Pašai sava VIP loža

Vienā elpas vilcienā 93 metrus augstajā Talsu Ķēniņkalnā pagrūti uzkāpt. Tāpēc iespēja piestāt kādā no kāpņu laukumiņiem, lai pilsētas gleznaināko ainavu atkal un atkal skatītu, ir gana labs iemesls reizē atgūt spēkus.

Turklāt acis var pakavēties arī pie mazās ielas, kas kalnu visā tā garumā sadala divos stāvos, un ēkām, kas nogāzē satupušas. Tostarp gana senatnīgu namiņu, ko par savu sauc Antra Auziņa.

«Mājai varētu būt ap simts gadu,» pieļauj novada pašvaldības māksliniece, «bet mēs te esam tikai piekto gadu.» Pārcelšanās brīdī jaunos iemītniekus sagaidījuši gan nokaltuši augļukoki, gan pussabrukuši šķūnīši, gan vietumis neizbrienams pagalms, jo pirms tam šeit dzīvojošie gados vecie cilvēki vairs nejaudājuši ar visu tikt galā. Taču neatliekamākais uzdevums bijis sakārtot pagrabu, kurā pirms tam gāzies ūdens. Laikam ritot un jaunajā vietā iedzīvojoties, ēkas un apkārtnes labiekārtošanā ne mazums jau izdarīts, bet daudz arī vēl jādara. Turklāt sen lolotajam sapnim – pašai sava māja – īstenojoties, Antra neslēpj, ka paralēli tiek auklēta arī doma par savu darbnīcu un, iespējams, nelielu mākslas veikaliņu. «Tieši tāpēc šī māja šķita īpaši pievilcīga. Viss būtu vienuviet: vienā daļā dzīvojam, bet tajā pusē,» viņa ar roku norāda uz netālo Talsu tautas namu, «mana darbnīca un salons... Kāpēc te nevarētu būt salons? Dažus darinājumus varētu pat ārā izlikt. Ideāla vieta – pats centrs.» Taču, ekonomiskajai situācijai valstī mainoties, vajadzējis drusku piebremzēt: «Tagad tā lēnām uz priekšu, jo no ieceres neesmu atteikusies.»

Lēnītēm, pamazītēm (cik darba pienākumi un pašas radošie plāni atļauj) tiekot veidots arī dārzs – pēc viņas domām, neatņemama katras mājas sastāvdaļa un, kā noprotams, arī garus gadus nepiepildīta vēlme. Taču mēs abas smejamies, kad lūdzu Antru izskaidrot, kā ar šo nesteidzīguma principu viņa pati sadzīvo tajos brīžos, kad kaut kas tiek «vismaz piecas reizes mainīts»? «Bet ko lai daru, ja man ideju daudz?» skan pretjautājums. Arī cits viņas secinājums – «Žēl, ka te zemes tik maz» – sākotnēji rada smaidu, taču, vērīgāk ieskatoties, runātājai jāpiekrīt: kalna nogāze taču. Tātad pat sakņu dobes atrašanās vieta rūpīgi jāpārdomā, jo diez vai saimniece vēlētos redzēt, kā ražīgs pavasara lietus aizskalo prom melnzemi ar visiem trauslajiem dēstiem. Tāpat «noteikumus diktējusi» agrākā apbūve, jo vecie pamati un mūri, dārzu savulaik jau augstāk «pacēluši», savu funkciju turpina pildīt joprojām.

«Jau pirmais pavasaris parādīja, kas no agrākā dārza ir dzīvotājs un kas nav,» atceras Antra. «Arī pēc tam tas daudzējādā ziņā pats teica priekšā, kas jādara. Skaidrs, ka visu uzreiz nevar pārveidot, un tāds arī nebija mans mērķis. Turklāt tu mācies tikai no savām kļūdām. Zinātāju padomi noder, jā, bet darītāja tāpat esmu es. Iesēju, pamanu, ka neaug un nīkuļo – sāku domāt, kāpēc tā. Un nākamajā gadā jau zināšu, piemēram, kurš augs arī par ēnu nekurnēs, bet kurš bez saules gaismas nekādi neiztiks.»

Stāstot par sava zaļā īpašuma pārveidotajiem «stūrīšiem» un to, ko darbošanās tajā pašai jau iemācījusi, viņa secina, ka liels darbs gan allaž ticis prasīts, taču ieguldītais tiekot arī atalgots. Acis priecējot un sirdi ielīksmojot, taču galvenais – visu laiku mainoties, un pat ne no gada gadā, bet arī vienas

sezonas laikā. «Atnāk pavasaris, uzzied hiacintes, narcises, tad vasaras puķu kārta, kam seko vēlīnās ar savām rudens krāsām... Iespēju priecāties dod gan puķe, gan augs. Piemēram, kā rabarbers pavasarī ziedēja! Vai lielās kāršu pupas. Nekā eksotiska, taču ļoti skaisti.»

Kā noprotams, šī daudzveidība un krāsu bagātība Antras mākslinieciskajai dabai īpaši pa prātam. Arī visas dārza pavērtās iespējas darboties viņa labprāt izmanto: kādai jaunai dobei vietu piemeklē, kādu dekoratīvu elementu atrod un īstajā vietā nosēdina vai arī oriģinālā puķupodā pārvērš iepriekš sadzīvē lietotu priekšmetu, piemēram, pītu grozu. «Bet lieliskākā ir tā izjūta, kad tu pats ieliec sēkliņu zemē un no tās kaut ko izdiedzē. Tāpēc jau man te visa kā tik daudz ir un daudz ko arī vēl gribas iesēt vai iestādīt. Tad nu es cīnos, un savai otrai pusītei saku: pieroc vēl klāt, pieroc vēl klāt... Viņš pierok. Un secina: jo vairāk uzraks, jo mazāk pašam būšot jāpļauj. Bet man vienmēr ir par maz.»

Par lielu dārza plusu saimniece uzskata tā atrašanos aiz mājas (raugoties no smalkās puses – tur, kur Ķēniņkalna kāpnes pilsētas viesu ērtībām un tautas nams), kas savukārt ļāvis «saimniecības zonu» (dažas dobes dillēm, sīpoliem, gurķiem, salātiem u. tml.) paslēpt vēl tālāk – aiz zaļās atpūtas zonas ar romantisko lapeni. Ir tieši tā, kā viņa allaž vēlējusies, – iziet no mājas un kailām kājām iebrist dārzā.

«Zinot to, ka manā dzīvē bijis Rīgas posms [Antra Auziņa absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, ko tolaik vadīja profesors Rūdolfs Heimrāts, un savulaik arī strādājusi galvaspilsētā], talsenieki agrāk nereti jautāja, vai es nenožēlojot aiziešanu no Rīgas. Nē, nemaz! No pirmā brīža Talsos to sapratu un tagad vēl jo vairāk esmu pārliecināta. Man patīk dzīvot pašā centrā un nejusties kā pilsētā. Patīk basām kājām iziet ārā, darboties dārzā. Tā ir mana atpūta. Un to visu es Talsos varu darīt. Varu arī piecās minūtēs aizbraukt līdz ezeram vai pēc 30 kilometriem būt pie jūras...»

Savukārt tad, kad turpat lejā, Pilsētas laukumā, notiek kāds pasākums (koncerts, Dižmāras tirgus utt.) vai gribas vērot kādu no Talsu rallija ātrumposmiem, dzīve Ķēniņkalnā Antrai piešķir vēl vienu privilēģiju – pašai savu «VIP ložu».