\\Māja

PADOMI, kā pareizi un saprātīgi sēņot

 
©Depositphotos.com

Laiki mainās. Lai noskaidrotu, vai sēnes sākušas augt, senāk vajadzēja iet uz mežu vai vismaz ielūkoties tirgū. Tagad informācija strauji izplatās sociālajos tīklos, sēņu laikā tos pārplūdina neskaitāmi pilno grozu attēli un sezonas gaitā izvēršas sacensība – kuram sēņu vairāk, kuram skaistākas un vērtīgākas... Ar sociālo mediju palīdzību cilvēki arī cenšas noskaidrot, kā sauc to vai citu sēni, un bieži uz šiem jautājumiem atbildes sniedz Latvijas Dabas muzeja botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe Inita Dāniele.

«Ja pirms gadiem desmit tas šķita ārprāts, ka muzeja darbinieki darba laikā sēž sociālajos tīklos, tad tagad tas ir mūsu pienākums, jo sniedzam konsultācijas arī šādā veidā,» saka Inita.

- Agrāk sēņotāji mēdza nest savus atradumus uz Dabas muzeju. Vai tagad vairāk sūta fotogrāfijas?

- Joprojām cilvēki arī nāk un nes sēnes, īpaši jau rudenī. Pērn sēņu bija salīdzinoši maz, bet arī tad katru dienu ieradās vairāki interesenti. Atnest noteikšanai sēni klātienē, protams, ir visdrošākais veids. Ja sūta fotogrāfiju, tai ir jābūt labā kvalitātē, turklāt nepietiek nofotografēt no augšas tikai cepurītes un gaidīt, ka kāds noteiks, kas tās par sēnēm. Jābūt redzamām arī citām pazīmēm un ir jāpieraksta tās, kas attēlā nav redzamas, piemēram, smarža, augšanas vieta, tuvākie koki. Reizēm attēli ir ļoti labi un varam sēni noteikt bez grūtībām, bet reizēm tas neizdodas, pat ja sēne tiek atnesta klātienē. Pirmais, ko cilvēks ierauga, ir sēnes krāsa, bet krāsa ir ļoti mainīgs lielums, kas atkarīgs no mitruma, gaismas un citiem faktoriem. Sausā un mitrā laikā atšķirība var būt ļoti liela, īpaši tām sēnēm, kuru cepurīte uzsūc ūdeni, piemēram, mitra cepurīte ir tumši brūna, sausa - gandrīz balta; krāsa atšķiras arī jaunākām un vecākām sēnēm. Turklāt attēlos krāsu izmaina gan kamera, gan dators. Gadās, ka telefona attēlā sēnes cepurīte izskatās vienā krāsā, bet datorā citā, reizēm jāprecizē - vai tiešām arī dabā tā ir tik pelēka vai violeta kā fotogrāfijā?

- Kā cilvēkiem šodien veicas ar sēņu pazīšanu un sēņošanas kultūru?

