Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktore Anta Sparinska kopā ar ģimeni saimnieko no sava vecvectēva mantotā īpašuma Ulbrokā. Viņa ir dārzkope ceturtajā paaudzē, jo vecvectēvs esot bijis Tīnūžu un Ulbrokas muižas dārznieks, vectēvs kopis piemājas dārzu un bišu saimi, bet Antas māte esot bijusi bioloģe.
Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktore Anta Sparinska kopā ar ģimeni saimnieko no sava vecvectēva mantotā īpašuma Ulbrokā. Viņa ir dārzkope ceturtajā paaudzē, jo vecvectēvs esot bijis Tīnūžu un Ulbrokas muižas dārznieks, vectēvs kopis piemājas dārzu un bišu saimi, bet Antas māte esot bijusi bioloģe. "Es kopš bērnības esmu stādījusi, ravējusi un laistījusi, tā kas izvēle kļūt par dārzkopi ir likumsakarīga.".
Sākot sarunu, jautāju, vai botāniskā dārza direktorei, kurai kopā ar darbiniekiem jāuztur kārtībā 16 hektāru teritorija un jārūpējas par 6000 dažādām sugām, pasugām, šķirnēm un hibrīdiem, atliek laiks sava piemājas dārza kopšanai. Vai nav kā tajā teicienā par kurpnieku, kurš palicis bez kurpēm, tās taisot citiem? "Attiecības ar savu dārzu man ir labas. Tiesa, nav tik daudz laika, lai pa to rušinātos no rīta līdz vakaram, bet, atgriežoties no darba, apskatos, ko vajadzētu padarīt. Dārzs jau pats pasaka priekšā, kas tam nepieciešams, – vai kādam augam nepatīk vieta, kur tas iestādīts, tāpēc jāpārstāda, vai ir kas aplaistāms vai mēslojams," vērtējoši saka Anta.
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados vecvectēva celtā māja, tāpat kā piemājas zeme, esot pieredzējusi daudzus un dažādus iemītniekus un kārtību. Mājas grāmatā esot bijis vairāk nekā 60 ierakstu. "Kad es precējos, mums ar Gintu kāzu dāvanā tika arī govs. Lai būtu, ko dot mājlopam ēst, gan arī pašiem, ko likt pagrabā, vajadzēja stādīt runkuļus, bietes, kāpostus, kartupeļus un daudz ko citu. Bet tad laiki mainījās un no sakņu vagām atteicāmies," stāsta Anta. "Vecvectēvam dārzs bija gan ienākumu, gan prieka avots. Mums vairs nav tik liela augļudārza kā viņa laikā, bet iztikas minimums ir. Aug ābeles, ķirši, bumbieres, plūmes un arī ogulāji, lai varam apēst tikko no zara noplūktu ogu vai ābolu un kaut ko ielikt burciņās ziemai."
Pļaušana un citi lielāki dārza darbi esot vīra Ginta Sparinska pārziņā, kurš esot cilvēks ar zelta rokām. Viņš gandrīz viens pats esot uzcēlis ģimenei jaunu māju, jo no vecvectēva mantotā guļbūve bijusi jau laika zoba sagrauzta. "Vīrs ir uzņēmies zāliena pļaušanu. Tā kā piemājas teritorija ir hektāru liela, sanāk gana ko rauties. Tiesa, ar traktoriņu darbi sokas raitāk, turklāt pļaujot ir iespējams pameditēt," zina teikt Anta Sparinska un piebilst, ka viņai labāk par rūpīgi apcirptu mauriņu patīkot tāds, kas līdzinās ziedošai pļavai. "Vienmuļš, monotons zāliens man šķiet visgarlaicīgākais, kas var dārzā būt."
LU Botāniskā dārza direktores lielā mīla esot rozes. Tās zaļo un zied ap viņas ģimenes māju Ulbrokā, par tām Anta Sparinska raksta arī savu doktora darbu.
"Mans izpētes objekts ir parka rozes, kas pacieš skarbākus apstākļus nekā dārza rozes, neizsalst pat bargās ziemās," savas mīlules uzteic to pētniece. "Savā dārzā esmu iestādījusi vairākas selekcionāres Dzidras Riekstas parka rožu šķirnes: "Ābeļzieds", "Rītausma", "Guna", "Zaiga". Tiesa, mūsu piemājas augsne, kas ir smilšana, nav īsti piemērota rozēm, tām patīk smagāka zeme. Bet, kura roze iztur, tā arī aug."
Visu rakstu lasiet 7. jūlija izdevumā