Ir brīži, kas laika ritējumu izjūtam krasāk nekā citkārt. Tāda ir arī augusta nogale, kad bērniem, jauniešiem un bieži arī cilvēkiem brieduma gados jāsāk posties jaunam mācību gadam.
No vienas puses, tas ir satraukums un pārmaiņu gaidas, no otras puses – skolas gaitas nesākas piepeši un tām var sagatavoties.
Ģimenei, kurā ir pirmklasnieks, jāpagūst izdomāt, kurš un kā bērnu nogādās skolā un mājās, jārada apstākļi, lai viņš varētu mācīties, jāatrisina vesela virkne praktisku jautājumu. Pirmklasniekiem un tiem, kuri maina skolu, nāksies pierast pie jauna dienas režīma, jauniem pienākumiem, neredzētām sejām visapkārt. Arī pārējiem skolēniem pēc brīvlaika reizēm nav viegli atgriezties skolas disciplīnas sliedēs. Bet kurš gan spēj pārliecinoši atbildēt, kas ir vieglāk – iegādāties visas skolai nepieciešamās lietas un atrisināt organizatoriskus jautājumus vai nodrošināt ģimenē tādu gaisotni, lai bērns varētu sākt skolas gaitas mierīgi un droši?
Bail... viņam vai tev
Psihologi teic – tas ir pavisam normāli, ka bērnam ir trauksme, sākot skolas gaitas. Bet trauksme ir arī vecākiem un vecvecākiem – tieši tiem cilvēkiem, kuriem būtu bērna satraukums jāmazina. Ja paši netiek galā ar savu trauksmi, tad arī bērna trauksme aug vēl vairāk. Pajautāsim sev: varbūt nevis bērnam, bet tieši mums ir bail, ka viņš kaut ko nepratīs un citi domās, ka esam slikta ģimene; ka citi bērni mūsējo apsmies vai darīs pāri? Gadās mammas, kurām visu laiku šķiet, ka bērns nav gatavs skolai, lai gan nekas par to neliecina un bērnudārzā ir sacīts, ka bažām nav pamata. Ja trauksme saglabājas, tā tiek pārlikta uz bērnu, bet viņam vairāk nekā jebkad ir vajadzīga mierīga, saprātīga mamma, ar kuru visu var droši apspriest.
Jauna sociālā loma
Skolēns – tā ir jauna sociāla loma, pie kuras jāpierod. Līdz šim bērnam pārsvarā bija svarīgas attiecības ar vecākiem, bet tagad degpunktā izvirzās attiecības ar vienaudžiem un skolotāju, parādās jaunas prasības, ir jāattīsta spēja pieņemt lēmumus un sadarboties. Mazulis drīkst uzmest lūpu un pagriezt muguru tiem, kuri nedara viņam pa prātam, bet skolēnam jau jāspēj saprast, ka var būt dažādi viedokļi, ka grupā jāievēro pieņemtie noteikumi un katram jāapzinās sava vieta. Skolā darbs kļūst mērķtiecīgāks, vairāk jāstrādā
individuāli. Kļūst skaidri redzams, cik bērnam līdz šim bijis ļauts uzņemties atbildību un rīkoties pašam. Tas izpaužas gan spējā izpildīt mājasdarbus, gan dažādās ikdienas iemaņās. Ja vienmēr bijis līdzās kāds, kurš visu izlemj viņa vietā, tad šo iemaņu nav, jo tādas nav bijušas vajadzīgas. Izrādās, ka citi bērni prot vairāk – laikus pilda skolas uzdevumus, paši atslēdz dzīvokļa durvis, šķērso ielu atbilstoši satiksmes noteikumiem. Ja bērns tiek galā ar saviem jaunajiem uzdevumiem, viņš jūtas veiksmīgs un apmierināts. Ja viņš nespēj to, ko citi, var ciest viņa pašvērtējums un var sākties citas problēmas, kuru risināšanā jāiesaistās vecākiem, skolotājiem, psihologiem, mediķiem.
Nevajag solīt brīnumus
Skolas gaitu sākumu pieaugušie bērnam bieži iztēlo kā vienreizēju, gandrīz vai brīnumainu notikumu – nu tu esi liels, tu jau iesi skolā! Bērns šo brīdi gaida ar nepacietību, bet pēc tam sajūsma kaut kur pagaist. Te varētu vilkt paralēles ar pieaugušo cilvēku reakciju uz gadumiju, kas tiek sagaidīta pacilātā noskaņojumā, bet pēc tam izrādās, ka apkārt viss ir tāpat, kā bijis, nekādi brīnumi nav notikuši un problēmas nav izgaisušas. Skolēnam ir jāiekļaujas režīmā, jāveido jauns ikdienas ritms un jāpilda mājasdarbi, jāprot pašam aizsaitēt sporta apavus un jāapgūst dažādas lietas, kas nebūt nav aizraujošas. Bērnam tas var radīt vilšanos, un viņam sāk likties – cik labi bija bērnudārzā, kur varēja pagulēt diendusu. Vecākiem der zināt, ka šādā situācijā viņš uz kādu brīdi var pat atkāpties iepriekšējā attīstības posmā, kur visu prata un zināja, mazliet tajā padzīvot, saņemt spēkus. Tam bieži seko straujš attīstības lēciens. Ja šķiet, ka bērns pēkšņi kļuvis it kā mazāks, tas nozīmē, ka viņa dzīvē ir ļoti daudz jaunā un viņam vajadzīgs mazliet lielāks atbalsts un aprūpe, lai palīdzētu tikt ar to visu galā.
