Strādīga un saticīga ģimene, kopti lauki, ziedošs dārzs, spodrs pagalms – tā vienmēr ir bijusi latviskā darba tikuma vizītkarte, un Avotu ozolos vēl šobaltdien šīs vērtības tiek turētas godā.
Ciemojoties Preiļu novada un valsts sakoptākajā lauku sētā pie Annas un Alberta Bukiem, nevar nesajust pamatīgumu, uzņēmību un viesmīlību, kas starot staro no darbīgajiem saimniekiem.
Sētsvidū stāvot, var nesteidzīgi pētīt Preiļu garākos skursteņus un namu jumtus. Par pasaulīgo civilizāciju nepārprotami atgādina gan pilsētas tuvums, gan allaž dzīvīgā Rīgas šoseja blakus, viņpus kuras vēl joprojām slejas viss, kas palicis pāri no kādreizējās lielfermas.
Tēva mājas
«Kolhoza laikos govju ganāmpulkam vajadzēja ganības, un mūs visiem spēkiem gribēja no šejienes izsvēpēt: zemi līdz ar mājas pakšiem apgrieza, tādu kabatlakatiņa tiesu vien atstāja. Bija tēva stādītie ķirši un ābeļu dārzs, visapkārt auga daudz lielu koku, bet pāri gāja meliorācija – visu izrāva, ar buldozeru sastūma kaudzē un pielika uguni. Visi domāja: nu padosies tie Buki un laidīsies prom, bet mēs, paldies Dievam, noturējāmies. Senču īpašumu atgūstot, vispirms sastādījām jaunus ozolus, liepas, bērzus, no jauna iestādījām ābeļdārzu. Mūsu mazbērni būs jau ceturtā paaudze, kas te saimniekos,» stāsta saimnieks.
Avotu ozoli ir pagājušā gadsimta 30. gados celtās Alberta tēva mājas, kur aizritējis viss sirmā vīra mūžs. Gandrīz pirms pusgadsimta vienmēr uz dziedāšanu un dancošanu kārais Alberts noprecējis nopietno un strādīgo Annu, un Avotu ozolos sācies jauns dzīves cēliens. Vai dārzā, ko pirms sešiem gadiem saimnieki iesākuši veidot no jauna, atstāti arī kādi veco laiku liecinieki? Brīdi padomājusi, Anna teic: «Jā, ir gan. Katru vasaru krāšņi sazied manas zilās kurpītes. Pirms daudziem gadiem atvedu tās no dzimtajiem Silajāņiem – izraku mammas dārzā, un tagad tās zied viņas piemiņai. Vīra zēnības dienu liecinieks ir lielais, gandrīz zemē iegrimušais akmens. Mīkstām, zaļām sūnām apaudzis, gluži kā milzu gulta, kurā atlaisties, vērties debesīs un sapņot.»
Jaunais nams vedina uz pārmaiņām
Ikdienas Avotu ozolos vada tikai Anna un Alberts. Dēla ģimene dzīvo Preiļos, taču katru brīvu brīdi Aldis, vedekla Inga, mazbērni Matīss un Laura ir galvenie palīgi. Kad Buki plašajā sētsvidū netālu no vecās mājas nolēma uzcelt jaunu namu, bija skaidrs: tā būs atpūtas vieta ciemiņiem un vasaras māja dēla ģimenei. Saviem spēkiem no pašu mežā augušu priežu baļķiem uzceltais divstāvu nams nu gatavs, arī piemājas teritorija ieguvusi pavisam citus apveidus. «Neteikšu, ka agrāk man puķu dobju pie mājas nebija. Auga daudz kas, bet, ceļot jauno māju, sapratām, ka gribas skaistāku un plašāku košumdārzu, kas organiski savienotu veco galu un jaunbūvi,» stāsta Anna un neslēpj, ka kopā ar vedeklu un mazmeitu vispirms skaļi domājušas, sapņojušas un viena otrai stāstījušas savas vīzijas par vēl neesošā dārza aprisēm, tad nākusi kārta iedomu pārvēršanai realitātē. Pats galvenais bijis skaidrs: dārzam jābūt plašam un ērtam – tādam, kurā labi un brīvi justies gan pašiem, gan ciemiņiem.
