Durbes novads var lepoties ar daudziem skaistiem dārziem. Vietējie iedzīvotāji novērojuši – cits no cita noskatās un dara daiļu savu apkārtni. Tā teikt, ne jau komisijām, bet lai paši justos labi, lai būtu, kur dvēselei veldzēties.
Šoreiz ciemojāmies pie skaisto dārzu īpašniekiem Tadaiķu, Durbes un Vecpils pagastā. Un visi kā viens atbildēja: tas ir smags darbs, bet arī liels gandarījums.
No agra pavasara līdz vēlam rudenim
Durbeniece Biruta Gudriķe dārzu iekopj kopš 1987. gada. Māju vietā kādreiz bija aizaudzis lauks, ar kokiem un krūmiem. Māja arī nolaista. «Bet man uzreiz te iepatikās. Es to neuzskatu par milzīgu daiļdārzu, man dārzs ir vairāk dvēselei.»
Pirms kāda laika Biruta palikusi viena pati, vīrs aizgāja mūžībā... «No sākuma man vispār likās, kam man tas dārzs? Bet ir meita, znots, mazbērni, un tam visam jātiek pāri. Pamazām tikšu pāri, un tad viss būs kārtībā. Kad ciemos brauc domes komisija, man labi vārdi jāsaka par domes priekšsēdētāju. Es varu tikai uzslavēt, ka priekšsēdētājs, kuram ir tik daudz darba, brauc pie saviem cilvēkiem skatīt dārzus. Viņam liela interese,» uzliela Biruta. «Tad, kad vīrs bija dzīvs, mēs no maija līdz oktobrim dzīvojām Durbē. Vispār dzīvojam Liepājā, bet patiesībā esmu īsta durbeniece, jo no Durbes mūsu ģimeni izveda uz Sibīriju. Es piedzimu Liepājā, lai gan mana mamma saka, ka es esot sākusi dzimt Durbē. Tad mēs dzīvojām mācītājmuižā. 1949. gadā mūs izveda uz Sibīriju. Kad atbraucām no Sibīrijas, dzīvojām pie mammas mammas Liepājā. Taču omamma dzīvoja Durbē, un, kā beidzās skolas laiks, tā mēs, bērni, autobusā iekšā un līdz rudenim pa laukiem. Tāpēc man visi lauku darbi ir zināmi un tuvi. Atceros tās kolhoza garās vagas, kuras omammai bija jānoravē. Lai gan tagad arī laucinieki strādā un ārkārtīgi strādā,» secina kundze.
«Kādā žurnālā izlasīju, ka dārzam jāzied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Lai vienmēr būtu skaists. Pavasarī man zied prīmulas, dārza purene. Begonijas ir pēdējās, kuras zied līdz vēlam novembrim. Kad uznāk sals, tad beidz ziedēt,» par savu aprūpējamo stāsta Biruta. Viņa priecājas arī par lielo bērzu pagalmā. «Kad mēs zem tā nostājamies, saprotam, cik esam mazi un niecīgi.» Tāpat dārzā aug liepas un tūjas.
Mājas otrā pusē vēl ir augļu dārzs un saimniecība. Daiļuma prasās arvien vairāk, un tāpēc arī pie akas izveidojusi dārzu. «Begonijas ir manas mīlules. Kad atbrauc skatīt manu dārzu, es saku, ka tas ir roku darbs. Katru rudeni izroku begonijas, tīru, žāvēju. Katru pavasari gumus atsevišķi podoju. Darbs ir, bet man patīk. Ir gandarījums. Un galvenais, ka visiem patīk,» Biruta stāsta, ka esot 40 podu begonijas.
Dārzā ir skaists dīķis, zied ūdensrozes, zivis peld – līņi, asarīši. Viņai kā bijušajai medicīnas māsai patīk kārtība, tāpēc nekad nesēžot, rokas klēpī salikusi. Laukos darbs ir vienmēr. «Vasarā, kad nopļauj zāli, kā te smaržo!» jūsmo Biruta.
