Kad Ivars Andiņš ar sievu pārcēlās uz dzīvi Tukuma rajona Sēmē, vajadzēja izvēlēties, ko stādīt un audzēt zemes gabalā aiz dzīvojamās mājas.
Pakonsultējies ar Latvijā zināmiem augļkopjiem, viņš guva apstiprinājumu, ka šajos pakalnos, kur valdošie ir dienvidrietumu vēji, labi augs ābeles.
Viens tūkstotis
"Mums ir pavisam neliels amatieru dārzs," saka tirdzniecības tīkla Maxima sabiedrisko attiecību speciālists Ivars Andiņš. "Tikai 0,2 hektārus esam atvēlējuši puspundurābelēm. Ja tas būtu tipisks līdzenuma lauks, šādi dēstītām ābelēm būtu par biezu. Mums ir unikāla vieta: ne velti tai dots Kalna ielas nosaukums. Ābeļdārzs pavērsts pret rietumiem, kur vairāku kilometru garumā ieskrienas vasaras un rudens vēji. Dārzs nemitīgi tiek izpūsts cauri un pastāvīgi vēdinās. Ābeles stādīju divos paņēmienos: pirmajā gadā retāk, tad, novērtējot vēja faktoru, iestādīju divreiz biežāk. Neesmu kļūdījies par šo vietu, jo viss ir pareizi. Citiem es tā neieteiktu darīt, vajadzētu stādīt divreiz retāk," atklāj Ivars Andiņš.
Pašas pirmās ābelītes te iedēstītas 1995. gadā, otrā kārta sekoja pēc diviem gadiem. Pirmos augļus, kas katram kociņam nobrieda vien pāris, varēja baudīt jau 1997. gadā. Nopietni dārzs sāka ražot piektajā gadā pēc ierīkošanas. Pārsvarā aug puspundurābeles, kurām ir tikpat liela zaru griešana kā tradicionālajām. Ik pavasari tām jāizgriež liekie augšējie, sānu un apakšējie zari.
Dārza saimnieks uzsver, ka vienīgais nenovēršamais faktors ir pavasara salnas. Pozitīva loma atkal ir vietas izvēlei: nav tālu līdz jūrai (pa gaisa līniju apmēram 10 km), ziemas ir maigākas, līdz ar to mazinās pavasara salnas. Augļkopjiem Kurzeme ir piemērota. Dažkārt likuši dūmu sveces, kurinājuši ugunskurus, nomodā pavadot visu nakti, lai nosargātu ziedošās ābeļu kupenas.
Normē ražu
Ābeļdārza saimnieks Ivars Andiņš, kurš pēc profesijas ir agronoms, atzīst ražas normēšanu. Daļa augļu nokrīt dabiskā ceļā, citus liekos norauj ar roku.
"Latvijā principā šis būs ābolu gads. Pundurābelēm un puspundurenēm gan nemaz nedrīkstētu eksistēt tāds jēdziens – ābolu gads, jo tās ražo ik rudeni. Tā ir šo augļu kociņu galvenā atšķirība un nozīme. Esmu novērojis, ka manā dārzā tomēr ir pa kādam kociņam, kuri ražo mazāk.
Tos ābolēnus, kas sakrituši zemē, nevācam, bet atstājam turpat, jo augļi atgriežas atpakaļ savā dabiskajā apritē. Tas ir līdzīgi kā pļaujot mauriņu: zāli mierīgi var atstāt turpat zemē, tā nav jāaizvāc. Pirmajos gados, kad bija garāka zāle, to likām zem kokiem. Kociņus stādīju rindās – 2x4 metru attālumā vienu no otra, biežāk nav ieteicams. Ik pa laikam kāds izkrīt, tad stādu vietā jaunu," stāsta Ivars.
Pavasarī, kad jāgriež zari, viens nevar tikt galā. Talkā tad nāk dzīvesbiedre, kura arī ir agronome. Pa abiem visu mēnesi griež zarus, parasti to iesāk marta beigās un pabeidz aprīlī.
Ar dabisko mēslojumu
Sākumā šo ābeļdārzu saimnieki pārsvarā baroja ar zaļmēslojumu – visu nopļauto zāli sakraujot zem kokiem. Pa retai reizei likuši kūtsmēslus, ar tiem gan ir liela ķēpa, līdz iestrādā zemē. Turklāt neder svaigi, bet vislabākie ir nostāvējušies, ko sajauc ar kūdru. Tagad izmanto arī kompleksos, Somijā ražotos minerālmēslus.
Visu rakstu lasiet 28. jūlija izdevumā