"Doma veidot eksotisko dārzu radās jau pagājušajā gadsimtā. Māju Aizputē cēlām 50. gados, bet 60. gados radās doma par dārzu. Vispirms te bija iestādīti ķirši, plūmes. 1953. gadā tēvs aizbrauca uz Sočiem, uz sanatoriju, un atveda aprikožu kauliņus, mēs tos iestādījām, un tie bija mūsu pirmie eksotiskie augi. Vēlāk, kur vien varējām dabūt kaut ko interesantu, iegādājāmies un bakstījām zemē," stāsta eksotiskā dārza īpašnieks aizputnieks Māris Linde.
2000 m2 lielajā dārzā neaug ne bietes, ne burkāni, ne kāposti. Augi, kas tur aug, nākuši no visdažādākajām vietām, uz kurām savulaik braukājuši viņa vecāki un pats Māris. "Ārzemnieki" cimperlīgāki Bijusī padomija izmalta krustu šķērsu: Kamčatka, Vidusāzija, Tjanšans, Kaukāzs, Karpati un daudzas citas vietas, kur būts un no kurienes kaut kas interesants atvests. "Tajā laikā modē nāca alpināriji, likām akmeņus un starp akmeņiem stādījām visādus augus. Tagad dārzs ir koku pārņemts, jo tie ir izauguši. Un tāpēc parādās ēna, kurā vairs nekas negrib īsti augt," dārza plānošanas nozīmi uzsver Māris un pastāsta, ka bijuši arī tādi augi, kas neieaugās. "Cilvēkiem gribētu dot padomu – ja grib kaut ko eksotiskāku ieaudzēt, nevajag izmantot vienu stādu, jo tu nezini – vienā vietā viņš neaug, bet varbūt metru tālāk aug. Ja izdzīvo kāds no daudziem, tad zinām, ka viņš mūsu apstākļos augs," ieteic M. Linde. Pie Māra bieži nākot interesenti apskatīties un iegādāties stādus. "Tagad bāzēs, stādu audzētavās vai no audzētājiem var dabūt, ko vien grib, bet tie jau, es tā domāju, 90 procenti ir atvestie. Atved gatavu stādu un cer, ka tas uzreiz augs. Tas ir maldīgs uzskats. Parasti tā nenotiek," ir pārliecināts ilggadējais dārznieks. "Tu vari viņu ieaudzēt un no viņa ar laiku paņemt bērnu, jo vispār dendroloģijā, runājot par kokiem, tam trīs reizes Latvijas apstākļos ir jāzied un jādod dīgstošas sēklas, tad tas skaitās aklimatizējies. Ja tā nav bijis, nevari būt drošs. Tas par maz, ja viņš aug, viņam jāzied, jādod augļi, sēklas." Grib piestādīt Aizputi ar katalpām Visvecākie augi Māra dārzā ir divas tūjas, kuras iestādītas, kad vēl tikai cēla māju. Tās ir dāvinātas. Ļoti lielas. Šobrīd Mārim dārzā zied Latvijā mazpazīstamā katalpa. Viņš zina stāstīt, ka no viņa dārza šis augs esot stādīts arī Rīgā. "Bet man liekas, vēl šobrīd ziedošā man ir vienīgais eksemplārs Latvijā, jo citur neesmu tādu manījis... Tās, kuras zied agrāk, jau ir noziedējušas. Katalpas sāk ziedēt pēc tam, kad nozied mūsu vietējās liepas, bet šogad ziedēja tikai pāris nedēļas, jo bija šausmīgi karsts. Ziedu laikā katalpa ir kā kupena, taču arī vēlā šobrīd beidz ziedēt – straujais lietus ziedus nocirtis. Iedomājieties, ja jums šajā laikā ir liels koks, pilns ar ziediem, tas ir ko vērts," sajūsminās Māris un turpina stāstījumu par šo eksotisko augu: "Ja šis koks būtu Latvijas apstādījumos, tas tik tiešām būtu ļoti krāšņi. Katalpa nav sliktāka par kastani. Bet diemžēl tā nav Latvijā izplatīta. Tieši Aizputes apstādījumos man zied divi koki. Vēl biju desmit iestādījis, bet tās man nokapāja." Māris esot domājis, ka derētu Aizputē sastādīt vairāk katalpu. "Tas būtu vērts, tad būtu kā nekur citur. Varētu domāt arī par tūrismu – tā ceļš nāk no