- Vispār es teiktu, ka šajā ziņā ir diezgan liela noslāņošanās. Agrāk zināšanu līmenis bija vienmērīgāks, jo pārsvarā bija sēņotāji, kuri mācījās no vecākiem un vecvecākiem. Tagad viens tips ir pilsētnieks parastais, kuram vispār bail iet mežā (jo tur visādi briesmoņi dzīvo, vēl iekodīs!) un kurš varbūt pazīst tikai gailenes. Bet patiešām priecē tas, ka pēdējā laikā arvien vairāk parādās dabas vērotāji, kuriem primārais nav «ko es varētu apēst», bet kuri iet dabā, priecājas un interesējas ne tikai par sēnēm, bet arī par dažādiem augiem, kukaiņiem u.c. Es vienmēr intervijās saku, ka fotografēšana ir laba, droša nodarbe, jo sēnes ir ļoti pateicīgas - nemūk projām, ja tās mēģina nofotografēt, turklāt fotografējot jau neviens nav saindējies. Toties mani kaitina badīgums, lielīšanās ar sēņu kalniem - mīļie cilvēki, kāpēc jums tās masas vajag, vai jūs tiešām to visu domājat apēst? Es pat neteiktu, ka sēnēm ir raža. Raža ir tas, ko mēs paši izaudzējam. Tā nav arī nekāda dabas velte - mums tur neviens neko nedāvina. Mazliet ar humoru var teikt - tādi zagumi vien ir. Aizgājām, savācām, ej nu sazini, kā vēl kuru reizi aiz sevis atstājām, badīgi izplēsām kalniem sēņu, arī pavisam maziņas, knapi izlīdušas, kurām vēl nav atvērušās cepurītes - tur jau nevar atšķirt beku no lapiņsēnes, kur nu vēl atšķirt atmateni no mušmires. Lielākā māņticība, ko esmu dzirdējusi: ka maziņas sēnes taču visas esot ēdamas. Ja runājam par sēņu griešanu vai negriešanu ar nazi - protams, nav labi izraustīt un iznīcināt sēņotni, kā to dara mežacūkas. Tur, kur tās kārpījušās, sēņu augšana uz kādu brīdi ir traucēta, lai gan vēlāk atjaunojas. Labāk nogriezt sēnes ar nazi, tad arī uzreiz redzam, vai tajās ir vai nav kāpuri, sēnes ir tīrākas.

- Daži saka - kāpuri nav šķērslis. Viņi pakarinot bekas pie krāsns, apakšā paklājot avīzi, visi kāpuri izbirstot.

- Kāpuri varbūt izbirst, bet, tā kā tie neiet uz tualeti, tad viņu vielmaiņas galaprodukti sēnēs paliek. Tad jau arī bojātu gaļu, kurā ieviesušies kāpuri, varētu tā izkarināt, lai izkalst un izbirst. Reizēm jājautā - vai tad tiešām cilvēki ir badā, ja jāēd kaut kas tāds?

- Iespēja uzdot jautājumus sociālajos medijos un arī meklēt atbildes internetā palielina gan uzticamas, gan aplamas informācijas ātru izplatīšanos. Piemēram, cita starpā atrodami padomi, kā noteikt, vai sēne ir indīga, pagatavojot no tās novārījumu, kurā mērcē sudraba karoti un skatās, kā veidojas apsūbējums. Vai arī atziņa - ja jau sēni ēd kāpuri un gliemeži, tad arī cilvēks drīkstot...

- Tās ir muļķības. Piemēram, mušmires ēd gliemeži, kāpuri, brieži un pat daudzi citi meža dzīvnieki, tiek uzskatīts, ka brieži tā atbrīvojoties no parazītiem. Bet tas nenozīmē, ka mušmires jāēd arī cilvēkiem. Ja zīdītāju dzīvnieku organismam ir kaut kādas līdzīgas iezīmes ar mums, tad kukaiņu kāpuriem un gliemežiem ir pilnīgi cits organisms un tas, kas nav kaitīgs viņam, var būt bīstams cilvēkam. Runājot par interneta avotiem - tie jāizvērtē ļoti uzmanīgi, katrai mājaslapai ir savi autori, jācenšas saprast, vai tie ir kompetenti. Latviešu valodā labākais informācijas avots ir senes.lv - kaut gan autors nav biologs, lapa veidota ļoti apzinīgi, tur ir droši, pārbaudīti dati un fotogrāfijas, viss izklāstīts nevis zinātniski sarežģītā, bet saprotamā valodā.

Arī meklējot informāciju krievu, angļu, vācu vai citās valodās, var sastapt gan ticamas ziņas, gan aplamības, un tās nespeciālistam var būt pat vēl grūtāk izvērtēt.

- Citvalstu avotos reizēm par indīgām nosauktas tādas sēnes, kuras mēs vienmēr esam lasījuši un ēduši. Kāpēc tā?

