Imanta Nīgale ir otrās paaudzes Amerikas latviete. Dzimusi un uzaugusi Amerikā, bet, sevī nemitīgi jūtot latvisko identitāti un vismaz iekšēji dzīvojot starp divām pasaulēm, pirms pāris gadiem Imanta nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā.
Viņa runā brīvā latviešu valodā, vien ar nelielu akcentu, kas pat padara to skanīgāku, zina vairāk tautasdziesmu nekā vidējais latvietis kopā ņemot un dzied folkloras grupā. Viņa ir latviete līdz pašām mielēm.
Tiekamies Rīgā popularitāti guvušajā folkklubā Ala, kur vēl iepriekšējā vakarā Imantai ar savu grupu bijis koncerts, ēdam kartupeļu pankūkas ar krējumu un runājam par latvietību. Un tomēr to nav grūti pamanīt – viņā ir kaut kas īpašs un neatkārtojams – amerikāņiem tik ļoti raksturīgais draudzīgums, atvērtība un platais smaids.
Pirmā valoda ģimenē – latviešu
Imantas stāsts sākas jau laikā, kad viņa pati vēl pat nebija ieplānota. Laikā, kad 2. pasaules karā Imantas vecvecāki devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur vairākus gadus dzīvoja bēgļu nometnēs, lai pēc tam dotos trimdā uz ASV. Tiesa gan, nedz viņi, nedz citi trimdas latvieši nekad nedomāja, ka karam sekos Latvijas valsts okupācija, kas novedīs pie tā, ka gan viņu bērni, gan mazbērni piedzims un uzaugs pasaules otrā malā. «Manu vecvecāku dzīves mērķis bija audzināt savus bērnus un mazbērnus par latviešiem, iedodot viņiem latvisko gara sajūtu un tēvzemes mīlestību. Viņu sapnis bija, lai Latvija atkal kādreiz atgūtu neatkarību,» stāsta Imanta. Tagad Imantai ir 26 gadi, un viņa piedzima vien dažus gadus pirms tam, kad Latvija atguva neatkarību. Viņas ģimenē pirmā vienmēr bijusi latviešu valoda. «Vecāki un vecvecāki ar mani runāja tikai latviešu valodā, pat sakot, ka mani nesaprot, ja es viņus uzrunātu angliski. Bērnībā katru sestdienu es apmeklēju latviešu skoliņu, kur apguvu visu, kas saistīts ar Latviju – ģeogrāfiju, vēsturi, literatūru, pat tautas dejas un dziedāšanu. Savukārt vasarās uz vairākām nedēļām devos uz latviešu bērnu nometnēm, viszināmākā no tām ir Garezera nometne – vasaras vidusskola. Gan latviešu bērnu skoliņas, gan nometnes nemitīgi rada sajūtu un pārliecību, ka esam latvieši. Es mēdzu teikt – latviešu zaldātiņi,» atceras Imanta. Viņa arī norāda, ka būt latvietim ārzemēs finansiāli nebūt nav lēti. Tomēr nometnes, uz kurām ar automašīnu jāmēro līdz pat 12 stundām, Dziesmusvētki, kongresi un citas kopā sanākšanas – tas viss Imantai palīdzējis nostiprināt viņas latvisko identitāti.
