Vai tu esi pieklājīgs pret cilvēkiem, ar kuriem kopā diendienā strādā? "Nu... kopumā jau esmu. Varbūt mani nevar nosaukt par labo manieru čempionu, taču neatceros, ka būtu kādu novedis līdz asarām vai izlamājis.
Manuprāt, esmu visnotaļ solīds un labi audzināts cilvēks," tā uz šo jautājumu droši vien atbildētu daudzi darba kolektīvos strādājošie. To pašu par sevi domā arī citi, un tomēr diendienā ciešā saskarsmē, arī darbavietā gadās mulsinošas situācijas, kad nesaproti, kā vērtēt kolēģa izteicienus vai izdarības. Kādreiz vēl labu laiku jālauza galva: vai viņš ar nolūku centās mani aizskart vai tas sanāca nejauši? Un nav teikts, ka cits kolēģis to pašu neprāto par tevi. Psihologi iesaka pavērot sevi it kā no malas, pievēršot uzmanību vairākām konkrētām lietām, kas uzskatāmas par nepieklājības izpausmēm.
Vai es pārtraucu kolēģus, kad viņi kaut ko runā vai dara?
Kādu pārtraucot, tu liec saprast, ka savu laiku un paša idejas tu uzskati par daudz svarīgākām, bet pārtraukto cilvēku domas tevi neinteresē un viņi nav tā vērti, lai vispār tiktu uzklausīti. Atsevišķos gadījumos pārtraukšana ir piedodama, bet ja tā kļuvusi par sistēmu, tad jūs nevar uzskatīt par pieklājīgu cilvēku.
Vai es lietoju "burvju vārdiņus" – lūdzu un paldies?
Vecāki ļoti cenšas bērniem šos vārdiņus iemācīt, un parasti tas arī izdodas. Bet pieaugušie nereti atmet bērnībā apgūtās labās iemaņas kā lieku balastu. Kādā pētījumā ASV respondentiem tika jautāts, cik bieži viņi sastop cilvēkus, kuri saka "lūdzu" un "paldies". 48% aptaujāto atbildēja, ka tas notiek dažreiz, bet 16% norādīja – praktiski nekad. Žēl, jo šie vārdiņi, kas pavisam īsā formā pauž lūgumu vai pateicību, var uzlabot kolēģiem garastāvokli.
Kādā kārtībā es darbā atstāju koplietošanas telpas?
Izsvaidīti ietinamie papīri, neizmazgātas tasītes, piecūkota mikroviļņu krāsns vai kolēģiem pa kājām atstāts slapjš lietussargs – arī tā ir nepieklājība, necieņas izpausme. Ja kāds jums aizrāda, ka esat darbā, nevis mājās, kur sieva, mamma vai mājkalpotājs visu aiz jums novāc, tad pārmetums ir pelnīts.
Vai es sekoju savai runas manierei?
Dažādu cilvēku priekšstats par to, kādi izteikumi ir rupji un kādi pieņemami, var stipri atšķirties. Viens uzskata, ka runāt pieklājīgi nozīmē nelietot necenzētus vārdus. Citam arī parasts "johaidī" šķiet liela rupjības izpausme. Nav absolūtu kritēriju, pēc kuriem šķirot vārdus pieklājīgos un rupjos. Vienkārši, ja redzat, ka atsevišķi izteicieni kolēģiem nav pieņemami, centieties tos nelietot. Gan jau atradīsiet veidu, kā pateikt savu domu citiem vārdiem.
Vai es netraucēju citiem ar skaļām privātām telefona sarunām?
Mobilo tālruņu ēra ir nojaukusi kādu neredzamu robežu, un daudziem cilvēkiem kļuvis vienalga, ka visi apkārtējie dzird viņu sarunas. Bet tas nenozīmē, ka ar savām sarunām drīkst traucēt citiem strādāt. Pareizi rīkojas to uzņēmumu administrācija, kas darbavietā ierīko slēgtu telefona kabīni, kur darbinieki var risināt sarunas, netraucējot kolēģus. Arī uzbāzīgi skaļi mobilā tālruņa signāli liecina par nevērību pret tiem, ar kuriem strādājat vienā telpā, jo sevišķi, ja jums ir paradums, pusdienās ejot, pamest telefonu darbā uz galda, kur tas zvana kā negudrs.
Vai es mēdzu sasveicināties ar kolēģiem?
Satiekot liftā, gaitenī vai citur kādu darbabiedru, kaut arī viņš nav no jūsu tuvākajiem kolēģiem, nav jums simpātisks vai jūs vispār nezināt, kā viņu sauc, tomēr sveiciniet, veltiet šim cilvēkam kaut vai vieglu galvas mājienu vai smaidu. Sveiciena nozīme ir parādīt, ka jūs šo cilvēku pazīstat, atzīstat un nenovēršaties no viņa. Neviens neprasa, lai jūs viņu mestos sirsnīgi apskaut.