- Daudzās valstīs par ēdamām uzskata tikai tās sēnes, kuras var tūlīt cept, bet tās, kas mūsu skatījumā ir ēdamas pēc novārīšanas, tādas kā, piemēram, vilnīši, pieskaita indīgajām. Ja mums ir noslēgts līgums par sēņu grāmatu tulkošanu, tad reizēm tur ietverts punkts, ka neko nedrīkstam izmainīt, un tad nākas rakstīt, ka vilnītis ir indīgs. Ja zināmas izmaiņas ir atļautas, tad varam pievienot attiecīgu piezīmi, kas izskaidro šīs traktējuma atšķirības.

- Ir gadījumi, kad patiešām tiek atklāts, ka pazīstamas un iecienītas sēnes satur kādas kaitīgas vielas, piemēram, cūcenes. Cienītāji saka - visu mūžu esam tās lasījuši un lasīsim. Kas var notikt?

- Patiešām ir atklāts, ka cūcenes satur kancerogēnu vielu. Bet kancerogēnas vielas ir arī cigaretēs, tomēr daudzi turpina smēķēt un ne jau visi saslimst ar vēzi. Tā ir pašu cilvēku izvēle un atbildība.

- Sēņotāji mēdz sūroties par mežu izciršanu, kas izjauc labās sēņu vietas; paliek zaru kaudzes, ko agrāk nodedzināja, bet tagad it kā atstājot mēslojumam. Daļa uzskata, ka sēņu kļūst aizvien mazāk. Kā īsti ir?

- Sēnes ir gan vecos mežos, gan jaunos mežos, uz celmiem, kritalām, arī dārzos, parkos, pļavās - visur. Tikai varbūt mainās biotops, cilvēkam apkārt ir kaut kas izmainījies, līdz ar to viņam rodas iespaids, ka viss ir pārvērties, tāpēc šķiet - ārprāts, gals klāt. Cilvēks parasti par sēnēm uzskata baravikas, gailenes un varbūt vēl kādas, bet ir milzum daudz dažādu sēņu, kas ir tieši augu izcelsmes atlieku noārdītājas. Sēnes sadala visas kritušās lapas, skujas un zarus - tas nav mēslojums mežam, tā patiesībā ir vide, kur attīstīties sēnēm, kuras agrāk vai vēlāk to visu sadalīs. Tās varbūt nebūs mūsu mīļotās ēdamās sēnes. Cits jautājums, cik bioloģiski vērtīgi ir smalkie zari. Vērtīgas ir tieši liela izmēra kritalas, ne tikai sēnēm, bet arī citiem dzīvajiem organismiem. Ja zars ir tāds tieviņš, tad uznāk karstums - tas izkalst, uznāk lietus - samirkst dzīvokļi visiem kukainīšiem, kas tur mājo, ziemā izsalst. Bet, ja diametrs kritalai ir vismaz 20 centimetru, tur ir labvēlīgāks mikroklimats, saglabājas mitrums un noteikta temperatūra un tur jau daudz kas var dzīvot, tajā skaitā sēnes. Daudzas interesantas retas sēņu sugas aug uz liela izmēra kritalām. Lai būtu liela izmēra kritala, vispirms ir jābūt liela izmēra kokam. Katra sēne nokritušo koku sadala līdz kādai noteiktai pakāpei, tās nāk secīgi cita pēc citas - vienai vajag tikko kritušu koku, nākamajai tādu, kas ir jau drusciņ sadalījies, un tad seko tās, kas visu pabeidz un padara koksnes atliekas par augsni. No sēņu aizsardzības viedokļa tas jāņem vērā. Ja kāds nolemj atstāt tikai to kritalu, uz kuras tobrīd aug aizsargājama sēne, bet pārējās izvākt, un domā, ka tā viņš būs parūpējies par dabas daudzveidību, tad viņš maldās. Ir svarīga nepārtrauktība, lai būtu gan jaunais mežs, gan vecais mežs, gan nokritušie koki. No bioloģiskās daudzveidības viedokļa nav svarīgi, lai mums tur būtu ērti staigāt un lai mēs varētu tur viegli izkļūt cauri. Mežinieki uz to varbūt skatās citādi - kā uz koksnes fabriku. Protams, ka koksne arī mums ir vajadzīga, visu laiku taču runājam par dabiskām izejvielām, dabiskiem materiāliem. Man kā mikoloģei un arī ar mežiem un mežiniekiem saistītam cilvēkam iznāk būt tā pa vidu, taisnība nav vieniem vai otriem, ir jāatrod kompromiss. Ir maz tādu vietu, kur būtu nevis aizaugusi lauksaimniecības zeme, bet tiešām vecs mežs jau daudzās paaudzēs.

