Dižolu dižputni strausi
Ja reiz Lieldienas, tad noteikti arī olas! Pasaulē lielākās un arī izturīgākās olas dēj strausi. Olu kaujās gan nez vai kāds piekristu ielaisties ar strausolaini, taču uz svētkiem kopā sabraukušai kuplai ģimenei omlete no šādas olas varbūt noderētu.
Par strausiem mēdz dēvēt trīs putnu sugas – emu, kas mitinās Austrālijā, nandu, kas dzīvo Dienvidamerikā, un arī Āfrikas strausus. Ir vēl kāda strausveidīgo putnu suga – kazuāri, kas sastopami Jaunzēlandē.
Zvirbulītis
Patiesībā par strausiem būtu dēvējami tikai afrikāņi, taču, tā kā šādi putni savulaik mituši arī Arābijas pussalā un Āzijas dienvidrietumos (abos šajos reģionos izmedīti), strausiem nereti tiek piekabināts konkretizējošais apzīmētājs – Āfrikas. Ir piecas strausu pasugas. Ja iztulko strausa zinātnisko nosaukumu, kas veidots no grieķu valodas vārdiem, Struthio camelus, iznāk, ka suga saucama par... kamieļzvirbuļiem.
Āfrikas strausi mūsdienās ir pasaulē lielākie putni – nandu un emu ir augumā mazāki. Āfrikas milži apdzīvo savannas, pustuksnešus un krūmājus. Pieaugušie putni apvienojas līdz pat pussimt īpatņu lielos baros, dzimumbriedumu nesasniegušie jaunuļi mitinās savās, līdz 100 putnu lielās kompānijās. Strausi mēdz uzturēties kopā ar antilopēm un zebrām, un šiem dzīvniekiem pret to nav nekādu iebildumu. Tramīgie strausi kalpo par sargiem – tā kā šie putni apveltīti ar labu redzi un dzirdi, turklāt galva slejas vairāk nekā divus metrus virs zemes, viņi ātri vien pamana iespējamās briesmas un brīdina par tām visu baru. Tas, ka strausi briesmu gadījumā bāztu galvu smiltīs, ir nepatiess mīts. Iespējams, tas radies tālab, ka dažkārt milzīgie putni mēdz pieplakt ar galvu pie zemes, tādējādi cenšoties paslēpties no plēsējiem. Muļķīgi? Varbūt. Taču par pilnīgiem dumiķiem strausus dēvēt nevar. Lai gan strausa smadzenes sver vien 30–40 gramus (pats putns var svērt pat 160 kilogramus, bet abas apmēram 5 centimetru diametra acis kopā sver vairāk par smadzenēm), viņi ir itin atjautīgi.
Skrējēji
Savvaļā strausiem mēdz uzklupt hiēnu un šakāļu bari, bet ar cāļiem mēdz pamieloties Ēģiptes grifi, cieto olu čaumalas iemanījušās pāršķelt maitu lijas, uznesot olas gaisā un metot pret akmeņiem. Lidot strausi nespēj. Toties skrien izcili! Īslaicīgi šie putni var sasniegt ātrumu 72 km/h, bet ar ātrumu
50 km/h var skriet 15–20 minūtes. Soļa garums skrienot ir
3,5–4 metri. Virziena maiņa iespējama, nesamazinot ātrumu. Ar ieskrējienu strauss var pārvarēt 1,5 metrus augstus šķēršļus. Ja nu tomēr izbēgt neizdodas, tiek likts lietā spēcīgs ierocis – kāja, un ar to var pat cilvēku nosist.
Dzimumbriedumu strausi sasniedz 4–5 gadu vecumā. Vienam tēviņam ir 2–7 mātīšu harēms, kas tēviņa izveidotā ligzdas iedobē sadēj līdz 60 olu, taču parasti izšķiļas tikai 19–25 cāļi. Pa dienu perē mātīte, pa nakti – tēviņš, un perēšanas process ilgst apmēram 40 dienu. Ola sver 1,5–2 kilogramus. Gadā viena mātīte var izdēt 70–90 olu. Strausu audzētāji novērojuši, ka gadījumā, ja strauss izdējis olu negaisa laikā, no tās cālis nesanāk, – būs vanckars.
Fermu putni
Daudzviet pasaulē izveidotas strausu fermas. Lai gan strausi aug lēni un putnu audzēšana nav no vienkāršākajiem un arī lētākajiem uzdevumiem, strauskopība var būt itin ienesīga. No putniem iegūst gaļu, olas un arī izturīgo ādu, no kā mēdz izgatavot dažādus priekšmetus. Strausu spalvas izmanto rotu gatavošanai. Turklāt strausi ir arī ekskursantu apbrīnas objekti.
Strausi ir visēdāji. Galvenokārt pārtiek no augiem un sēklām, taču nesmādē arī kukaiņus, nelielus rāpuļus, grauzējus un citu putnu mazuļus, kā arī plēsēju pamestus dzīvnieku ķermeņus. Pieaugušam savvaļas strausam dienā vajag apmēram 7 kg barības, bet nebrīvē pietiekot ar 3,5 kg. Strausus parasti baro ar speciālām granulām, vārītiem kartupeļiem un bietēm, rīvētiem burkāniem, sagrieztiem ķirbjiem, arī āboliem un citiem augļiem. Zāle jāsagriež – strausi par 5–7 centimetriem garāku zāli nespēj sagremot.
