Mazās Kurzemes pilsētas Pāvilostas mākslas skolas direktors Zigmunds Vilnis daudzus gadus nodarbojas ar smilšu, ledus, sniega un uguns skulptūru jeb sezonas skulptūru veidošanu.
« To var saukt par hobiju,» teic pats mākslinieks, «bet tas ir azarts, kas sniedz lielu gandarījumu.» Šis mākslas darbs beigu beigās aiziet bojā, tāpēc šoreiz stāsts par uguns skulptūrām.
Zigmunds Vilnis ar uguns skulptūru veidošanu nodarbojas kopš 90. gadu beigām. «Impulss radies, sastopot trimdas latvieti Miervaldi Tupesi, kurš dzīvoja Pāvilostā. Viņš bija mūsu ideoloģiskais tēvs,» stāsta mākslinieks un atceras, ka pirmā uguns skulptūra Zelta ābele veidota Sabilē, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā, un tās autori bija Zigmunds, Ainars Zingniks un Miervaldis Tupesis. Vairākus turpmākos gadus trijotne ražīgi strādājusi kopā. «Tā bija bāze, kā viss sākās. Tehnisko pusi mēs visi meklējām kopā. Tupesim bija pieredze ar indiāņu tradīciju izziņu, viņš idejisko pusi papildināja. Skulptūras esam kopā veidojuši arī ar dēlu Valdemāru, ar brāli Eināru un Liepājas mākslinieku Andri Garokalnu.»
Patīk skatīties, kā deg
Kas piesaista mākslā, kura beigās top nodedzināta un paliek tikai pelnu čupa? «Tas ir rituāls vai visām tautām. Katrai savs. Kā mums ir Jāņi, krieviem Masļeņica... Sibīrijā, hantu apmetnē, mūs nelaida iekšā, kamēr nebijām plaukstas un pēdas virs liesmas paturējuši. Attīrīšanās. Uguns ir viena no četrām pamatstihijām. Spēcīga, pret kuru ar cieņu jāizturas. Katra tauta to savās tradīcijās arī attiecīgi izmanto, jo arī šajās skulptūrās mūsu nopelns ir mazs. Cilvēki skatās ne jau tāpēc, ka mēs tās veidojam, bet vēlas stihijā lūkoties, tiecas pēc harmonijas. Mēs fonā parasti neliekam mūziku, lai ir dabas skaņa. Cilvēki saplūst ar dabu. Skulptūra beidz degt, nāk cilvēki klāt un stāsta, ko izjutuši, kādas vīzijas no savas dzīves saskatījuši. Katrs citādi. Gadās skatītāji, kas nespēj no ikdienas rūpēm atbrīvoties, iztēli atslēguši, uguns skulptūru uztver kā malkas degšanu kamīnā, beigās pārmet: «Rau, jums tur viss nesadega!»
Un katrā publiskā pasākumā ir viens scenārijā nerakstītais štata komiķis, kurš pajautās, vai var skulptūrai uguni pielaist pirms paredzētā laika.
Zigmunds stāsta, ka katrai domubiedru grupai, kura veido skulptūras, ir citāds piegājiens. «Šīs skulptūras nav tādas, ka varētu uzrakstīt grāmatu, kā tieši uztaisīt. Tas viss ir ar izjūtu. Lietuviešiem Neringā (Kuršu kāpās) ir citāda pieeja. Viņi skulptūras darina no niedrām, ko savāc līcī. Talsu grupa veido uguns skulptūras ar pamatīgu karkasu, ko piepilda ar salmiem. Degšanas brīdis ir īsāks, bet pēc tam paliek apdegušais, liesmu koriģētais karkass, kas atkal aplūkojams kā skulptūra. Īpaši labi izskatās uz sniegota fona. Mēs savukārt karkasu notinam ar skaliem, protams, arī salmus liekam. Katram savs variants un savs atrastais ceļš. Nekas neatkārtojas vienādi. Tāpēc, ja runa ir par mākslu, uzskatu, ka konkurences nav, jo katram ir interesanti redzēt otra darbu. Konkurence ir tur, kur sākas ražošana un tirdzniecība. Mākslinieciskais vēstījums katram ir savs. Lielos mērogos ņemot, piemēram, Mikelandželo un Rodēns, vai viņi ir konkurenti? Katra darbus skatās un apjūsmo lielo meistaru vēstījumu. Salīdzināšanai nepakļaujas. Tāpat arī šeit – katrs autors vēstī savu.»