... un dārzs top!
Avotu ozolu saimniecība, tie ir 11 hektāri lauksaimniecības zemes, 5 hektāri meža: kūtī gotiņas, rukšu saime, mājputni – viss, kā katrā kārtīgā lauku sētā.
No jauna veidotais dārzs – ogulāji un augļu koki, puķu dobes, dekoratīvo kokaugu grupas un zāliens aizņem apmēram hektāru. «Sākumā nekāda žoga nebija, bet nevarējām glābties no meža zvēriem – stirnas un zaķi apgrauza visu, kam vien tika klāt,» saka Alberts un atzīst, ka pirms pāris gadiem nekas cits neatlicis – vajadzējis vien iejozties žogā. «Tagad no meža draugu apciemojumiem jūtamies pasargāti, bet uzdarboties pasākuši kurmji. Nu jādomā, kādas cīņas metodes tiem piemērot, jo pagaidām, lai ko arī darītu, paliekam zaudētājos.»
Redzot dārza augu izvēli un pārdomāto stādījumu grupu izkārtojumu, nenoturos nejautājusi: saviem spēkiem vien tikāt galā? «Ne gluži. Stādījām un pārstādījām gan tikai paši vien, un to visu paveicām vienā pavasarī, taču vispirms palīgā aicinājām daiļdārznieci Ingu Šmiti no Jēkabpils. Viņa mums deva daudz vērtīgu padomu dārza kopainas veidošanai, ieskicēja laukumus zālienam un dobes stādījumiem, iezīmēja vietas celiņiem. Laukos dzīvojot, pa rasu un dubļiem visu laiku nav jābrien! Parasti jau taciņas sētsvidū iestaigājas pašas no sevis, taču, apzināti veidojot dobes un apstādījumus, vismaz galvenās takas ir jāzina, un tām ir dabiski jāiekļaujas reljefā. Jaunā guļbūve atrodas uzkalnītē, tāpēc celiņš, kas no vienas mājas ved uz aku, no akas uz otru māju vai piebūvīti, nevar būt taisna līnija, tam jāliec skaistu loku gar dobēm,» saimnieces teikto papildina Inga. «Dārzs joprojām atrodas nepārtrauktā attīstībā un mainībā, tāpēc katras puķes, koka vai krūma vietu dārzniece neierādīja, to atstāja mūsu pašu ziņā, un paldies viņai par to. Kopīgi vienojāmies, ka neiziesim ne uz kādām eksotikām – dārza galvenajai vērtībai jābūt augiem, kas te, valsts austrumu daļā, labi aug un skarbajās ziemās neizsalst. Vienis prātis bijām arī par to, ka nevar iztikt bez ziedošiem krūmiem un bez skujeņiem. Tiem dārzā jābūt noteikti, lai dzīvīgs zaļums ieraugāms visos gadalaikos.»
