Pagājušajā gadā, pateicoties iedzīvotāju atsaucībai un sniegtajām ziņām, Dabas aizsardzības pārvalde apstiprinājusi 13 jaunas invazīvā un ēdelīgā Spānijas kailgliemeža (Arion vulgaris) atradnes un tas liecina, ka šis nevēlamais viesis Latvijas dabā izplatās ļoti strauji.
Pirmo reizi šī suga, kas apdraud dabiskos biotopus, laukaugus, kā arī mājdzīvnieku veselību, Latvijā reģistrēta 2009.gadā, bet nu jau 11 gadu laikā kopumā tas atklāts vismaz 60 vietās visā valstī, galvenokārt Rīgas apkārtnē un Zemgalē. Ziņas par Spānijas kailgliemeža atradnēm ir ļoti svarīgas, lai saprastu cik strauji tas Latvijā izplatās un ko darīt vai nedarīt, lai šo sugu apstādinātu.
Pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vecākā eksperte Santa Rutkovska stāsta, ka patlaban, gaisa temperatūrai paaugstinoties, gliemeži kļūst aktīvāki un intensīvi sāk baroties. Tie barojas un strauji aug līdz vasaras otrajai pusei, jo īpatņiem īsā laika periodā ir jāsasniedz dzimumbriedums un jāatstāj pēc iespējas vairāk pēcnācēju. Vairošanās - olu dēšana var sākties jūnija beigās, līdz ar to ir ļoti svarīgi savos dārzos un apsaimniekotajās teritorijās ar Spānijas kailgliemezi sākt cīnīties jau tagad, iznīcinot iespējami lielāku skaitu īpatņu, lai tie nepaspētu šajā sezonā vairoties.
Dabas aizsardzības pārvalde aicina turpināt ziņot par jauniem atradņu gadījumiem, rakstot uz e-pastu invazivs@daba.gov.lv, norādot iespējami precīzu vietu, savu kontaktinformāciju un pievienojot atrastā Spānijas kailgliemeža foto. Papildus informācijai aicinām iepazīties ar Spānijas kailgliemežu izplatības ierobežošanas plānu, kā arī divām infografikām par Spānijas kailgliemezi, kas atrodamas šīs preses relīzes pielikumā.
Spānijas kailgliemezis ir iekļauts Eiropas simts visinvazīvāko dzīvnieku sarakstā un, savairojoties lielā skaitā var apdraudēt vietējās savvaļas augu sugas un kultūraugus, piemēram, zemenes, kāpostus, kabačus, gan apēdot tos, gan pārnēsājot dažādus augu patogēnus. Tas izkonkurē un barojas arī ar citām bezmugurkaulnieku sugām, piemēram, gliemežiem un sliekām, kā arī ir novērota krustošanās ar tuvāk radniecīgajām kailgliemežu sugām, kā rezultātā vietējās sugas asimilējas un izzūd.
Speciālisti norāda, ka tas var pārnēsāt Escherichia coli baktērijas un Spānijas kailgliemezis ir starpsaimnieks vairākām parazītu sugām, kas apdraud suņu dzimtas dzīvniekus, zaļbarības piesārņojums ar gliemežiem var palielināt mājlopu risku saslimt ar botulismu, ko ierosina Clostridium botulinum baktērijas, kas dzīvo augsnē un var nonākt kontaktā ar gliemežiem.
Padomi Spānijas kailgliemežu iznīcināšanai savā īpašumā:
• Visefektīvākā metode ir nolasīt tos krēslai iestājoties vai agri no rīta, kad kailgliemeži ir aktīvi un iznīcināt tos pāršķeļot ar lāpstas vai kāda cita asa priekšmeta palīdzību vai ievietojot uz vienu diennakti 10% vārāmā sāls šķīdumā. Spānijas kailgliemezis savā barībā izmanto arī beigtus vai savainotus savas sugas īpatņus. Tāpēc beigtos gliemežus var atstāt citu īpatņu piesaistīšanai konkrētā vietā, taču šādā gadījumā konkrētā vieta jāapseko atkārtoti. Ja kailgliemeži tiek iznīcināti līdz jūlijam, beigtie indivīdi jāaprok zemē. Ja kailgliemeži tiek iznīcināti augustā, septembrī, lai nepieļautu oliņu nonākšanu vidē un to izšķilšanos, beigtie indivīdi ir jāsadedzina vai jāievieto sālsūdenī.
• Gliemežu pārņemtajā teritorijā var ierīkot īpaši izveidotas lamatas. Par lamatām var kalpot kastes, burkas, pudeles ar nogrieztu galu un tajās ievietotu pievilinātājvielu, piemēram, pūstoši augi, suņu un kaķu mākslīgā barību, kombinētā lopbarība;
• Labi darbojas arī slīcināšanas slazdi - augsnē līdz tās virskārtai ierok trauku, kurā ielej šķidrumu kopā ar pievilinātājvielu. Visbiežāk slīcināšanas slazdos par pievilinātājvielu izmanto alu. Ja slazdos būs tikai tīrs ūdens, gliemeži var ātri no tā izlīst ārā. Tāpēc šķidrumam ir jāsatur vielas, kas veicina gliemežu noslīkšanu - 1% vara (vara sulfāts) vai 10% vārāmā sāls šķīdums;
Invazīva suga (no latīņu invasus = iebrukt, iekarot) ir tāda citzemju suga, kuras izplatīšanās apdraud bioloģisko daudzveidību un vietējās sugas. Tā spēj ātri savairoties, sekmīgi izplatīties un izkonkurēt vietējās sugas. Tās ir sugas, kas nejauši ieceļojušas vai pārgājušas savvaļā ārpus cilvēka kontroles, spēj izdzīvot un izplatīties arī bez cilvēka palīdzības gan cilvēka radītos apstākļos, gan ārpus tiem. Invazīvās sugas apdraud gan vietējās ekosistēmas, gan pret vides apstākļu izmaiņām jutīgas sugas, pārmaina vidi sev labvēlīgā virzienā, izspriežot vājākus konkurentus. Tās ne vien apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību, bet arī rada ekonomiskus zaudējumus, ainavas izmaiņas, samazina lauksaimniecības un meža zemes vērtību.