Viņas dārzu lielākoties aizņem dažādas puķes, daļa no tām ziemcietes. Reta ir purva lilija, un pērn Birutas dārzā uzziedēja 27 ziedi. Zināms, ka var būt līdz pat 40 ziediem. «Pavasarī atkal te ir jasmīni. Uz Jāņu laiku. Man ir viens potētais, tas zied vēlāk. Flokši zied, un man patīk smarža,» turpina Biruta. «Es varu likt roku uz sirds un teikt, ka es daru pilnīgi visu. Vienīgi zāli nopļauj znots un mazdēls. Prieks ir par savu dārzu. Necenšos konkursiem, man tā vienkārši patīk. Katru gadu izdomāju ko jaunu, nevienu gadu man dārzs neatkārtojas, kāds bijis iepriekšējā gadā. Tuvojoties septembrim, dārzs izskatās gandrīz kā vasarā,» secina Biruta.
***
Manto sakoptības gēnu
Jerumaņu ģimene kopj Vecpils pagasta Cielavas 2,5 hektāru platībā un šeit dzīvo jau 25 gadus. Kad rudenī šurp atnākuši, iestādīts liepu dzīvžogs. Ar to arī sākuši. «Sākumā te bija arums un mājiņa vidū. Viss iesākts no nulles. Viena daļa apstādījumu – īves, čūskegles – jau aug 15 gadu. Citiem kociņiem ir 20, citiem 25 gadi. Sākumā apguvām nelielu teritoriju, jo visu uzreiz nevar,» stāsta Maija Jerumane.
Cielavas atrodas meža ielokā, un māju saimnieki cieš no stirnu uzbrukumiem – tās apgrauž kociņus. Pasaudzē tikai irbenājus un plūškokus. Sētā bijusi kolosāla Korejas egle, kura apgrauzta. Nez kas tur vēl izaugs, spriež saimniece.
Pie mājām ir paugurs un arī ieleja. Aug spirejas un ozoli. Pelēkajam klints kadiķim patīk visur. Kociņi sastādīti pa grupām. «Redzat ceļa krustojumu? Lai braucot no jebkuras puses, viss būtu acīm tīkams. Ne viss izdevās tā, kā gribējās. Augi dažkārt nepieņem izvēlēto vietu. Sākumā mums bija arī izveidota kļavu audzīte, zemās formas, bet neviena neizdzīvoja, vienīgi pelēkā kļava. Bet, kā saka, viss ir uz labu. Lejāk ir slapjš, tur aug dažādu veidu vītoli. Viss ir veidošanas stadijā. Mums ir zaļš pushektārs, tur tagad tikai zāliens. Apstādījumi vēl taps. Laika ir tik, cik ir,» nākotnes plānus atklāj Maija.
Jāpiebilst, ka ģimene nodarbojas arī ar lopkopību – audzē 300 liellopu, un tas arī prasa milzu atdevi. Diena paiet, kamēr appļauj visu teritoriju. Ģimenei pieder profesionāls traktors. Katru nedēļu ir jāpļauj teritorija un jāiziet cauri ar kapli. Atkal diena aiziet, taču Jerumaņi nesūdzas. «Sakoptas mājas bijušas maniem vecākiem un vīra vecākiem. Mani vecāki ir vecpilnieki, vīra vecāki nāk no Padones. Ne jau vienmēr vajadzīgs greznums, galvenais ir sakopta teritorija,» secina māju saimniece. Saimnieki ieguldījuši tik lielu darbu, ka tagad Vecpils centram patīkami braukt cauri.
