Gaumīgi, kompakti augu stādījumi visapkārt izmēros nelielajam pagalmam, koši ziedošu puķu akcenti starp dažādu formu un toņu skujeņiem – Dainas un Jēkaba Laivenieku savrupmājas nelielais, taču ar lielu rūpību un mīlestību koptais dārzs pilsētas daudzdzīvokļu namu ciešā ieskāvumā noteikti ir viens no skaistākajiem Liepājā.
Zirņu iela visā savā garumā stiepjas pa vidu savrupmāju rajonam, kur plašākas un knapākas rocības mājas – senos laikos un mūsdienās celtas – sabūvētas cieši blakus cita citai. Ja vienā pusē katra saimnieka privātumu strikti robežo iela, tad otrā pusē tūlīt aiz žogu rindas jau slejas daudzstāvu namu mikrorajons. Tos nedaudzos zemes kvadrātmetrus katras privātmājas saimnieks tad nu kopj, kā prot.
Zaļu oāzi var radīt jebkur
No ielas puses skatoties, Laivinieku divstāvu nams no kaimiņu mājām neko daudz neatšķiras: pie mājas uzreiz ieraugāma koši sarkana pastkaste, rotāta ar saimnieku iniciāļiem, zāliens žogam piegulošajā zemes strēmelē gludi nopļauts, blakus vārtiņiem zaļo kadiķis un kalnu priedīšu puduris. Tikai ieejot sētā, saproti, ka esi nokļuvis gluži citā pasaulē, ko droši var saukt par veldzējošu oāzi.
«Pirms 20 gadiem vēl dzīvojām labiekārtotā trīsistabu dzīvoklī un mums nebija ne mazākās vēlmes pēc privātmājas. Taču dzīvē parasti notiek tā, kā tam jānotiek – pilnīgi nejauši nopirkām nepabeigtu divstāvu jaunbūvi ar nelielu zemesgabalu. Par dārzu nekas neliecināja – līdz galam neuzceltā māja atradās smilšaina zemes sanesuma vidū, visapkārt dažādas drazas, celtniecības materiālu pārpalikumi, krūmāju un nezāļu kumšķi. Pamazām uz priekšu virzījās mājas celtniecība, un reizē ar to gribējās radīt sev tīkamu vidi arī ap māju,» atceras Daina. «Zaļu, miera un harmonijas pilnu pasauli var radīt jebkur – lauku viensētas plašumā, no visām pusēm ierobežotos kvadrātmetros pilsētas privātmāju rajonā, balkona puķu kastē vai savā iztēlē un domās. Ir nepieciešams tikai nedaudz zemes, daudz saules gaismas un cilvēki, kuriem patīk augi, kuriem vēlēšanās dzīvot sakārtotā vidē ir pašsaprotama nepieciešamība.»
Plašums šaurībā
Garām sētai, kas no trijām pusēm ieskauj izmēros patiešām mazo pagalma teritoriju, neregulāras formas dobēs staltas kā princeses aug dažādu formu un nokrāsu tūjas, pacipreses, kadiķi, priedes, egles. Vieni pret debesīm slejas šmaugi un taisni kā sveces, citi ir apaļi kā bumbas, citi ložņā pa zemi, vēl citi izskatās gluži izspūruši vai atgādina adatainas ligzdas. Dažādo nokrāsu un toņu zaļumam savu akcentu piešķir pīlādzis, nokarenais osis, ošlapu kļava, vietumis kā mākslinieka otas triepiens ieraugāms košsarkanu begoniju, pelargoniju un balzamīņu akcentiņš. Ēkas ziemeļu pusē sastādītas hostas. Atturīgas, izturīgas un vienmēr elegantas. Starp stādījumiem un māju ir plašs zaļš mauriņš, kas tā vien aicina paieties basām kājām.
Daina teic, ka pavasarī dārzā pirmo vijoli spēlē tulpju košums un prīmulu ziedēšana, tad seko rododendru un spireju ziedēšanas trakums, zied akācija un eņģeļtaure. Mūsu ciemu reizē dārza stādījumos uzmanību piesaista ziedošs hortenziju krūms, nedaudz tālāk zied plūškoks. Nelielā baseiniņa ūdens virsmu ievibrē reta lietus lāse, taču saimniece zina teikt, ka saules dienās mazajā ūdenskrātuvē spoguļojoties baltu mākoņu kupenas un lēkājot saules zaķi, kamēr, savu īsto laiku sagaidījuši, ap pusdienas laiku vaļā veroties baltu, dzeltenu un sarkanu ūdens liliju pumpuri... Blakus pašu spēkiem raktajam baseinam, sēru vītola ieskauta, slejas vīra projektēta un kopīgiem spēkiem labiekārtota lapene ar mūrētu kamīnu. Omulīgais, mežvīniem noaugušais atpūtas stūrītis esot ideāla vieta dārza svētkiem, kur vietas pietiekot gan pašiem, gan ciemiņiem, teic Daina un piebilst: «Man ir kāds rituāls, bez kura grūti sākt dienu: agrā rīta stundā, kad lec saule un Liepāja vēl tikai gatavojas mosties, es ņemu savu kafijas krūzi, izeju dārzā, apsēžos lapenē un nesteidzīgi baudu mirkļus, ko dāvā dārzs. Tā ir īsta meditācija, ko sniedz trauslais miers, kāds parasti mēdz būt pirms dienas sākuma: mostas jūras vējš, mostas putni, pirmajos saules staros kā īsti dimanti iezaigojas rīta rasas pilieni zālienā, noslēpumaini čalo ūdens, tikko saklausāmi čaukst lapas, pie mājas sliekšņa smaržo rozes... Viņā žoga pusē ir pilsēta ar tai raksturīgo dzīves ritmu un mūžīgo steigu, te – mana pasaule. Mežvīniem blīvi noaugušais žogs ir kā dzīvs, zaļš mūris – reizē sargājošs un neizmērojamu plašumu garantējošs.»