Dubultā identitāte
Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, beidzās Imantas dubultdzīve. Vismaz tā viņa pati raksturo savas latviskās un amerikāniskās identitātes iekšējo cīņu. Lai gan dzimusi un augusi ASV, Imanta vienmēr sevi ir vairāk asociējusi ar latvisko, tāpēc, dzīvojot Amerikā, brīžiem saskārusies ar iekšēju un reizēm arī ārēju nesapratni. «Atminos, kā vidusskolā man bija jāskaidro saviem amerikāņu draugiem, kādēļ es nedēļas nogalēs vai vasarās dodos prom, lai pavadītu laiku ar saviem latviešu draugiem. Vienmēr argumentēju to, ka esmu latviete un man tas ir svarīgi. Savukārt esot Latvijā, sākotnēji man bija grūti dzirdēt, ja kāds mana akcenta dēļ apšaubīja, vai esmu latviete. Neapšaubāmi es sevī jūtu arī Ziemeļamerikas identitāti, taču gribu būt latviete Latvijā. Tomēr, kad sāku dzīvot Latvijā, es vairāk sāku novērtēt tās vērtības un labās lietas, ko esmu ieguvusi, uzaugot un dzīvojot Amerikā. Es runāju gan par drošības sajūtu būt tieši tam, kas tu vēlies būt, gan spēju pieņemt cilvēkus un viņu dažādību, kas Latvijā, manuprāt, joprojām ir diezgan liela problēma.»
Katram sava latvietība
Mēs runājam par latvietību un to, kā tā izpaužas, dzīvojot tepat Latvijā. «Amerikā es dziedāju ļoti daudz tautasdziesmu, dejoju tautas dejas, bet Latvijā es redzu to, ka daudzi manas paaudzes latvieši nezina tautasdziesmas vai zina vien pirmos pantiņus. Savukārt es nezinu dziesmas, ko vēlas dziedāt viņi – populārās Latvijas estrādes dziesmas. Tad es secinu – katram sava latvietība. Dzīvodams un augdams Latvijā, tu vari būt latvietis jau ar to vien, ka tu te atrodies, runā latviešu valodā un lasi latviešu avīzes, un ar to ir pietiekami. Savukārt dzīvodams un augdams citā valstī, tautasdziesmas un kultūras vēsturiskais mantojums ir tas, kas palīdz radīt un nostiprināt latvietību.»
Uz jautājumu, kā Imanta nolēma izšķirties par tik nozīmīgu soli – viena pati pārcelties uz dzīvi Latvijā, viņa atbild, ka jau pēc vidusskolas beigšanas zināja, ka vēlētos dzīvot Latvijā. Tomēr, vecāku pamudināta, Imanta nolēma studēt un iegūt bakalaura grādu Amerikā.
Bakalaura studijas Imanta apguva franču valodā un jau studiju laikā vienu semestri dzīvoja un mācījās Francijā, kur arī atgriezās pēc studiju beigšanas, nodzīvojot gadu un mācot angļu valodu. Tajā laikā Imanta iemīļoja eiropeisko vidi un sāka paralēli meklēt iespējas, lai apmestos un dzīvotu Latvijā. Par šādu iespēju kļuva viņas maģistra grāda Baltijas jūras reģiona studijas Latvijas Universitātē. Tā bija reizē iespēja un sapņa piepildījums, lai 2011. gada rudenī Imanta beidzot uzsāktu savu dzīvi Latvijā. «Raugoties no vecvecāku puses, tas ir vislielākais prieks, ka tas aplis, kas iesākās, viņiem dodoties trimdā, ir noslēdzies un es kā viņu mazmeita esmu atgriezusies uz dzīvi Latvijā. Arī viņi paši katru vasaru brauc uz Latviju, uz vectēva lauku mājām Valmieras rajonā,» teic Imanta.
Manas mājas vienmēr būs Latvija
Pašlaik Imanta strādā Rīgas Lietuviešu vidusskolā par angļu valodas skolotāju. Šādu iespēju viņai deva programma Iespējamā misija. Imanta atzīst – skolotājas darbs pavisam noteikti ir izaicinājumiem pilns, tomēr sniedz arī lielu gandarījumu. «Man svarīgi saviem skolēniem mācīt ne tikai angļu valodu, bet kulturālo cieņu un izpratni par dažādību kopumā. Protams, nevaru noliegt, ka izglītības sistēmas Latvijā un Amerikā ir pat ļoti atšķirīgas. Amerikā katrā priekšmetā ir vairāki līmeņi un nekad nav tā, ka visi skolēni mācās vienu un to pašu,» iespaidos dalās Imanta.