- Cita cilvēku kategorija, kā to redzam kaut vai dārzkopju grupu diskusijās sociālajos tīklos, uzskata, ka sēņu kļūst arvien vairāk, tās lien dārzos un zālienos. Jūs regulāri sniedzat dārzkopjiem komentārus par šīm sēnēm, bet vai tos saprot un ņem vērā?

- Man pašai ir dārzs, un es arī interesējos par dārzkopības padomiem, bet varbūt tā ir mana nelaime, ka es vienkārši nevaru palikt klusu un palikt mierā, ja redzu, ka tiek izplatītas absolūtās muļķības. Tas ir briesmīgi, ka katrs sevi uzskata par dižu ekspertu un ir gatavs dot padomus, un, kad es paskatos, kas tur tiek rakstīts par sēnēm, tad man zūd ticība ieteikumiem arī tajās lietās, kur es neesmu speciāliste. Konsultācijām sociālajos tīklos ir jēga tad, ja tevī kāds klausās. Bet nereti tu vari teikt vienreiz, otrreiz, taču cilvēki nav gatavi kaut ko lasīt, bet ierakstīt savu versiju - to gan noteikti vajag par jebkuru jautājumu. Ir divi izplatīti varianti: «vai šo var apēst?» un «kā šo var noindēt?». Tas attiecas ne tikai uz sēnēm, bet arī uz augiem, zirnekļiem, vabolēm vai čūskām - kā noindēt, kā iznīcināt! Liekas, ka cilvēkiem, kuriem ir dārzs, tomēr jābūt tuvāk dabai, bet ko tikai viņi negrib iznīcināt tajā savā zālienā - sēnes, balto āboliņu, ceļteku, iznīcināšanas kāre ir briesmīga.

- Drusciņ varbūt var saprast, piemēram, mammu, kura raizējas, ka nepazīstamu sēni varētu nogaršot mazs bērns, kurš rāpo zālienā...

- Mazulis ir jāpieskata visu laiku, zālienā vai dzīvoklī, sterilā vidē, jo viņš visur kaut ko var iebāzt mutē. Taisnību sakot, neesmu dzirdējusi, ka kāds bērns būtu nopietni saindējies, kaut ko uz savu roku apēdot no dārza vai zāliena. Es pat teiktu, ka bērnu kaut kāds saprāts tomēr vada - pagaršo, izspļauj un neēd. Smagie gadījumi parasti ir bijuši tad, kad bērniem sēnes iebaro pieaugušie.

- Iespaidu par sēņu uzbrukumu vairo arī tas, ka pēkšņi nepazīstamas sēnes parādās apstādījumos un puķpodos, arī mežos laiku pa laikam uzrodas kāda jauna neredzēta sēne. Vai tur vainojamas klimata izmaiņas globālās sasilšanas dēļ?

