Vietējie stāsta: «Kad maijā, kā to prasa katoliskās tradīcijas, pulcējamies kopā, lai dziedot godinātu Dievmāti, pie mums brauc ekskursanti pat ar Impro autobusiem.» Taču Viļakas novada Medņevas pagasta Lodumas ciemā vērts paviesoties arī tādēļ, lai iepazītos ar sirsnīgiem, darbīgiem cilvēkiem, priecātos par sakoptību visapkārt un kliedētu pieņēmumu, ka tur, tālajā Latvijas malā, vispār nekā nav.
«Mums viss ciems puķēs, nav kauns ne par vienu māju. Ja arī kāds neaudzē tik daudz ziedu, tāpat viss izpļauts, iztīrīts. Gružu nav nekur,» lepojas lodumiete Marina Upīte. Savukārt par pašas iekopto krāšņo un lielo puķu dārzu viņa izsakās daudz atturīgāk un sāk ar vārdiem: «Būtu jūs atbraukuši vasaras vidū...» Tālāko jau noprotu: redzētu pavisam citu dārzu... «Jā, jā,» Marina smej un turpina iepazīstināt. Uzzinām, ka, piemēram, tur, kur tagad redzamas samtenes un lauvmutītes, pirms tam ziedējušas un smaržojušas lilijas. Bet vēl agrāk, pavasarī, samteņu vietā bijušas narcises un tulpes. «Man puķes katru gadu maina ģeogrāfisko novietojumu, un gadās, ka to dara pat divas vai trīs reizes vienā vasarā. Ja izdomāju, ka kaut kas īsti labi neizskatās, nesu uz citu pusi. Šogad, kad bija karsts, tik drakoniski nerīkojos, turklāt stipri nāktos arī liet. Bet, ja ir lietains, var droši pārstādīt, cik tīk.»
Atziņa, tāpat kā daudzas citas dārzu gudrības, ne tikai pašas praksē izauklēta, bet arī ģimenes vecāko sieviešu pieredzē stiprināta. Marina uzsver: «No vecmammas laikiem puķu mīlestība līdzi nāk – kopš bērnības atceros, ka te, ap māju, vienmēr viss ziedos bijis. Mamma iesākto turpināja, bet tagad viņai vairāk patīk lielais dārzs. Savukārt es – pie puķēm. Citiem tas ir vaļasprieks, man – slimība, saku. Nu jau arī meitu un audžumeitu esmu dabūjusi palīgos un šovasar ar prieku secināju, ka mans bērns spēj vairāk, nekā man bija licies. Tā mēs visi darbojamies.»
Par vecmammu Marina runā ar īpaši lielu mīļumu, atzīstot, ka viņa savos 83 gados joprojām saturot kopā viņus visus septiņus zem viena jumta dzīvojošos četru paaudžu cilvēkus un «ir tā lokomotīve, kura velk mūs». Aizkustinošs ir arī mazmeitas stāsts par to, kā savulaik vecaistēvs («zelta rokas viņam bija») naktīs cēlis jauno māju (dienā brigadierim kolhoza darbi), lai ģimenei nebūtu jāmitinās šurpatvestajā vecvecmammas klētī. Bet jaunajā gadu tūkstotī tā rīkojies tētis, tādējādi piepildot mammas sapni sagādāt vectēvam un vecmammai siltu vannas istabu, kur nomazgāties.
Pāvels gan meitu ķircina un stāsta, ka viņa ābeļdārzs pavasaros ziedot vēl krāšņāk nekā puķes, taču noprotams, ka arī māju ieskaujošās dobes un košumkrūmu stādījumi gluži bez viņa ziņas nav tapuši – gan domas uzklausītas, gan praktiska palīdzība izmantota. Meita laiku pa laikam gan atkārto: «Mēs trīs: vecmamma, mamma un es,», taču nākamajā teikuma daļā jau saprotams, ka tētis arī turpat vien bijis klāt.
Piemēram. Savulaik vecmammai visa mājas priekšpuse bijusi ar rozēm, bet vienā ziemā tās nevis izsalušas, bet izsutušas. «Laikam sasedzām par daudz,» pieļauj Marina. Tad visas izraktas un iesēta zāle. Taču mamma teikusi: neesot īsti labi. «Lūdzām tētim visu izart, mums vēl zirgs tolaik bija. Izara. Abas ar mammu garo zāli izsitām, sastādījām lilijas. Taču – kas tā par māju bez rozēm? Izdomāju, ka piemērotākā vietām rozēm būs dienvidu pusē. Iestādīju vienu krūmu, otru... Tagad plānoju uzrakt visu to malu, jo vismaz četri krūmi jāiestāda.»
Upīšiem ir arī pašiem savs Baltezers, kā viņi iesaukuši to dārza stūrīti, kur sastādīti visi skujeņi, pacipreses, kadiķi. Aizvadītajā vasarā Marina ar mammu īstajā kokaudzētavā Baltezers iebraukušas «tikai paskatīties». Tomēr sapirkušas krūmus par 50 latiem, un mājas otrā pusē izveidots jaunais Baltezers. Savukārt Tilžā abas puķu mīļotājas iegadījušās pašā dienliliju ziedā un mājās atgriezušās ar 35 jaunām šķirnēm. «Atvedām, viss pagalms ar puķēm – kur nu stādīsim? Nedēļas laikā tomēr sastādījām.»
Reizē ar apčubināšanu un laistīšanu par gana iedarbīgu puķu audzināšanas metodi Marina atzīst arī sarunāšanos. «Jā, mēs runājamies ar puķēm, pat lamājamies. Man te ir dažas, kas nav gribējušas ziedēt. Ar veigelu pērn salamājos pamatīgi, šogad krāšņi ziedēja! Es tiešām piedraudēju: ja neziedēsi, izraušu laukā, nogriezīšu visu līdz zemei... Forsītija arī reiz neziedēja, un mums ar viņu bija ļoti nopietna saruna, nostājos puķei blakus un teicu: viss, raušu laukā, kāda jēga, ja nezied? Kā nākamajā gadā ziedēja! Tad teicu: nu gan neraušu!»
Darba dienas Marinai paiet Valsts robežsardzē, kur viņa ir juriste, tāpēc mājas solim un puķēm laiku vienmēr nākas atrast. «Pie puķēm allaž ir daudz darāmā,» viņa nenoliedz. Kā to visu var pagūt? «Tā arī skrienam – no vienas dobītes pie nākamās, no viena dārza uz otru. Manu, ka naktīs jau sāk tirpt rokas... Taču – patīk dārzā. Ja nepatiktu, nedarītu.»