slaucamās govis!» iesaucas Rasma un uzliela, ka mamma vēl pēdējo govi slaukusi, kad viņai bija 80 gadu. Savukārt tētis ar tehniku braucis un visu darījis.

Raujas uz visām pusēm

Brūnos saimnieko visa ģimene – Rasma, dēls Renārs ar sievu Agnesi, znots Egils Glužģis, meita Dace Glužģe, un piepalīdz arī mazbērni Kristers un Evelīna. Visiem Juzupiem ir arī valsts darbs. Rasma strādā vietējā bibliotēkā, Renārs, Agnese un Egils brauc uz darbu Liepājā, bet Dace ir sekretāre pagasta pārvaldē.

«Darbus dalām, jo visu laiku kādam jābūt saimniecībā,» kā izdodas visu apvienot, skaidro Renārs, kurš strādā Liepājā, bērnudārzā Saulīte, par muzikālo audzinātāju, bet nedēļas nogalēs brauc uz laukiem savējiem palīdzēt. Vēl viņš vada arī Pāvilostas sieviešu kori un Durbes novada Lieģu kultūras nama jaukto vokālo ansambli. «Tagad cepu daudz kūku no pašu produktiem. Iznācis tā, ka nedēļā jāuzcep septiņas kūkas,» atklāj jaunais vīrietis un smejas, ka viņam tagad lieli plāni, saistīti ar vistām.

Saimniecībā pašlaik ir 140 dējējas. Ieplānots to paplašināt, lai varētu tirgot gan olas, gan vistas gaļu. «Tagad vistas produktus pārdodam tikai radiem, draugiem, kaimiņiem un kolēģiem. Lieldienās parasti vislielākais pieprasījums, un tad olu visiem pat nepietiek. Nav pašlaik aktīvā dēšanas sezona,» skaidro Renārs un atminas, ka pirms dažiem gadiem iesācis ar trušiem, kas tagad nodoti mammas pārziņā.

«Tagad ir apmēram 25 truši. Kad sadzimst jaunais metiens, tad ir pāri 60,» piebalso Rasma. «Vasarās dodu viņiem zāli, ziemā – sienu, bietes, burkānus, miltus, graudus. To, kas ir mājās.» Juzupiem ir arī viena slaucamā govs Brūne, no kuras iegūst visus ikdienā nepieciešamos piena produktus. «Mēs esam visus darbus ģimenē sadalījuši un tāpēc varam visu ātri paveikt.» Rasmai ir gotiņa ar teliņiem un truši, znotam Egilam – zīdītājgovis, dēlam – vistas, meita gatavo vakariņas. Tas ir laiks, kad visi sanāk kopā pie lielā saimes galda un pārrunā dienā notikušo.

Neredz iemeslu sūdzēties

«Esam laimīga, dzīvespriecīga, optimistiska ģimene. Par ko sūdzēties? No pašu darba viss atkarīgs,» pārliecināta Rasma un pastāsta, ka netālu no Brūniem dzīvo arī viņas brālis Maigonis ar ģimeni. Viņam esot septiņas kazas, no kurām iegūst pienu, sviestu, biezpienu, krējumu. «Mēs visa ģimene esam pie laukiem pieraduši un nezinām, kā tad būtu, ja vajadzētu dzīvot pilsētā.»

Aizrunājoties par daudzām ģimenēm sāpīgo tēmu, darba meklēšanu ārzemēs, Rasma noplāta rokas. «Es nezinu neko teikt par tiem cilvēkiem, kuri brauc uz ārzemēm labāku dzīvi meklēt. Tie vairumā ir pilsētnieki, un pilsētās tik tiešām nav darba. Taču, ja kāds saka, ka nav ko laukos darīt un nav ko ēst, man trūkst vārdu. Tur nav ko teikt. To vislabāk varam redzēt savā pašvaldībā, kas notiek nedēļas nogalē, kad visi nāk pēc pabalsta. Daudz jaunāki par mani: ne viņiem zeme, ne lopi, bet bērnu pulciņš liels. Viņiem tas pabalsts kopumā iznāk lielāks, nekā mēs saņemam strādājot.

