Lavanda ir daudzgadīgs panātru Lamiaceae dzimtas augs ar tūkstošiem gadu ilgu vēsturi, apvīts leģendām un ticējumiem.
Lavanda kļuvusi populāra romantiski rūgtenās smaržas dēļ un spītējot tam, ka ir siltumprasīgs augs, kura pārziemošana prasa papildu rūpes, tomēr Latvijas dārzos tā nav retums.
Lavandai vispiemērotākā ir saulaina vieta. Viegla noēnojuma varētu būt tik daudz, cik no līdzās esošiem augiem. Tad ziedu zilais vai violetais tonis būs spilgtāks nekā saulē. Kad augi mazi, tos stāda satuvināti, bet paaugušus var izstādīt retāk. Lavanda piemērota arī nelieliem dzīvžodziņiem un garšaugu dārziņam. Jau izsenis klosterdārzos tā bijusi viens no dzīvžogu augiem, kuri norobežo ārstniecības augu stādījumus.
Audzējot traukos
Audzējot traukos (ar slēgtu sakņu sistēmu), sevišķi svarīgs ir optimāls gaisa režīms sakņu zonā un saknīšu izvietojums, tāpēc lavandai piemēroti simetriski, noapaļoti trauki, bet neder šauri un dziļi. Lavanda ir hibrīds, tāpēc, pavairojot ar sēklām, iegūtie augi būs atšķirīgi. Parasti tās vērojamas krūmiņa formā un ziedu krāsas niansēs. Lai gan lavandai, salīdzinot ar citiem augiem, sēklas nav sevišķi sīkas, sēt tieši uz lauka nevajadzētu. Labāk vispirms izaudzēt dēstu. Sēklas dīgst 10 dienas. Kad dīgstiņi paaugušies, tos piķē podiņos. Atkarībā no substrāta sastāva septītajā dienā pēc piķēšanas augiem dod papildmēslojumu. Dēstus var audzēt arī nepiķējot. Tad sēkliņas sēj pa vienai podā vai dēstu audzēšanas kastes ligzdā.
Baidās no sala
Ieziemošana ir lielākā problēma lavandas audzēšanā. Lavanda savu krāšņumu parāda, sākot ar trešo audzēšanas gadu, bet pirmos divus tā, ja nav labi piesegta, var nosalt. Dažkārt pat optimālos laika apstākļos augi aiziet bojā. Lai tā nenotiktu, sēklas vajadzētu iegūt no trīs, četrus un vairāk gadus pārziemojušiem augiem. Izturīgākus augus iegūst, ņemot spraudeņus no vairākas ziemas pārdzīvojušām lavandām. Sliktāk pārziemo mitrā un smagā augsnē augušās.
Ilgdzīvotāja
Lavandas pēc savas dabas ir ilgdzīvotāja, ja vien to nebojā ziema. Rudenī pēc noziedēšanas vajadzētu nogriezt ziedu stublājus. Jaunākiem augiem garuma saīsināšana par divām trešdaļām dažkārt sekmē pārziemošanu, taču to nevar attiecināt uz vecākiem augiem. Katrs augs veido citādu krūmiņu. Vēlamo formu panāk apgriežot. Lapu veidojums ir ne mazāk smaržīgs kā ziedi.
Pavairošana
Lai saglabātu šķirnes īpašības, vēlams pavairot veģetatīvi – ar spraudeņiem, noliektņiem, ar ceru dalīšanu. Pavairojot ar sēklām, rodas dažādi sēklaudži, kuri var atšķirties pēc ziedu krāsas toņa un citām īpašībām. Spraudeņus griež jūnija sākumā 8–10 cm garus no viengadīgiem dzinumiem. No spraudeņa lejas daļas noņem lapiņas. Sprauž ar mitru substrātu pildītā dēstu kastītē vai podiņā, ko ievieto lecektī vai siltumnīcā. Podiņam pēc iespraušanas uzliek stikla burku, lai labāk saglabātos gaisa mitrums. Spraudeņus regulāri mitrina, vēdina. Pēc apsakņošanās jaunos stādiņus izstāda dobē paaudzēšanai, bet paliekošā vietā – tikai nākamā gada pavasarī.
Pavairojot ar noliektņiem, dzinumus noliec pie augsnes, piesprauž ar kāsīti vai uzber tiem augsni, atstājot galotnīti brīvu. Pēc apsakņošanās dzinumu atgriež un iestāda dobē. Ceru dalīšanai izmanto lavandu krūmiņus, kas auguši vismaz četrus gadus. Pavasarī krūmiņu izrok, ar dārza šķērēm sadala daļās, lai pie katras daļas būtu vismaz divi dzinumi un laba sakņu sistēma. Stādiņus iestāda dobē paaudzēšanai un pastāvīgā vietā stāda nākamajā gadā. Jaunie stādiņi pa ziemu noteikti jāpiesedz. Pavairojot ar sēklām, nesēj tieši uz lauka, bet audzē dēstus siltumnīcā vai nelielā daudzumā istabā uz palodzes kastītē, vai podiņā. Sēklas sēj aprīļa sākumā ar mitru substrātu piepildītā kastītē vai podiņā. Kad dīgsti paaugušies, tos izpiķē podiņos vai dēstu kasešu nodalījumos ar diametru 5–7 cm. Var arī uzreiz sēt katru sēkliņu savā podiņā vai kasešu nodalījumā. Paliekošā vietā lavandu stāda otrā gada pavasarī. Pēc Nacionālā botāniskā dārza Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu nodaļas speciālistes Birutas Audriņas novērojumiem, lavandas vairojas arī pašsējā, ja ir atļauts kādam krūmiņam noziedēt un nogatavināt sēklas.
