Ta­sī­te tē­jas

Dzir­dot par tē­jas la­ba­jām īpa­šī­bām, prā­tā nāk an­gļu li­te­ra­tū­ras kla­si­ķu dar­bi. Ta­jos bie­ži kā­da no va­ro­nēm ir omu­lī­ga tan­te vai vec­mā­mi­ņa, ku­ra gā­dī­gi pie­dā­vā ci­tiem ta­sī­ti tē­jas un uz­ska­ta to par uni­ver­sā­lu lī­dzek­li pret vi­sām dzī­ves lik­stām.

Iz­rā­dās, ka lī­dzī­gas do­mās bi­jis ka­ra­lie­nes Vik­to­ri­jas val­dī­bas prem­jers Vil­jams Evarts Gled­stons, kurš 1865. ga­dā sa­cī­jis: «Tēja jūs sa­sil­dīs auk­stu­mā un at­vel­dzēs kar­stu­mā. Tē­ja jūs uz­mun­dri­nās bē­dās un no­mie­ri­nās rai­zēs.»

Pro­tams, kat­rai tau­tai un arī kat­ram kon­krē­tam cil­vē­kam ir sa­vi no­mie­ri­no­šie un uz­mun­dri­no­šie ri­tu­ā­li, un par tā­du var uz­ska­tīt arī tē­jas mal­ko­ša­nu. Da­ļa cil­vē­ku par to vien­kār­ši pa­smai­da. Ta­ču mūs­die­nās ve­se­lī­gam dzī­ves­vei­dam vel­tī­tās pub­li­kā­ci­jās bie­ži mi­nē­ti jau­ni fak­ti par tē­jas lab­vē­lī­go ie­tek­mi, īpa­ši tas at­tie­cas uz za­ļo un bal­to tē­ju.

Tē­ja, ku­ru mēs sa­ru­nu va­lo­dā rei­zēm sau­cam par īs­to tē­ju – gan za­ļā, gan bal­tā, gan mel­nā, tiek ie­gū­ta no mūž­za­ļā krū­ma Ca­mel­lia si­nen­sis la­pi­ņām, ko au­dzē tro­pu kli­ma­tā. Viens krūms var dot ra­žu 60–80 ga­dus. Lai tē­ja bū­tu kva­li­ta­tī­va, la­pi­ņas vāc ti­kai no krū­mu virs­pu­ses. Tē­ju au­dzē vai­rāk ne­kā 30 val­stīs.

Gal­ve­nā trīs tē­jas vei­du – za­ļās, bal­tās, mel­nās – at­šķi­rī­ba slēp­jas ap­strā­des teh­no­lo­ģi­jā. Za­ļā un bal­tā tē­ja ne­tiek pa­kļau­ta fer­men­tā­ci­jai (ok­si­dā­ci­jai) gan­drīz ne­maz vai pil­nī­gi ne­maz. Fer­men­tā­ci­ju iz­man­to ti­kai mel­nās tē­jas ra­žo­ša­nā. Bal­tās tē­jas ga­ta­vo­ša­nai ņem vis­jau­nā­kās ne­bo­jā­tās la­pi­ņas, ku­ras pēc no­vāk­ša­nas žā­vē ne­kar­sē­jot, tā­pēc bal­tās tē­jas gar­ša ir ļo­ti vieg­la, bet za­ļa­jai tē­jai tā ir pie­sā­ti­nā­tā­ka. Za­ļās tē­jas ra­žo­ša­nā ne­iz­man­to fer­men­tā­ci­ju, tā­pēc la­pi­ņas sa­gla­bā sa­vu za­ļo krā­su un da­bis­ko gar­šu ar ne­lie­lu rūg­te­nu­mu. Lai iz­vai­rī­tos no ne­vē­la­mām gar­šas iz­mai­ņām, la­pi­ņas pēc no­vāk­ša­nas ap­strā­dā ar tvai­ku vai ap­grauz­dē, pēc tam tās at­stāj uz sa­kar­sē­tām pa­plā­tēm, kur la­pi­ņas, at­brī­vo­jo­ties no lie­kā mit­ru­ma, sa­čo­ku­ro­jas. Pro­ce­sa no­slē­gu­mā tē­ju žā­vē, līdz mit­ru­ma sa­turs ne­pār­sniedz di­vus pro­cen­tus, smal­ci­na un sai­ņo.