Kuldīgas, nākamā pietura ir Kalvenes zooloģiskais dārzs, kāpēc gan Aizpute nevarētu būt botāniskā ziņā interesanta? Mums jau ir Latvijas lielākais dižskābardis, lāču rieksts, Losena paciprese. Mums apstādījumos ir daudzi interesanti koki. Vēl varētu ko piespicēt, un būtu, kā pienākas," ir pārliecināts pilsētas patriots. Otrs koks, ko Māris speciāli iestādījis Aizputes pilsētā, ir Sīrijas hibisks, no kura tagad jau daudzi ņemot sēklu. "Tas arī būs plašumā aizgājis. Izpildīti trīs noteikumi, trīs paaudzes ieaugušas no sēklām. Neizpildīts ir paulonija. Tas ir ļoti skaists koks, kas zied ziliem ziediem, bet Latvijā nezied. To es laikam nedabūšu, jo ziedus tas ierieš rudenī – ir tādas sveces kā kastanim. Tikai pavasarī neuzplaukst. Tās mūsu ziemās aiziet postā," pastāsta dārznieks. Lepojas ar izciliem eksemplāriem Māra dārzā aug arī jukas. "Es dabūju sēklas Taškentas botāniskajā dārzā, tur bija tāds profesors Rusanovs, kas tās ieviesa savienībā. Ja skatās bildēs, piemēram, Samarkandu, tur tās var redzēt. Man atsūtīja hibrīdās sēklas, un tās ziedus dod divreiz lielākus nekā ievestās no Turcijas. No Turcijas atved saknes, sagriež gabaliņos, ieliek zemē, tas izdzen saknīti un asnu, un pēc gada to jau tirgo. Aug, neko neteiksi, nekas slikts tas nav. Bet tas nav tas, kas nācis no hibrīda, turklāt vietējā," ir pārliecināts Māris. Viņa dārzā aug arī Losena paciprese ar ļoti resnu stumbru un Kanādas asā egle. "Var salīdzināt – eglei zari no apakšas tīrās nost, pacipresei 100 gadus būs zari līdz apakšai. Turklāt paciprese jau ir resnāka nekā egle. Saka, ka 70 gadi jāaudzē, lai koks būtu baļķis, pacipresi audzēju 40 gadus, un tā ir kārtīgs baļķis," lepojas dārza saimnieks un pastāsta, ka tās koksne līdzvērtīga egles koksnei. "Ja būtu kādam interese apmežot, tad koksnes krājums rodas divreiz ātrāk nekā eglei. Un vērtība tāda pati. Ar sēklām var apsēt visu Latviju. Čiekuriņu pilns. Un tā ir ļoti dekoratīva. Arī pacipreses ir iestādītas pilsētā, pie skolas." Vēl Māra kolekcijā ir 2 metrus augstas kokveida peonijas. Viņš lēš, ka Latvijā tagad tādu ir jau daudz. "Tās tagad ir vienas no modīgākajiem augiem, ved arī no citurienes, bet šīs ir pārbaudītas, aug lielas. Ievestās ir uz pusi mazākas." "Man ir arī ēdamie kastaņi no Francijas. Tos, kurus apcep oglēs. Zirņu paciprese, kuras stumbrs pats par sevi ir skaists. Kriptomērija, paldies Dievam, tikusi pie gaismas, jo skujeņi ilgāku laiku negrib augt tumsā. Ļoti reta Latvijā. Ir vīģeskoks. Ir Serbijas baltegle, kurai skujas griežas otrādi," uzskaita kolekcionārs un parāda egli, kura pasaulē aug tikai bijušajā Dienvidslāvijā, Serbijā, kādā ielejā. "Šis eksemplārs ļoti izcils, jo parāda, kāda ir tās augstkalnu forma. Mans sapnis ir lietussargu jeb lietus magnolija. Zied kā magnolija, bet lapas lielas kā gumijkokam. Es to speciāli nemēsloju, bet, ja viņu mēslo, lapas ir vēl lielākas." Māris rāda podiņā iestādītu mandarīnu, kas ieguvis vārdu Pēteris. Saimnieks drīz cerot uz augļiem. Ražu solot arī no Moldāvijas nākušie grieķu valrieksti. "Rudenī būs vesels kartupeļu grozs," palielās saimnieks. "Un daudzi no tā bērniem jau sakuplojuši plašā apkaimē. Ir laiks, lai šis vērtīgais augļukoks ienāktu Latvijas dārzos."