Nīcas novads bagāts skaistiem dārziem. Zinātāji lēš, ka tādu šajā pusē ir apmēram 50. Lai gan viens kaimiņš ņem ierosmi no otra, katrs dārzs ir mazliet citāds. Nīcenieki izbraukājuši arī citus skaistos Latvijas dārzus, bijuši pie poļu kolēģiem, kur skatīti viņu dārzi un iepirkti stādi.
Olgas Dreiblathenas un Kārļa Bēta dārzs ir Tauriņos. Olga dzimusi tepat, Tauriņos, bet Kārļa dzīvesstāsts ir sarežģītāks – viņš daudzus gadus nodzīvojis trimdā Amerikā, bet nu jau ilgi sevi sauc par īstenu kurzemnieku un nīcenieku.
«Šīs ir manas dzimtās mājas. Tepat esmu dzimusi. Mājā bija divas istabas: viena liela, otra maza. Mazajā istabā pie vienas sienas papum bija gulta, pie vienas mammai. Te viņa mūs visus, savus bērnus, dzemdēja. Vecmāmiņa bija tā, kas mūs visus saķēra. Uz slimnīcu jau tolaik negāja,» atceras Olga un turpina stāstu par bērnību, «bijām septiņi bērni ģimenē. Tagad esam palikušas divas ar māsu. Tētis un mamma bija lauku cilvēki, un mūsu ģimenei bija briesmīgs liktenis. Izsūtīja uz Krieviju. Papu apcietināja, kad krievi ienāca. No rudzulauka, es kā šodien atceros. Mēs tur sējām rudzu kūlīšus, tikai mācījāmies to darīt. Tad atnāca krievu zaldāti un pateica, ka papam jāiet līdzi. Viņu apcietināja un sprieda sodu uz desmit gadiem. Represēto grāmatā – es skatījos visus, kuri bijuši cietumā – papam pretī rakstīts bandīts. Viņš bija pret komunistiem un viņus neieredzēja.»
Viss ar pašas rokām
Dārzu dzimtajās mājās Olga sākusi veidot 2003. gadā. «Nekādas ar dārzu saistītas specialitātes man nav. Ņemu lāpstu, kapli un darbojos. Kādreiz te nebija skaistumdārzs, bet gan ābeļdārzs. Auga arī jāņogas, upenes un avenes. Visu ar kapli iztīrīju. Cik daudz nezāļu bija! Varu teikt, ka dārzu veidot ir ļoti smags darbs. Ekskursantiem esmu teikusi, ka nevienam nenovēlu tādu platību, kāds ir mans dārzs. Vīrs Kārlis pļauj zāli un apšļāc man dobes. Atkal darbs ir visu novākt. Neteikšu, ka tas ir viegli. Vienu brīdi dārzā audzēju arī kartupeļus un zemenes. Stirnas no meža iznāca un noēda pa tīro. Tad es domāju, kam man tas,» noplāta rokas saimniece, palepojoties ar savu aizpagājušajā pavasarī iekopto dobi, kur iestādījusi krūmu rozi un sarkanās zemās bārbelītes.
«Daudzas puķes no sēklām pašas te izsējušās. Viena dobe tāda interesanta: man nāca ciemos stārķis, lidoja logā iekšā. Biju spiesta pie loga veidot puķudobi. Viņš turpināja nākt, bet staigāja tikai pa zālīti. Suns gan viņu dzina projām.»
Par vēl vienu dobi Olgai īpašs stāsts. «Kādreiz, kad te iztīrīja dīķi, sabēra granti, buldozers izlīdzināja. Tad man viena paziņa teica: Olga, tev dīķis, iestādi dzērvenes! Dīķa malā paraku, ieklāju plēvi, iebēru kūdru. Tirgū dabūju vienu dzērveņu krūmu un tagad, kad tie ir pavairojušies, sezonā salasu 7 līdz 8 litrus dzērveņu. Aizpagājušajā gadā uz Nīcu brauca toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņam par godu tapa dobe. Uzstādīju puķes Latvijas karoga krāsā. Izdevās man atrast leduspuķes sarkanā krāsā.»
Veido vidi sev, ne tūristiem
«Aizvadītajā vasarā Dārza svētkos Nīcā atnāca lielā komisija, es teicu, ka man nekādu vērtēšanu nevajag, man viss ir kārtībā tāpat. Daru visu to, ne lai sveši priecātos, bet es pati. Kopumā te ir 16 hektāri zemes, es esmu bagāta. 10 hektāri ir mežs, par kuru tagad maksā labu naudu,» stāsta Olga.