Skaistums bez lieka raibuma
«Puķes un citi augi sastādīti lielās grupās: ja hostas, kannas, heihēras vai pujenes, tad vesels klājiens, ja rozes, tad desmitiem, ja lilijas, tad simtiem – dažādu sugu un šķirņu, dažādu krāsu un ar atšķirīgu ziedēšanas laiku. Šajā plašumā nevar ierīkot vienu dobi un sastādīt tajā no visa pa druskai. Vajadzīgs vēriens, bet ar raibumu pārspīlēt nevajag. Iedvesmojoties no Rundāles pils dārzā redzētā skaistuma, dobes veidojām pēc krāsu principa – pretī jaunajai mājai ir baltā dobe, tālāk – oranžā, dzeltenā un zilā, pie vārtiem – sarkanā. Vienas krāsas puķes papildina tādu pašu toņu rozes, lilijas un citas puķes. Lauku saimniecībā darba nekad neaptrūkst, arī dārza kopšana un uzturēšana kārtībā prasa savu, tāpēc vasaras puķes mums nav īpašā cieņā, jo ar tām liela noņemšanās. Stādus vairumā pirkt sanāk dārgi, pašiem izaudzēt nav laika. Esmu klasisku un pārbaudītu vērtību piekritēja, tāpēc puķu dobēs galvenokārt aug dažādas ziemcietes,» saka Anna, bet Inga viņas sacīto papildina: «Mūsu mammas sirdspuķes ir rozes un lilijas, tāpēc to te tik daudz. Gandrīz visa liliju kolekcija nāk no Rukšānu dārza – ik gadu mamma pēc kataloga pasūta dažādu šķirņu liliju sīpolus. Veikalā ieraugot no Holandes nākušo sīpolu pakā kādu neparastāku šķirni, riskējam, bet tāpat nopērkam. Pārstādot pašas pavairojam, un tā tie simti te rodas! Kad pirms pieciem gadiem mūsu dārzs tika atzīts par skaistāko Preiļu novadā, balvā saņēmām 500 latu. Visu naudu atdevām par stādiem: sapirkām ļoti daudz rožu stādu, no Kalsnavas atvedām pilnu mašīnas piekabi ar dažnedažādiem skujeņiem, pīlādžiem, liepām. Babītē noskatījām rododendrus, bet augļu kokus un ogulājus pirkām Lonē. Nu tas viss aug, ka prieks.»
Nākotnes ieceru netrūkst
Te strādā visa ģimene. «Mums pa visiem ir seši roku pāri – kas ko nepadarītu redz, tam ķeras klāt un izdara. Neviens uz darbiem nav skubināms: izdari šito, izdari to,» saka Anna. Puķu stādīšana, kopšana un ravēšana galvenokārt ir pašas saimnieces, mazmeitas un Ingas ziņā, bet zālienu ar traktoriņu pļauj mazdēls Matīss. «Puika pēc skolas bieži skrien šurp. Viņam te patīk šiverēt. Vasarā līdz Jāņiem zāliens jāpļauj divas reizes nedēļā: tiklīdz vienā galā beidz, tā jāsāk viss no jauna. Tur, kur Matīss ar traktoriņu klāt netiek, tur Alberts vai Aldis ar trimmeri nofrizē. Pagājušajā vasarā mazdēls pats saviem spēkiem sameistaroja nelielu piekabi, piekabina pie traktoriņa un brauc kā lielais: vienā piegājienā visas mūsu saravēto nezāļu kaudzes aizved, zāli gotiņām sagādā. Dēls ir atbildīgs par krūmu apgriešanu. Lai gan abi ar vīru jau esam pensionāri, joprojām strādājam – gan algotā darbā ejam, gan sabiedriskā kārtā rosāmies. Citādi dzīvei nav lielas jēgas,» nosaka Anna. Kad prasu, kādas ieceres čaklajiem Bukiem padomā uz priekšdienām, Inga daudzo plānu uzskaitījumu sāk pirmā: «Netālu tek Feimanka, esam iecerējuši labiekārtot tās krastus, lai vasarā patīkamāk peldēties. Ir mums doma mazo, jau aizaugušo dīķīti aiz pirtiņas iztīrīt un paplašināt, lai mamma beidzot var ūdensrozes iestādīt.» «Tad jau varēs arī strūklaku ielikt,» pie vārda tikusi, Anna turpina saimes vēlmju uzskaitījumu. «Esam izremontējuši veco māju, nu tai prasās piebūvēt verandu. Ir mums doma vēl par nelielu lapenīti. Sporta laukumu ar volejbola tīklu un basketbola grozu arī vajadzētu. Vietas te gana, spēka mums pietiek, tikai jāstrādā.» Alberts, noslēpumaini smaidīdams, šim uzskaitījumam pieliek punktu: «Vienu jums apsolu – ārpus iežogojuma dārzs neizies! Ir gana daudz visa kā stādīts un pārstādīts, tagad lai tik aug. Ja nu akurāt iegribēsies vēl kaut ko, vietas jau netrūkst, zemītes pietiek, bet vai vajag! Sava vērtība un burvība taču ir arī tam Latgales skaistumam, kas visapkārt.».