Karstumu šie putni pārcieš labi. Ja kļūst par karstu, pavēdinās ar saviem lielajiem spārniem vai izkašņā bedrīti, kur iegulties, un vēsumu gūst no zemes. Tomēr kādai pavēņa vietai vajadzētu būt – tieši saules stari lielā karstumā var būt bīstami ikvienai dzīvai būtnei! Lai gan it kā siltzemju iemītnieki, strausi ir aukstumizturīgi. Pat tādā bargā ziemā, kāda bija pērn, ir gana ar neapkurinātu kūtiņu. Vairāk ļaunuma var nodarīt slapjums un caurvējš.
***
STRAUSS
(Struthio camelus)
Ir piecas pasugas
Savvaļā sastopams Āfrikas centrālajā un dienvidu daļā (līdz 20. gs. vidum – arī Arābijas pussalā un Āzijas dienvidrietumos; izmedīts)
Apdzīvo savannas un pustuksnešus, krūmājus
Augstums: līdz 1,8–2,75 m
Spārnu pletums: līdz 2 m (spārnus izmanto līdzsvara noturēšanai, termoregulācijai, kā arī riesta dejās)
Svars: 90–130 kg, tēviņi ir lielāki un var svērt pat 160 kg
Krāsa: mātītes pelēcīgi brūnas, ar dažām baltām spalvām, tēviņi melni ar baltām spalvām spārnu galos
Mūža ilgums: savvaļā – līdz 30 g., nebrīvē – līdz 50 (70) g.
Cālēna aptuvenā cena: Ls 70–110 (atkarībā no vecuma)
***
Miermīlīgā gudriniece
«Savulaik dzīvoju Rīgā un dzīvoklī turēju dažādus putnus,» stāsta Iveta Aļošina. «Kad iepazinos ar savu vīru Igoru, pārcēlos uz Jēkabpili. Arī vīram putni patīk. Un mums jau nav gana ar vienu. Kaimiņiem mūsu aizraušanās nepatika. Pārvācāmies uz dzīvi lauku mājās Antūžu ciemā. Mūsu sapnis ir izveidot minizoodārzu. Jau tagad pie mums brauc ciemos skolēnu grupas. Pārsteidzoši, ka pat daudzi lauku bērni nav redzējuši tradicionālos lauksaimniecības dzīvniekus. Bet mēs varam parādīt arī ko neierastāku. Ir paipalas, dažādu šķirņu vistas, zosis, mandarīnpīles un vēl daudz kas cits. Jā – arī strauss, kuru turam nevis, kā saka, ražošanai, bet priekam.»
Ivetai un Igoram bija divi strausi, bet nu atlicis tikai viens. Kāpēc tā? Iveta stāsta: «Pirms gandrīz trijiem gadiem paņēmām divus trīs dienas vecus mazuļus. Ilgi domājām, ka ir divas meitenes (pat krietni vecākiem strausēniem pēc izskata noteikt dzimumu nav iespējams), un gribējām saukt par Maiju un Paiju, bet... izrādījās, ka mums ir meitenīte un puisītis. Putniem augot, viņiem sākās konflikti, un, tā kā turēt katru atsevišķi nebija iespēju, puisi pārdevām. Bet meiteni nu nezinām, kā saukt, tāpēc viņai vārda nav.»
Ivetas strausmeitene esot miermīlīga. Tieši viņa bijusi tā, kas savu brāli trenkājusi un iekaustījusi, bet pret cilvēkiem viņa nekad neesot agresīva (reiz gan esot saimniecei iespērusi, taču tā maigi). Pirmo dzīves gadu strausēni nodzīvojuši mājā kopā ar saimnieku ģimeni. «Strausu mazuļi jāpieskata – lai nepārēstos vai neapēstu ko kaitīgu (strausiem patīk spīdīgas lietis), lai nesaaukstētos, nesaķertu kādu slimību. Dzīvojot mājā, strausi bija pieraduši pie cilvēkiem. Vecākais dēls pat mēģināja ar šiem putniem piesardzīgi jāt, un strausi to ļāva!» atceras Iveta.
Saimniece uzskata, ka viņas strausmeitene ir [savai sugai] īsta gudriniece: «Viņa daudz ko saprot, nāk, ja saucu, saprot, kad saku, ka jāiet kūtī, atšķir savējos no svešiniekiem. Pārlieku bailīga arī nav. Dzirdēts, ka strausi mēdz no kaut kā nobīties, apjukt, ieskriet kādā šķērslī un nosisties, – izbaiļu skrējienā neko nemana. Mūsu meitene, šķiet, pie dažādiem radījumiem un trokšņiem pieradusi. Visus, kas mazāki par viņu, mūsu strausene neuzskata par bīstamiem. Un arī nedara nevienam pāri. Piemēram, viņas aplokā perēja tītarmāte. Strausiene ar interesi noskatījās, taču netraucēja.»
Iveta strausu jaunkundzi baro ar graudiem, dārzeņiem, augļiem, kā arī speciālu kombinēto barību. «Ir barība mazuļiem (līdz 2 mēnešu veciem), tad jādod 2–4 mēnešus veciem strausiem piemērotā, bet pēc tam var dot pieaugušu strausu barību,» skaidro Iveta. «Strausiem vajadzīga arī zāle, zaļumi. Mūsu meitenei garšo pieneņu ziedi. Zāli paknaksta, bet ēd bez entuziasma. Ja zāli dod no rokas, tad gan vienmēr paņem un apēd, pat tad, ja paēdusi. Pieklājīga.»