Kulinārija sirdij tuva

Juzupiem zemes ir 35 hektāri. Saimniecībā izaudzē visu nepieciešamo: kartupeļus un saknes. Pagājušajā vasarā iestādījuši zemeņu lauku, šopavasar upenes. Vēl plānā visu ko stādīt. Visi ievārījumi un kompoti arī no pašu izaudzētām ogām. Veikalā pērkot vienīgi cukuru, kafiju un labu rupjmaizi. Baltmaizi bieži izcepot paši, jo iegādājušies maizes cepamo mašīnu. Galdā tiekot celti arī pīrāgi un plātsmaizes. «Kāda tur problēma – liekam visu klāt, kas no pašu saimniecības nācis. Kā citādāk uz laukiem dzīvot? Interesantāk tad, ja pats var sev visu pagādāt. Izcepam arī kūku no pašu produktiem. Un ir tāda, ka var pirkstus nokost!»

Renārs atceras, ka visu kaut ko cepis jau skolas laikā. «Es pāršķirstu recepšu grāmatu un atrodu to, kas man jācep. Tā es cepu cepumus, kūkas. Kādreiz mana ome, mammas mamma, cepa tādas riktīgas lauku tortes. Acīmredzot manī kaut kas iedzimis no viņas. Es mēģinu, un sanāk. Tagad ir tā, ka vairāk jācep svešiem, ne savējiem. »

Tuvojas Lieldienas. Tie neapšaubāmi ir ģimenes svētki. «Mūsmājās ir tradīcija, ka Lieldienās mans dēls Kristers iet meklēt zaķa izdētās olas. Tās jāmeklē dārzā, un dažreiz tur ir vesela ligzdiņa. Nu jau brālēnam pievienosies arī mazā Evelīna, māsas Daces meita,» priecājas vīrietis un cer, ka izdosies pa svētkiem kādu brīdi būt kopā ar savējiem.

Velk uz laukiem

Renāra ģimene nu jau piecus gadus dzīvo Liepājā. «Ja es kādreiz teicu «nekad nedzīvošu pilsētā», tad tagad tā ir iznācis. Dzīve piespieda. Un iepatikās pilsēta. Bet tagad ir tā, ka velk atpakaļ uz laukiem. Visas nedēļas nogales tiek pavadītas laukos, ja nav nekādu pasākumu, kuros jāmuzicē,» teic Renārs un mazliet nožēlo, ka pagaidām visa ģimene nav bijusi nevienā tālākā ceļojumā.

«Man liekas, ka tie ir sliņķi, kas saka, ka laukos nav ko darīt. Protams, lai kaut ko sāktu, vajadzīgs pamatkapitāls. Tas neiet tik ātri, tikai mazpamazītēm. Ja ir spējas un varēšana, tad, es domāju, jebkurš var kaut ko darīt un strādāt,» pārliecināts Renārs un atklāj, ka bijis brīdis, kad ar ģimeni bija aizbraukuši uz Angliju. «Tas bija tad, kad mūsu valstī sākās krīze. Bijām spiesti pārcelties uz svešu valsti. Bet tas bija uz neilgu laiku, un es sapratu, ka tas nav man. Māju sajūtai ir jābūt. Tur tās nebija.»

Labāk tomēr kustēties

Rasmas znots Egils ir atbildīgais par baltajām zīdītājgovīm. Ir trīs govis un trīs teles. Kopšana ir vienkārša – siens, ūdens ziemā, vasarā zāle. Viņas ganās līdz pirmajam salam. Pa ziemu iedzen stallī. Šīs govis dod tikai teļus, un teļi izzīž pienu. Teļš dzīvo pie mātes līdz pusgadam, tad ierodas uzpircēji un teliņus nodod izsolē. «Es pats esmu laucinieks, nācis no Pāvilostas puses, no Sakas. Tur, mammas un tēta mājās, arī bija visi lauku darbi apdarāmi,» par sevi pastāsta Egils. Viņam patīkot zirgi. Sakā ģimenei bija trīs brašuļi. Vēl govs, bullis, vistas, cūkas. «Bez zemītes nekas nesanāk, tāpēc tur nomāju 10 hektārus zemes. Algota darba laukos nav. Ja tu dabū kādu, kas tev palīdz, viņš rēķina, cik tu saņem, un uzskata, ka tu par maz maksā. Viņš neredz, ko tu izdod, redz tikai to, ko saņem.» Tāpēc Egilam ir arī maiņu darbs Liepājā – aizbrauc uz 12 stundām, tad atkal brīvdienas.