«Viņš ir tik izklaidīgs...»
Ja bērns vienmēr kaut ko pazaudē, nokavē un aizmirst, ir jāpalīdz viņam izkopt sevis disciplinēšanas paradumus. Piemēram, mamma var pastāstīt skolotājai, ka bērnam ļoti nepatīk kārtot skolas somu, tomēr ir noruna, ka viņš to darīs pats, un, ja kāda burtnīca kārtējo reizi nebūs paņemta līdzi vai arī būs aizmirsies izpildīt kādu mājasdarbu, tad lai viņš arī piedzīvo, kādas tam ir sekas. Bērnam var palīdzēt izkopt mācīšanās, somas kārtošanas, ģērbšanās un citus vajadzīgus paradumus, bet palīdzēt nenozīmē darīt viņa
vietā. Vecākiem vai vecvecākiem šajā procesā drīzāk ir padomdevēju loma. Ja vecākiem pašiem ir grūtības ar plānošanu un pašdisciplīnu, tad nevar gaidīt, lai bērnam veiktos labāk.
Jāuzticas
Ja mēs no bērna prasām lielāku patstāvību un atbildību, tad mums viņam arī vairāk jāuzticas un jādod lielāka rīcības brīvība. Sākumā jāpavada bērns uz skolu un mājup, bet pakāpeniski viņš jāradina pie arvien lielākas patstāvības. Pēc stundām ir vērts kopā pastaigāties pa skolas tuvāko apkārtni, lai bērns spētu tajā orientēties, pārrunāt, kā viņš pats ies mājās, kurās vietās īpaši jāuzmanās, ko darīt, ja tuvojas suns vai kāds aizdomīgs cilvēks. Bērnam arī jāzina, kā rīkoties, ja izceļas domstarpības ar skolasbiedriem un kāds izturas agresīvi. Par šādām lietām jābrīdina, tomēr lieki nesabiedējot. Ja mamma vai vecmāmiņa nevajadzīgi jauksies bērna domstarpībās ar klasesbiedriem, par katru nieku skries un skolu un cels traci, tad viņš pārstās atklāti stāstīt par to, kas notiek, un kādreiz var noklusēt arī smagu pāridarījumu, kuru nedrīkstētu atstāt bez uzmanības. Ir lietderīgi problemātiskās situācijas izrunāt, uzklausot visus iesaistītos. Ja noticis kāds pārpratums, gan bērniem, gan vecākiem, gan skolotājiem jāspēj atzīt kļūdas. Sarežģītākās situācijās var meklēt palīdzību pie sociālā pedagoga vai skolas psihologa.
***
Augi – pret nervozitāti
Kaspars Ivanovs, ārsts, SIA Silvanols valdes priekšsēdētājs:
– Ja pārmaiņas, ko nes jaunā mācību gada gaidīšana, sagādā tik lielu spriedzi un nervozitāti, ka pašu spēkiem ar to nevar tikt galā, tad palīdzību var sniegt ārstniecības augu līdzekļi, ko cilvēce sekmīgi izmanto jau gadu tūkstošiem un kas šodien turklāt ir kļuvuši efektīvāki, pateicoties jauniem pētījumiem un pilnveidotiem tehnoloģiskiem procesiem. Tāds ir Silvanola izveidotais produkts Relaxen®. Relaxen® balzamā ir baldriāna sakņu, vīgriežu, apiņu, melisas un māteres ekstrakti – labi pazīstami dabīgi nomierinoši līdzekļi, pievienots arī vilkābeles ekstrakts sirdsdarbības uzlabošanai. Balzama pamatnei izmantojam dabīgu dzērveņu sulu. Līdzīgs produkts pieejams arī kapsulās. Sastāvs veidots tieši Latvijas iedzīvotāju vajadzībām, un ārstniecības augi nāk no Latvijas mežiem, pļavām un dārziem. Par šiem produktiem esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes. Tie paredzēti lietošanai dienā un neizraisa miega efektu, bet, kad nervozitāte mazinās, vakaros kļūst arī vieglāk iemigt. Šie dabas vielu produkti neizraisa pierašanu. Latvijā diemžēl ir diezgan daudz iedzīvotāju, kuri pieraduši pie noteiktiem ķīmiskiem recepšu medikamentiem un uzstāj, lai ārsti tos izraksta atkal un atkal. Ir situācijas, kad šie preparāti patiešām nepieciešami, bet varbūt ar tiem nevajadzētu sākt. Ja pārņēmusi nervozitāte un nomāktība, ir taču iespējama psihoterapija, pārrunas ģimenē un ar ārstu, tad – ārstniecības augu līdzekļi, un tikai tad, kad jūtams, ka nekas nespēj palīdzēt, vajadzētu ķerties pie šiem ķīmiskajiem preparātiem, turklāt tie būtu jālieto īslaicīgi.
Reklāmraksts tapis sadarbībā ar SIA Silvanols