Nekā lieka
Augu krāsu, nianšu un formu gamma Laivenieku ģimenes dārzā veido tik vienotu ansambli, ka šķiet – te nav nekā lieka. Daina neslēpj: «Kad pirms 20 gadiem reizē ar mājas labiekārtošanu niecīgajā zemesgabalā nolēmām izveidot dārzu, kas izskatītos skaists visos gadalaikos, sapratu, ka bez profesionāļa ieteikumiem un padoma neiztikt. Liepājas pusē daudziem zināms daiļdārznieces Martas Minkas vārds, viņa ir palīdzējusi izveidot ļoti daudzus skaistus dārzus. Aicināju Martiņu palīgā un izstāstīju viņai savu vīziju: diviem darbos aizņemtiem cilvēkiem, kādi esam abi ar Jēkabu, nav laika un vaļas nepārtraukti kašāties pa dārzu, taču gribas, lai āra telpa ir gaumīgi skaista augu gadu un lai šā skaistuma uzturēšana neprasa daudz laika un spēka. Godīgi sakot, neticēju, ka tik mazos kvadrātmetros, kādi ir mūsu rīcībā, kaut ko jēdzīgu var pasākt. Uzreiz vienojāmies, ka nekādu diļļu, sīpolu un salātu dobju te nebūs, tikai košumkrūmi, koki un puķes. Marta ieteica vispiemērotākos dekoratīvos augus, salika tos pārdomātās kompozīcijās un rakstos, lai tie cits citu neaizēnotu, bet izceltu un papildinātu. Toreiz pie nepieciešamajiem stādiņiem nemaz tik vienkārši tikt nevarēja, vīrs kopā ar dārznieci ne reizi vien brauca uz Lietuvas stādaudzētavām, lai sameklētu visu nepieciešamo. Daudzi, kam bijusi darīšana ar stādiem, man piekritīs: veidojot dārzu no jauna, uzreiz gribas to redzēt skaistu, krāšņu, pieaugušu. Stādot zīmuļa izmēra kociņus, grūti iztēloties, kā tas, pēc dažiem gadiem paaudzies, mainīs ainavu. Paldies Dievam, man ir labi attīstīta iztēle, vīzijās varu redzēt to, kas un kā izskatīsies pēc laika. Protams, arī mums likās, ka nemūžam nesagaidīsim skaistus stādījumus no tiem sīkulīšiem, ko sākotnēji stādījām, taču šo gadu laikā visi mazie stādi ir krietni sakuplojuši un dārzs izveidojies visā savā krāšņumā. Nekā lieka te nav, bet, lai augiem iedotu formu, ik pa laikam tos nedaudz apgriežam, piefrizējam. Šim procesam pakļauti visi koki un krūmi, un galvenais griešanas meistars ir Jēkabs. Arī zāles pļaušana ir viņa ziņā, savukārt lapu grābšana, laistīšana, apravēšana vai mēslošana ir manas patīkamās nodarbes.»
Nekur nav tik labi kā mājās
Garus gadus strādājot ar tūrismu saistītā darbā, Dainai braukt un ceļot pa pasauli nācies daudz, arī turpmāk noteikti vēl būs daudz braukšanu. «Esmu ļoti daudzās skaistās vietās bijusi, esmu pat raudājusi, savām acīm skatot pārpasaulīgu skaistumu vienā vai citā zemeslodes malā, taču svešās zemēs redzētais un piedzīvotais nekad nav mazinājis mīlestību pret savu zemi, savu māju, savu dārzu. Nekur citur dzīvot negribētu, tikai Liepājā, jo te ir daudz tīrāk un mājīgāk nekā, piemēram, Parīzē vai Londonā. Tagad nemaz nespēju iedomāties, ka mums ar vīru nebūtu šā dārza. Sākumā, māju iegādājoties, domājām – varbūt vienai vai otrai meitai noderēs... Nē, Sintija un Agnese ir tālu prom un kopā ar savām ģimenēm pie mums atbrauc tikai ciemos. Kas atliek? Priecāties par dārzu!» saka Daina un atzīst, ka daudzas interesantas idejas dārzu ainavas veidošanā esot aizguvusi no holandiešiem, no angļiem, no austriešiem. Piemēram, puķu stādīšana pie žoga piestiprinātās kastēs esot noskatīta Austrijā, savukārt košu ziedu audzēšana lielos grozos, kurus var pārvietot, aizlienēta Londonā. «Tas nav nekas nosodāms – alkt skaistuma un to veiksmīgi adaptēt savā teritorijā!».