Ve­se­lī­gu­ma zi­ņā bal­tā un za­ļā tē­ja ir līdz­vēr­tī­ga, iz­vē­le ir gau­mes lie­ta. Bal­tā tē­ja tiek uz­ska­tī­ta par īpa­ši iz­smal­ci­nā­tu. Tā ra­du­sies Fu­dzi­ja­ņas pro­vin­cē Ķī­nā. Le­ģen­da stās­ta, ka ap 2737. ga­du pirms mū­su ēras bal­to tē­ju at­klā­jis viens no pir­ma­jiem Ķī­nas im­pe­ra­to­riem Šeņ­nuns – vi­ņa ta­sē ar kar­stu ūde­ni ne­jau­ši ie­kri­tu­šas da­žas tē­jas krū­ma la­pi­ņas. Im­pe­ra­to­ri bal­to tē­ju aug­stu vēr­tē­ju­ši iz­smal­ci­nā­tas gar­šas un aro­mā­ta dēļ, tai pie­dē­vē­ta spē­ja ap­skaid­rot prā­tu un ma­zi­nāt «iekšē­jo dru­dzi», kas uz­ska­tīts par simt sli­mī­bu cē­lo­ni. Bal­to tē­ju no­vāc ar ro­kām mar­ta vi­dū, skaid­rā un sau­lai­nā lai­kā, tur­klāt vā­cē­ji ne­drīkst ēst sī­po­lus, ķip­lo­kus un garš­vie­las, kā arī lie­tot al­ko­ho­lu, lai ne­sa­bo­jā­tu tē­jas la­pi­ņu aro­mā­tu. 

***

NODERĪGI

Tē­jai vien­mēr jā­uz­vā­ra svaigs, auksts ūdens, jo tas sa­tur vai­rāk skā­bek­ļa ne­kā at­kār­to­ti vā­rīts.

Za­ļās un bal­tās tē­jas pa­ga­ta­vo­ša­nai ne­drīkst iz­man­tot ver­do­šu ūde­ni, jo tas iz­nī­ci­na ba­gā­tī­go aro­mā­tu un vēr­tī­gās vie­las, kas ir tē­jas la­pi­ņās. Ūde­nim pēc uz­vā­rī­ša­nās maz­liet jā­pa­stāv – jā­at­dziest līdz 90 grā­du tem­pe­ra­tū­rai.

Bal­tā un za­ļā tē­ja ie­vel­kas di­vu mi­nū­šu lai­kā. Ze­mā­kas kva­li­tā­tes za­ļā tē­ja ie­vel­kas il­gāk un tai va­ja­dzīgs kar­stāks ūdens.

At­stā­jot tē­jas la­pi­ņas ūde­nī pā­rāk il­gi, tē­ja kļūs rūg­ta un sa­vel­ko­ša ne­at­ka­rī­gi no šķir­nes un kva­li­tā­tes.

Aug­stas kva­li­tā­tes bal­to un za­ļo tē­ju at­kār­to­ti var uz­liet vai­rā­kas rei­zes, sa­gla­bā­jot gar­šu un ve­se­lī­gās īpa­šī­bas.

Mai­si­ņos fa­sē­tās tē­jas pa­tē­riņš lie­to­ša­nas ēr­tī­bu dēļ Ei­ro­pā pār­sniedz be­ra­mās tē­jas pa­tē­ri­ņu. Ra­žo­tā­ji mek­lē vei­dus, kas ļauj āt­ri un vien­kār­ši uz­liet tē­ju, sa­gla­bā­jot tās la­bo gar­šu un kva­li­tā­ti. Ino­va­tīvs ri­si­nā­jums ir tē­jas pi­ra­mī­da, kas no­dro­ši­na tē­jai pa­pil­du skā­bek­ļa pie­kļu­vi uz­lie­ša­nas lai­kā un ļauj iz­man­tot lie­lā­kas tē­jas la­pi­ņas – pi­ra­mī­dā pie­tiek vie­tas, lai tās va­rē­tu iz­tais­no­ties, at­brī­vot aro­mā­tu un vēr­tī­gās vie­las.

***

TĒJA VESELĪBAI

Pē­tī­ju­mi lie­ci­na, ka cil­vē­kiem, ku­ri re­gu­lā­ri iz­dzer trīs un vai­rāk tē­jas ta­sī­šu die­nā, sa­ma­zi­nās sirds sli­mī­bu risks.

Tē­ja bez pie­na un cu­ku­ra ne­sa­tur ka­lo­ri­jas, tā­pēc ie­tei­ca­ma tie­vē­tā­jiem. Ar ka­te­hī­nu ba­gā­tā za­ļā tē­ja pa­līdz sa­ma­zi­nāt tau­ku uz­krā­ju­mus, īpa­ši vi­duk­ļa ap­vi­dū.