«Fakts ir arī tas, ka ne visiem lauku saimniekiem ir laiks teritoriju sakopt, jo lauku darbi prasa savu. Sakoptība ir cilvēka raksturā. Tas ir cilvēku faktors. Ir liels gandarījums par to, kas padarīts. Pienāk sveši cilvēki un saka: ziniet, mēs ejam garām, patīkami. Atbrauc jaunieši ciemos un novērtē: jauki. Varu palielīt savus bērnus, ka viņi daudz pūļu ielikuši. Tas vienam nav padarāms. Var appļaut, var paveidot vainagu, bet roka ir jāpieliek visai saimei,» pārliecināta ir Maija un priecājas, ka Durbes novadā katrs saimnieks ir savu sētu skaisti sakopis.
Maijas dārzā puķes zied no pavasara līdz rudenim. Smalku stādījumu viņai neesot, nevarot paspēt, bet bijis laiks, kad puķu dobēs ziedējušas apmēram 50 dažādu ziedu. «No gaišajiem vītoliem palika tikai 10–15 centimetru stublājs. Stirnas nopostīja. Kastaņi ir dēla stādīti. Vidējais dēls tad tikai skolā sāka iet, un kastaņiem tagad būs 20 gadu,» turpina saimniece un teic, ka mauriņš iekopts tāpēc, ka sabrauc dēli ar ģimenēm, mazbērni un visiem ir, kur izskrieties. Ir batuts, ir iespēja dīķī ielēkt.
«Visvairāk vajag, lai pavasarī skaisti zied puķes. Tad daba ir pelēcīgāka un jāizceļ košums. Tad ir tulpes, narcises, pujenes, īrisi. Ļoti dekoratīvi. Domāju, ka vajadzētu kādus rožu stādījumus izveidot. Nesen es rozes izplēsu, tās bija nokalpojušas savu laiku. Gladiolas daudz zied. Tās ir skaistākās. Skujeņi labi aug, ja tos nenograuž stirnas. Bet, ja 15–20 stirnu iet cauri, tad nopietnas sekas paliek. Mums stirnas pat sētā guļ. Puķu dobē,» gaužas Maija. Tāpēc Jerumaņi daudz pūļu pieliek, lai saglabātu dzīvžogus. Dārzā viss tā ir stādīts, lai katrā gadalaikā kaut kas izceltos. Vai tās būtu puķes, krūmi vai koki. Cielavu dārzā dominē dzeltenā krāsa, un saimniece domā, ka tās nekad nebūs par daudz. «Galvenais, ka visa saime ieinteresēta darboties. Viens vezumu nevar vilkt. Lai katrs kopj savu sētu, un tad Latvija būs skaista,» domā Maija.
***
Ideju noskata dzimtenē
2011. gadā (un pirms tam arī 2007. gadā) Tadaiķu pagasta Viktorijas ieguvušas sakoptākās sētas nosaukumu un Durbes novada dome piešķīrusi dāvanu karti, lai Baltezera stādaudzētavā varētu iegādāties stādus 40 latu vērtībā. «Toreiz daudz iegādājos dažādus kokciņus,» atminas Olga Savika, kura te saimnieko jau 26 gadus. Zemīte ir vien 0,6 kvadrātmetri, bet pietiek vietas gan skaistumam, gan sakņu dārziņam. Vasarās un rudeņos regulāri jāpļauj zāle, un Olga regulāri maina visdažādākās puķes. Dīķī skaisti zied ūdensrozes. Ļoti patīkot dālijas un samtenes. Tā esot viņas vājība.
Saimniece lepojas ar pašas rokām veidotu izkārtni Viktorijas. «Pirms pieciem gadiem te bija Līduma iela 8, tad visām mājām iedeva nosaukumus. Skaistumdārzs man nav nemaz tik ilgi. Pirms tam dārza vietā bija ābeles, kartupeļi, kāposti, gurķi un citi dārzeņi. Padomājām, ka gribam, lai ap māju ir skaisti,» sākumu atceras Olga, kura pati audzē stādus no sēklām un pērk dārzkopībā Grobiņas ziedi.