Kaut gan Nīcai raksturīga jūrmalas smilts, abi dzīvesbiedri nesūdzas. «Man ir tā labākā zeme, melnzeme. Bet siltumnīcās ir māls. Citā dārza malā ir smilts. Daudz patiešām nemēslojam, bet dažas dārza vietas pildīju ar melnzemi, jo te ir diezgan zems. No komposta kaudzes liku kūdru virsū. Tad tik traki nezāles neaug,» iesaka zinātāja.
Olgas mīļākās puķes ir rozes. Tās visbiežāk arī dāvinātas dzimšanas dienā, kas ir maijā. «Ciemiņi man katru gadu dāvina rozes. Pavisam jau ir 72. Tās esmu saskaitījusi. Bet šķirnes gan nezinu nosaukt. Zinu tikai, ka man aug parka rozes, ‘Robuste’, ‘Rītausma’ un Lidijas Freimanes vārdā nosauktā roze, kas ir ļoti smaržīga. Krāsas ir dažādas. Daudz ir pildīto rožu. Arī nepildītās. Un tā tās izplešas pa dobēm.» Arī lilijas ir saimnieces mīļākās puķes, taču tām dārzā atvēlēta mazāka vieta.
«Man ļoti patīk paciprese, sudrabegles, mūžzaļie kociņi. Daudziem augiem pat nezinu nosaukumus. Domāju, kam man galvu lauzīt, jo, kas man patīk, to arī iestādu. Kā es to visu spēju? Teikšu atklāti, viegli jau nav, it sevišķi pavasarī, kad viss jāsastāda. Pati arī dēstus audzēju. Interesanti, man spinātu zemenes aug. Tās ir īpatnējākas nekā parastās zemeņogas. Mazliet rūgtākas. Liepājas tirgū pie viena onkulīša nopirku dēstu.»
Pēc stādiem Olga braucot uz vairākām Latvijas stādaudzētavām – Zaļeniekos, Grobiņas «Īvē», Dimzās, Blīdenē. «Lielākais prieks man ir tad, kad viss sakārtots. Tad es staigāju pa dārzu un priecājos: vai, cik skaisti! Un visas dobes apskatu. Varu teikt, ka ekskursanti nāk daudz. Interese ir arī par kociņiem. Ja kāds augs sāk nīkuļot, tad es domāju: nu ko tu man šogad tāds noplucis esi, tāds nesmuks. Pagājušā ziema ļoti lielu skādi padarīja: vairāki kociņi tika izmesti ārā. Taču bērzi pie mūsu mājas aug jau no vecāku laikiem.»
Sava svētvieta
Olga ļoti lepojas ar ugunskura vietu Tauriņos. «Mana ugunskura vieta tapa 2007. gada novembrī. Tepat mežā visapkārt ir ozoli. Tie nav stādīti, paši izauguši. Tā ir oāze, kur es vienmēr vedu ekskursijas. Tur var ieiet iekšā un smelties spēku, un cilvēkiem tas patīk. Šai vietā mēs kādreiz dedzinājām būvgružus. Tad tur uzlējām no betona apli, un tapa īsta ugunskura vieta. Visos Jāņos kuram ugunskuru, jo mans paps ir Jānis. Aizpagājušajā gadā gan neiznāca, jo tieši Jāņos biju Klaipēdā kopā ar Nīcas etnogrāfisko ansambli. Savukārt Līgo svētkos bija jābūt Nīcā. Es nāku šai vietā vasarās, apsēžos, uzņemu spēku. Te aug arī sarkanais ozols, kurš krāsojas sarkanām lapām. Tas auga sētas vidū, maziņš, bet man kaimiņiene teica: izaugs liels, lapas birs, nespēsi savākt. Mēs abi ar Kārli izrakām un iestādījām pie ugunskura vietas.»
Blakus, dīķī, zied ūdensrozes. Balta, rozā, sarkana. Pašas vairojas. «Tur man arī viena sarkana zivtiņa. Ielaidu piecas, bet palikusi viena. Un es katru rītu nāku un nesu barību,» stāsta saimniece un pastāsta, kā tapis dekoratīvais baseins. Abu dzīvesbiedru Liepājas dzīvoklī veikts remonts, un nebija, kur vannu likt. Tā atceļoja uz Nīcas dārzu. «Patiesībā tas nav vajadzīgs,» tagad atzīst Olgas kundze, piebilstot, ka, rokot zemi dārzā, atrasti daudzi akmeņi. Tie tagad iemantojuši īpašu vietu dārzā.
«Esmu ļoti priecīga, ka es visas ēkas savedu kārtībā. Pēdējais bija pagraba jumts. Man ir arī savs tējas namiņš. Kad atbrauc ciemiņi, es vedu iekšā un pacienāju ar tēju. Prieks, ja cilvēkiem pie manis patīk,» gandarījumu neslēpj laipnā namamāte.