Imanta atzīst, ka tagad viņa vēl nevar teikt, ka paliks uz dzīvi Latvijā. Vēl divus gadus viņa būs skolotāja, bet tālāk, kā pati saka, ticēs tam ceļam, pa kuru dzīve vedīs. Vai tā būs Latvija vai ASV, vai kāda cita valsts, par to vēl Imanta neņemas spriest. «Es gribu redzēt no pasaules tik daudz, cik vien iespējams. Es redzu arī to, ka manas mājas vienmēr būs Latvija, kurā es gribētu visu laiku atgriezties. Tomēr pēdējā laikā aizvien vairāk izjūtu iekšēju vajadzību pēc ģimenes, kas ir ASV, un nenoliedzami ir grūti, ka abas šīs lietas ir fiziski tik tālu viena no otras,» atklāj Imanta.
Folkloras kopā izdzied latvisko krampi
Jau no bērnības Imantai ir svarīgi sevi izpaust dziedot. Imanta Latvijā dzied gan grupā Repats, kur sāka dziedāt divatā kopā ar Kanādas latvieti Kārli Briedi, bet šobrīd grupa jau kļuvusi par sešu cilvēku sastāvu, gan folkloras grupā Laiksne. «Dziedāšana grupā Repats man dod daudz pozitīvu emociju un to brīnišķīgo kopā būšanas prieku, kad kopā ar draugiem varam izdziedāt mums mīļas dziesmas un dāvāt prieku citiem. Savukārt dalība folkloras grupā ir veids, kā varu izdziedāt savu latvisko identitāti, es teiktu, to latvisko krampi, kas manī ir. Dzīvojot Latvijā, viena no lietām, ko vēl novērtēju, ir cilvēki man apkārt. Latvija un it īpaši Rīga ir tik maza, ka nav grūti izveidot sev apkārt ne vien plašu, bet arī vērtīgu draugu loku. Manu draugu vidū ir gan ārzemju latvieši, gan
vietējie. Mana labākā draudzene Jūlija ir Kanādas latviete, kas šeit dzīvo jau septiņus gadus. Tā arī ir sava veida integritā
te – mēs mācāmies no mūsu vietējiem draugiem un tai pašā laikā daudz arī varam parādīt viņiem – gan par mūsu dzīves uztveri, gan lietām, ko esam redzējušas un piedzīvojušas.»
Pietrūkst riekstu sviesta un kultūras dažādības
Kāda vēl ir Latvija, Imantas acīm raugoties? Viņa atzīst – nevienai no pasaules valstīm nav pareizās atbildes, kā būtu labāk, tāpēc nedrīkst apgalvot, ka Latvijā ir slikti vai tieši pretēji – Amerikā labi. Tomēr, dzīvojot Latvijā, Imanta vairāk ir novērtējusi ASV kā valsts sistēmu. «Man ir svarīgi, lai cilvēki, kuri atrastos vadošos amatos, spētu izskaidrot savas valsts iedzīvotājiem lietas tā, lai visi saprastu, uz kādu kopīgu mērķi mēs dodamies. Latvijā es to nereti neredzu. Iespējams, tāpēc, ka nepastāv konsekvences – cilvēki pārāk bieži mainās svarīgos amatos,» novērojusi Imanta.
Tomēr ir daudz mazu un lielāku lietu, kā Imantai ikdienā pietrūkst no Amerikas – riekstu sviests vai ēdienu daudzveidība lielveikalos ir tikai dažas no tām. Reizēm viņai pietrūkst kultūras dažādības un daudznacionālisma. Brīžiem viņai trūkst amerikāņiem tik raksturīgās atvērtības un platā smaida, kas nebūt nav raksturīgi rezervētajiem latviešiem. Tomēr tās ir tikai detaļas, tikai mazas lietas, kā var pietrūkt, ja vairāk nekā
20 gadu esi dzīvojis citā valstī. Tā ir pavisam maza samaksa, ko Imanta ir gatava maksāt, lai dzīvotu savā tēvu zemē, savā sapņu zemē Latvijā.