Paš­laik nav zi­nā­mi pār­lie­ci­no­ši pē­tī­ju­mi, kas pie­rā­dī­tu, ka piens un cu­kurs iz­nī­ci­na tē­jā ve­se­lī­gās vie­las. Piens var vie­nī­gi ne­daudz aiz­ka­vēt to uz­ņem­ša­nu, bet cu­kurs, kā zi­nāms, ne­ga­tī­vi ie­tek­mē mu­tes do­bu­ma ve­se­lī­bu.

Tē­ja sa­tur ap­tu­ve­ni uz pu­si ma­zāk ko­fe­ī­na ne­kā ka­fi­ja. Pie­ļau­ja­mais ko­fe­ī­na pa­tē­riņš kat­ram cil­vē­kam ir in­di­vi­du­āls: dažs, ne­no­da­rot pā­ri sa­vai ve­se­lī­bai, var die­nā dzert ti­kai vie­nu ta­si tē­jas, cits – pat as­to­ņas ta­ses. Tie, kam ārsts aiz­lie­dzis dzert ka­fi­ju, var at­ļau­ties maz­liet tē­jas.

Die­nā iz­dze­rot vai­rā­kas ta­ses tē­jas, uz­la­bo­jas ga­ra­stā­vok­lis, la­bāk sa­gla­bā­jas mo­žums un kon­cen­trē­ša­nās spē­jas.

Tē­ja var lab­vē­lī­gi ie­tek­mēt kau­lu un zo­bu ve­se­lī­bu. Tās sa­stā­vā ir vie­las, kas aiz­ka­vē ka­rie­su iz­rai­so­šo bak­tē­ri­ju at­tīs­tī­bu, tur­klāt tē­ja ir arī flu­o­ra avots.

Paš­laik nav zi­nā­mi pē­tī­ju­mi, kas ap­stip­ri­nā­tu uz­ska­tu, ka tē­ja ne­lab­vē­lī­gi ie­tek­mē gre­mo­ša­nas pro­ce­su. Šis jau­tā­jums vēl pra­sa rū­pī­gā­ku ana­lī­zi, bet at­se­viš­ķu pē­tī­ju­mu da­ti rā­da, ka tējā ir vie­las, kas spēj ka­vēt kuņ­ģa čū­lu iz­rai­so­šo bak­tē­ri­ju at­tīs­tī­bu.

Nav pē­tī­ju­mu, kas ap­stip­ri­nā­tu saik­ni starp tē­jas dzer­ša­nu un nier­ak­me­ņu vei­do­ša­nos, kaut gan tē­ja sa­tur skā­beņ­skā­bi, kas te­o­rē­tis­ki va­rē­tu ra­dīt nier­ak­me­ņu vei­do­ša­nās drau­dus. Di­vos pla­šos ASV veik­tos pē­tī­ju­mos kon­sta­tēts, ka tē­jas dzer­ša­na sa­ma­zi­na nier­ak­me­ņu vei­do­ša­nās ris­ku par 8–14%, jo viens no no­sa­cī­ju­miem nier­ak­me­ņu ris­ka ma­zi­nā­ša­nai ir pie­tie­ka­ma šķid­ru­ma uz­ņem­ša­na, un tē­ja to no­dro­ši­na.

Tē­ja ir ve­se­līgs dzē­riens, un nav ie­mes­la, kā­dēļ to ne­drīk­stē­tu lie­tot bēr­ni un grūt­nie­ces. Ta­se tē­jas die­nā ne­kai­tē arī ma­ziem bēr­niem, bet grūt­nie­ces var iz­dzert 3–4 ta­ses die­nā.

* Raksts sa­ga­ta­vots, iz­man­to­jot Lip­ton tē­jas in­sti­tū­ta in­for­mā­ci­ju. Lip­ton tē­jas in­sti­tūts ir or­ga­ni­zā­ci­ja, ku­rā strā­dā 50 zi­nāt­nie­ku, kas pē­ta tē­ju un tās ie­tek­mi uz cil­vē­ka fi­zis­ko un ga­rī­go ve­se­lī­bu; in­sti­tūts arī fi­nan­sē un ko­or­di­nē pē­tī­ju­mu pro­jek­tus aka­dē­mis­ka­jās un pēt­nie­cī­bas ie­stā­dēs vi­sā pa­sau­lē.