Vieta
Lavanda ir siltumprasīgs un sausumizturīgs augs, bet pārlieka iekaltēšana nav vēlama. Vēlams audzēt saulainās, no valdošiem vējiem aizsargātās vietās. Piemērotas ir neitrālas vai viegli sārmainas augsnes ar Ph 7,0–7,2, ar labu gaisa caurlaidību. Nav piemērotas mitras, smagas augsnes. Dārza lavandu stāda 40–50 cm attālumā starp krūmiņiem. Augsni regulāri irdina un ravē nezāles. Vasarā vienu vai divas reizes dod papildmēslojumu. Starp krūmiņiem uzber mulču – kompostu vai ko citu. Traukus lavandu audzēšanai izvēlas apaļus, ietilpīgus un pietiekami lielus, atkarībā no tā, cik stādiņus vēlas stādīt. Trauka apakšā drenāžai ieliek māla podiņu lauskas vai oļus, vai citu materiālu. Traukus piepilda ar piemērotu samitrinātu substrātu un iestāda lavandas. Pēc vajadzības laista, mēslo. Gan dobēs, gan podos audzējot, apgriežot var veidot lavandu krūmiņu formu. Pēc noziedēšanas ziedkātus nogriež. Traukus ar lavandu pa ziemu vēlams ienest telpās.
«Lavanda ir ļoti aromātisks augs, tā mūs iepriecina arī kā dekoratīvs augs ar košiem ziliem, violetiem un rozā ziediem, atkarībā no šķirnes, un īpatnēju pelēkzaļu lapojumu. Lavandu krūmiņus var izmantot zema dzīvžoga veidošanai, var veidot lavandu grupveida stādījumu. Lavandas var stādīt starp rozēm vai citām puķu kultūrām, lai veidotu pelēcīgu akcentu,» stāsta Biruta Audriņa. Šaurlapu lavanda spēj izturēt 15, 20 grādu salu, tomēr to vēlams pa ziemu piesegt ar egļu zariem. Nepiesegtiem krūmiņiem daļa dzinumu var apsalt, ja tā ir noticis, tad pavasarī apsalušās dzinumu daļas jāapgriež.
***
LAVANDU lieto
Lavandu un to ēterisko eļļu plaši lieto parfimērijā un kosmētikā, kā arī farmācijā. Lavandu ziedus, lapas, lakstus, ēterisko eļļu lieto kā piedevu ārstnieciskām peldēm – pret neiralģiskām, reimatiskām sāpēm.
Lavandas tēja palīdz pret galvas sāpēm.
Izkaltētus lavandas ziedus liek drēbju skapjos pret kodēm un lai veļa būtu smaržīga.
Izkaltētus lavandas ziedus pievieno smaržīgiem augu maisījumiem telpu gaisa aromatizēšanai.
Maisiņus ar lavandas ziediem liek gultā blakus spilvenam pret bezmiegu.
Lavandas eļļu izmanto aromātiskajām eļļas lampiņām. Piemērotākās šķirnes audzēšanai Latvijā
Lavandula angustifolia;
Dwarf Blue – ar ziliem ziediem;
Hidcote Blue – ar tumši ziliem ziediem;
Munstead – ar ziliem ziediem;
Vera – ar violeti rozā ziediem;
Rosea – ar rozā ziediem;
Lavandula stoechas – spēj izturēt līdz 15 grādu salu;
Nana – īpaši ieteicama šķirne audzēšanai traukos.
***
Biruta Audriņa,
Nacionālā botāniskā dārza Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu nodaļas speciāliste:
– Ar lavandu un citu aromātisko augu audzēšanu nodarbojos apmēram 15 gadus. Pavairojot tos, galvenokārt lai atjaunotu un papildinātu lavandu stādījumu, kā arī ārstniecības un garšaugu izstāžu vajadzībām, kur stādus arī var iegādāties. Lavandu stādus tirdzniecībai botāniskais dārzs nepavairo. Lavandas spēcīgo aromātu nosaka ēteriskā eļļa. Tās galvenās sastāvdaļas ir linalilacetāts, linalools, geraniols, kumarīns u.c. Lavandas lieto arī kā garšaugu, īpaši Francijā, Spānijā, Itālijā. Lavanda ietilpst daudzu dienvidu garšaugu pulveru maisījumu sastāvā. Svaigas vai kaltētas lapas un ziedus izmanto pie gurķu, tomātu salātiem, gaļas mērcēm, zivju ēdieniem. Lavandu var pievienot jēra gaļai, sautētai cūkgaļai, dārzeņu sautējumam. Lavandu lapām ir rūgtena piegarša, tāpēc jālieto ar mēru. Lavandu pievieno krēmīgiem desertiem uz saldā krējuma bāzes, saldējumiem, sorbetiem, ievārījumiem un kūkām.