Olga pēc tautības ir ukrainiete, bet jau 30 gadu dzīvo Durbē. Strādā novada domes sociālajā dienestā. «Man te ļoti patīk. Pati esmu iemācījusies latviešu valodu, bērni arī beiguši Durbes vidusskolu. Uz Ukrainu braucam vienu vai divas reizes gadā. Uz kapiem, kur dus vecāki.»
Lēmumu veidot skaistumdārzu ietekmējis Ukrainā redzētais – arī tur ir tradīcija skaisti sakopt dārzus. «Aizkarpatos, kur es dzīvoju, visas mājas ir skaisti sapostas. Te, Latvijā, mūsu ģimenei kādreizējais sovhozs Liepāja iedeva zemi, un kāpēc lai to skaisti neiekopt – lai pašiem un citiem prieks?» pārliecināta ir Viktoriju saimniece.
Tadaiķu dārzā ir dažnedažādi koka dzīvnieki – gulbis, zaķis, cūka, gliemeži, gailis, stirna. Tos viesmīlīgajai saimniecei dāvinājuši draugi. Ir arī skaisti sakopta atpūtas vieta, kur saimniece uzņem daudzos ciemiņus. «Ukrainā cilvēki dzīvo tāpat kā te, Latvijā. Ja ir darbs, tad dzīvo labi. Ja nav, tad visādi iet. Ukrainā mums palika māja. Kad aizbraucam, ir, kur pārnakšņot,» stāsta Olga.
Dārzā saimniecei ir speciāla vieta, kur vārīt zivju zupu. Tā sanākot varen garšīga. Vārot karpas, nēģus, klāt liekot kartupeļus un dažādus dārzeņus. Kad pie Olgas ciemojas draugi, viņa dārzā izkārto nelielu izstādi No omes lādes. Tur izkārto savus rokdarbus, mammas un vīramātes darinājumus. Tur satiekas Latvijas darinājumi ar ukraiņu tradīcijām. «Mēs no Durbes domes bijām ekskursijā uz Latgali. Tur arī aizņēmos šo tradīciju. Spilveni, galdauti, priekšauti, izšuvumi, čības. Tas viss manā improvizētajā izstādē,» uzskaita Olga.
Viktoriju māju saimniece ir čakla. Viņa tur arī sīklopus, dārzā dažādi dārzeņi. Viss, kas izaug, tiek salikts burciņās dažādos konservējumos. «Ukraiņiem atšķirībā no latviešiem ir raksturīga lielāka viesmīlība. Pie manis bieži ciemojas draugi, un viņiem te patīk. Man ļoti patīk Latvija. Jūtos te tāpat kā mājās. 20 gadu nodzīvoju Ukrainā, bet Latvijā tagad aizvadīti 32 gadi. Es atbraucu uz Latviju pastrādāt, iemīlēju vienu puisi un paliku. Mans vīrs ir baltkrievs. Tā es lielāko mūža daļu esmu pavadījusi Durbē. Man patīk arī mans darbs ar veciem cilvēkiem. Palīdzu gatavot ēst, atnesu zāles, produktus no veikala, izmazgāju veļu,» par sevi saka Olga un stāsta, ka ceļoties no rīta 5.30 un pirmais gājiens esot uz stalli pie lopiem, pēc tam darbs sociālajā dienestā. Vakarā jāaprūpē dārzs un staļļa iemītnieki. Vienpadsmitos, divpadsmitos vakarā ejot gulēt. Svētdienās ģimene nestrādājot, šī diena atvēlēta atpūtai. «Dzīvojam kopā ar vīru, vedeklu un dēlu. Mana meita dzīvo Liepājā un strādā bankā. Latviski ļoti labi prot. Mājās mēs runājam ukrainiski, latviski un krieviski. Manai mazmeitai ir pieci gadi, un viņa jau prot trīs valodas – ukraiņu, latviešu un krievu,» lepojas vecmāmiņa.