- Sēnes patiesībā ienāk vairāk kopā ar kokiem, un tas varbūt nav tik ļoti saistīts ar klimata pārmaiņām. Pašlaik pie mums stāda lapegles, stāda dižskābaržus, kas nav mūsu reģionam raksturīgi koki, un līdz ar to ienāk arī sēņu sugas, kas ar šiem kokiem veido mikorizu. Otrs veids, kā var ienākt sēnes, ir kopā ar stādiem, kravām, tūristu apaviem un dažādiem priekšmetiem, jo sēņu sporas var pieķerties visur kur. Augu mājās, siltumnīcās, puķpodos kopā ar augsni vai augu ienāk tādas sēnes, kas dabā aug tropos, bet pie mums neizdzīvo. Arī Rīgas centrā pie Barona ielas pirms vairākiem gadiem ielas malā izauga tropu sēne, kas bija pirmoreiz parādījusies Latvijā, taču neiedzīvojās un vairs tajā vietā nav redzēta. Sēnes, kas patiešām pēdējos nu jau trīs gadus masveidā ienāk Latvijā, ir dzīslkāta bekas. Tās aug galvenokārt piejūrā, kāpās; tālāk no jūras pagaidām maz. Eiropā dzīslkāta beka ir ienākusi no Ziemeļamerikas, sākumā tā bija Kuršu kāpās, tagad arī pie mums jau daudz un strauji izplatās, aug ļoti lielās grupās. Pirmos gadus cilvēki par to brīnījās, bet nu jau pazīst. Vienkārši šo sēņu ir tik daudz, ka jūras piekrastes regulārie sēņotāji tās jau vairs nevar nepazīt. Garšīga ēdamā sēne, bet varbūt tā izspiež kādas mūsu vietējās sugas. Tādi svešinieki ienācēji jau nekur nav labi, ja viņi pārņem un izspiež vietējās sugas.

- Reizēm ir tā, ka cilvēks pazīst kādu sēni, bet nezina nosaukumu, vai arī vienu un to pašu sēni katrs sauc citā vārdā. Vai arī vecās sēņu grāmatās ir viens nosaukums, jaunākās - cits. Kā sēnes tiek pie saviem vārdiem?

- Mums visām sēnēm ir nosaukumi, suņu sēnes nav nevienas. Domājam, lai visām būtu latviešu vārdiņš. Protams, ir diezgan grūti tos izgudrot, piemēram, tām pašām bērzlapēm. Latvijā ir ap 140 bērzlapju sugu, divas trešdaļas no tām - sarkanas. Tad tur ir visi iespējamie varianti - sarkanbrūnā, brūnsarkanā, sarkanmelnā, melnsarkanā, oranžsarkanā utt., bet tik un tā vienā brīdī vārdu pietrūkst. Tautas nosaukumu ir ļoti daudz, un neesam tā īsti tos savākuši, bet tāpēc mums ir vajadzīgs tas vienīgais īstais, lai saprastu, par kuru sēni mēs runājam. Sēnēm pašlaik mainās sistemātika un mainās latīniskie nosaukumi. Patiesībā, līdzko izmainās latīņu nosaukums, vajadzētu mainīt arī latvisko, bet tas ļoti lēni ieietas. Piemēram, bija tāda ģints Lepiota - saulsardzenes. No saulsardzenēm atdalīja Macrolepiota - dižsardzenes, bet tāpat lielo dižsardzeni visi sauc par dižo saulsardzeni, kaut gan nosaukums ir sen jau mainīts. Sistemātika mainās ļoti strauji, taču sēņotājam, dabas draugam ir vienalga, kas tajā sistemātikas lauciņā notiek.

- Laiku pa laikam sēņošana nāk modē un to pēkšņi vēlas izmēģināt tādi cilvēki vai pat veselas ģimenes, kas nekad nav sēņojušas. Vai sēņot var iemācīties, ja ne neesi to darījis kopš bērnības?

- Kāpēc ne, lai mācās. Sākumā varbūt lasīs tikai gailenes, nākamā gadā apgūs vēl kaut ko un tā pamazām jau iemācīsies. Protams, jāievēro piesardzība, un, ja par kādu sēni ir kaut mazākās šaubas, tā lai paliek mežā. Ne tikai iesācēji, bet arī pieredzējuši sēņotāji vienmēr var iemācīties par sēnēm kaut ko jaunu. Cilvēki, kuri atrod kādu sev nepazīstamu sēni un atnes to uz muzeju, bieži vien saka: šādu redzu pirmoreiz, kaut gan es pazīstu visas sēnes. Es atbildu - es gan ne tuvu nepazīstu visas, kaut gan ar sēnēm nodarbojos jau vairāk nekā 30 gadu.

 

Abonē