Atliek laiks arī hobijiem
Lai gan dārzs atņem daudz laika, dzīvesbiedri neatsakās arī no saviesīgās dzīves. «Reizi nedēļā braucu uz Nīcas etnogrāfiskā ansambļa, vokālās grupas «Sentiments» mēģinājumiem un mācos arī Eiropas senioru dejas. Piedalos Nīcas senioru deju kopā «Nīcrozes» – šo nosaukumu es izdomāju, jo gribēju, lai ir saistīts ar Nīcu. Viss jāpaspēj.» Kārlis šad tad pakurnot, ka viņi priekš svešiem vien dzīvojot. «Man tur jāskrien, viņam citur. Vasarās, rudeņos un pavasaros iznāk rušināties pa dārzu. Ziemā tikai tāds pieklusuma brīdis.»
Ziemas vakaros Olga darinot rotas. «Pērku pērlītes veikalā un tad darinu. Arī ar tamborējumiem veidoju rotas. Vienkāršāk jau ir savērpt pērlītes, bet, tā kā es tamborēju, krellītes varu savērpt dažādi un interesanti. Visādiem musturiem. Tās pieskaņotas maniem pašdarbības kolektīviem. Tur es varu mainīt, vienreiz vienu rotu uzlieku, citreiz otru,» palielās Olga un atklāj, ka tad, kad sākusi dziedāt etnogrāfiskajā ansamblī, nolēmusi, ka jāiegādājas pašai savs tautastērps. «Piegrieztnes meklēju bibliotēkā. Pati uzšuvu blūzi ar visiem izšuvumiem. Arī vesti, aubi. Aust gan es neprotu, un tāpēc man brunčus uzauda Liepājas mākslas koledžā. Kurpes nopirku veikalā. Zeķes man uztamborēja rokdarbniece Ausma Laiviniece. Viņa man uzdāvināja, jo darbojos tautiskā kolektīvā. Par tērpu esmu gandarīta un lepna. Es tajā jūtos labi. Jūtos lepna arī par to, ka dzīvoju savās dzimtajās mājās, ka mums ir Latvijas karogs. Esmu Latvijas patriote. Man nav vajadzīga vērtēšanas komisija, nevajag manu dārzu vērtēt. Lai nāk, lai skatās, man ir prieks. Esmu priecīga sagaidīt jebkuru ciemiņu, kas pie manis nāk. No visas sirds, ar vislabākajiem novēlējumiem, ar mīlestību.»
Īsteno sapni par lidošanu
Kamēr Olga uztur kārtībā dārzu, vīrs Kārlis aizņemts ar savu pašveidoto lidmašīnu. Bet arī tur viņam kundze palīdzot. Lidaparāts novietots angārā, kurš ir kā noliktava, kur ir novietotas mājai vajadzīgās lietas, arī malka.
«Mana skaistule ir Sonex firmas lidaparāts. Amerikā ražota un atsūtīta man detaļās, kuras es visas saliku,» palielās Kārlis, kuram lidošana esot sirdslieta. Blakus mājai ir puskilometru garš lidlauks, kur var atsperties. «100 metri vajadzīgi, lai lidaparāts paceltos gaisā. Man lidošana dzīvē vienmēr bijusi izprieca. Arī tajā laikā, kad dzīvoju Amerikā. Esmu amatieris. Pēdējos gados gan lidoju mazāk, jo vecums nāk.»
Kārlis ar azartu stāsta, ka stellējis kopā lidaparātu. «Tur vajag 16 tūkstošus kniežu. Man patīk tā darbošanās ar lidmašīnas salikšanu. Pēc tam pirmās 40 stundas man pašam jālido, jo neviens cits to neņemsies darīt. Tas mans mīlestības darbs. Cits krāj pastmarkas, cits skrien ar zirgiem, bet mans hobijs ir aeronautika. Būvēšana nav tikai būvēšana, jo daudz kas pašam jāatklāj. Manā gadījumā tas ir sports un zinātne.»
Lidaparāts vēl gaidot, kad Kārlis to pabeigs – daži sīkumi vēl trūkstot. «Taču būvēts aparāts nekad nav nobeigts. Vienmēr domā: ah, šo vēlāk darīs, un tā tas paliek. Tūristi brīnās, bet it sevišķi mani pārsteidz jauni cilvēki, kas ir ļoti maz izglītoti. Ja tā padomā, nav viņu vaina, viņi taču tikko nāk no skolas. Ko dara skolotāji?» retoriski vaicā sirmais kungs.