Mākslinieks teic, ka nekad netaisa vienādus darbus. «Ir cilvēki, kuri ir redzējuši mūsu uguns skulptūras un pieprasa kaut ko no redzētā, piemēram, īpaši ziedu motīvus. Tad arī ieliekam skulptūrā kādu citādu kinētisku risinājumu, tīri egoistiski sev ieliekam ko jaunu. Izdosies vai neizdosies, tas jau atkal ir eksperiments sadarbībā ar dabu.» Pāvilostas ikgadējā smilšu skulptūru festivāla noslēgumā, kurā arī veido uguns skulptūru, māksliniekiem vienmēr esot brīva vaļa fantāzijai, jo tā ir publiskā radošā laboratorija.
Pārvēršas par dekorāciju ražošanu
Viskuplākais cilvēku skaits bija Talsu uguns skulptūru festivālā Ugunskalns, kur bija uzaicināti skulptūru mākslinieki no sešām valstīm. Šajā festivālā pāvilostnieki veidojuši skulptūru Flamingo. «Kad aizbraucām, tad nomainīja pasākuma norises vietu. Bija paredzēts, ka viss notiks pie ezera, un mēs bijām iecerējuši, ka flamingo it kā bristu pa ūdeni un būtu atspulgs, veidotos dubultapjoms. Lietuvā, pēc šā festivāla fotogrāfijām, prasīja zivju gārņu grupu. Un, ņemot vērā flamingo skulptūru pieredzi, attīstījām zivju gārņus.»
Tagad esot grūtāk atrast, kur ir palikusi vieta mākslai, jo festivāli, arī komercprojekti, kuros skulptūras veido no smiltīm, sniega, ledus un uguns, ir simtiem. Bet visur vieni un tie paši autori, un sākas ražošana. «Tāpēc es ļoti izvērtēju, kurp doties. Labāk pietaupu skices un tad aizbraucu uz festivālu vai simpoziju, kas tiešām ir svētki. Nevis uz ierindas pasākumu jeb dekorāciju ražošanu.»
Tēma māksliniekiem vienmēr esot izdomāta. Bet te vietā esot teiciens – apzinātās nejaušības. «Tās tur ir lielā mērā. Un vienmēr ir interesanti, kas būs. Pašam interese, kas būs galā,» pasmaida Zigmunds un teic, ka vienmēr ar interesi vērtē kolēģu veikumu. «Savu darbu es vērtēju kritiski. Bet par citiem kolēģiem visbiežāk jūsmoju. Vienmēr jāizvērtē kritiski, ko esi iecerējis un ko uguns izdara pa savam. Tā ir sadarbība ar stihiju, sadarbība ar dabu – izcilāko mākslinieku. Jo, ja parēķina, tad 30–40 procenti ir mūsu darbs, pārējo izdara uguns. Tā sniedz savu vēstījumu. Protams, pēc tam ir gandarījums, kad pasaka paldies vai arī publikā noskan aplausi.» Lai pārsteigtu skatītājus, Pāvilostas tradicionālā smilšu skulptūru festivāla pirmsākumos uguns skulptūras dedzinājuši, gaismai esot. «Bet tas neattaisnojās. Ir labas ieceres, bet dienasgaisma apēd ideju. Vēlāk laidām uguni klāt tad, kad saule iegāja jūrā, tas ir visefektīgākais laiks.»
Laikietilpīgs darbs
Ik pa laikam kādam mākslas skolas audzēknim parādoties interese par uguns skulptūrām. Kad Pāvilostas mākslas skola atzīmēja 15 gadu jubileju, pēc vienas audzēknes skices izveidoja uguns skulptūru.
Skulptūras moduļu sagatavošanas process ir visai laikietilpīgs. «Tīšana, visu detaļu taisīšana – tas paņem laiku. 5–6 metrus augstai skulptūrai, lai to sagatavotu, nedēļa paiet pa pēcpusdienām un vakariem. Kad uzstāda, liekas, tur nekā sarežģīta nav, bet tas paņem daudz stundu. Vairāk nekā 30 apjomīgas uguns skulptūras ir veidotas. Pamatā ņemam koka brusas, notin ar skaliem. Tie atbilstoši iecerei noteiktās vietās paildzina degšanas procesu. Skaistumam liek salmus apkārt. Salmi palīdz saskatīt arī pirmās ieceres kontūru.»
Darbs ar uguns skulptūrām sniedz pozitīvas emocijas, atzīst mākslinieks. «Esam dedzinājuši pat negaisa laikā, un viss iznācis, kā nākas. Vēl jo lielāks gandarījums ir, kad deg vētrā vai negaisā. Bija Vaiņodē negaiss, Pižuka dīķī bija gabals braucams ar laivu līdz saliņai. Bet uz ūdens skulptūrai ir dubults efekts.Tas gan bija ārkārtējs gadījums, par normu to padarīt nedrīkst, jo, kā jau minēju, pret stihiju jāizturas ar pietāti. Miervalža Tupeša teiciens vienmēr bijis tāds: kā iznāca, tā bija domāts,» nosaka mākslinieks.
