Ja cilvēks regulāri iepērkas lielveikalos, tad, klīstot gar bakalejas plauktiem, produktu klāstā noteikti ir pamanījis arī kvinoju. Ne visi par to ieinteresējas, bet derētu gan. Kvinoju ir vērts iepazīt bagātīgā uzturvielu sastāva un patīkamās garšas dēļ. Pēdējā laikā tā gūst arvien lielāku popularitāti visā pasaulē. Daudziem iepaticies šis viegli pagatavojamais un viegli sagremojamais produkts, kurš piemērots gan sāļiem, gan saldiem ēdieniem un piedevām ir arī veselīgs.
Tiem, kuri atzīst vienīgi Latvijas produktus, jāraugās pēc SIA Gusts Apinis audzētās kvinojas, ko var atrast, piemēram, Rimi lielveikalu sadaļā Klēts, arī Zeroveikls, Lavandas u.c. Šis būs nu jau sestais gads, kopš Signes Šlosbergas un Elmāra Pētersona saimniecībā Amatas novadā, Skujenes pagasta Cimbuļos, tiks sēta kvinoja. Lauku mājas ģimenei piederējušas jau vairāk nekā gadsimta ceturksni, un, domājot par zemes platību izmantošanu, radušās inovatīvas idejas, ko atbalstījis kaimiņš, piedāvājis palīdzēt ar zemes apstrādi. Līdzas kvinojai saimniecībā audzē arī citas interesantas kultūras. SIA Gusts Apinis nosaukta par godu māju bijušajam saimniekam.
Kvinojas dzimtene ir Andu kalni - mūsdienu Bolīvija, Čīle, Peru, Kolumbija, kas senos laikos bija inku zemes. Inki esot audzējuši kvinoju jau pirms pieciem gadu tūkstošiem. Vēsturnieki ir izpētījuši, ka jau trīs gadu tūkstošus pirms mūsu ēras bijis ap 250 kvinojas šķirņu. Arī šodien kvinojai ierādīta nozīmīga vieta Andu iedzīvotāju ēdienkartē. Pēc Bolīvijas valdības ierosinājuma ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija 2013. gadu bija oficiāli pasludinājusi par Starptautisko kvinojas gadu, lai paustu atzinību Andu zemkopjiem par to, ka viņi spējuši cauri gadu tūkstošiem audzēt un saglabāt šo vērtīgo lauksaimniecības kultūru, balstoties uz tradīcijām un dzīvojot harmonijā ar zemi un dabu. Kvinoja ir pasargājusi no bada daudz cilvēku, jo tā spēj augt lielā augstumā, karstā saulē, aukstā gaisā, sāļā un smilšainā augsnē, iztiekot ar nelielu ūdens daudzumu.
Kvinoja nav graudaugs, bet gan balandu dzimtas piederīgā - mums labi pazīstamo nezāļu radiniece, tāpēc to reizēm sauc arī par rīsu balandu. Citi tās radinieki ir bietes un spināti. Salīdzinot ar miežiem, kukurūzu un kviešiem, kvinoja ir krietni bagātāka ar dzelzi, varu, mangānu un cinku, tajā ir arī vairāk kalcija, magnija un kālija, toties mazāk nātrija. Lai gan nātrijs organismam ir nepieciešams, vairums cilvēku to šodien uzņem par daudz pārmērīgā sāls un sālītu produktu patēriņa dēļ. Kvinoja nesatur glutēnu, tāpēc to var lietot celiakijas slimnieki. Kvinojā ir vairāk olbaltumvielu nekā graudaugu produktos, bet mazāk nekā pākšaugos. Sēkliņās ir sirds veselībai noderīgās nepiesātinātās taukskābes, kā arī antioksidanti - flavonoīdi kvercetīns un kempferols, kuru koncentrācija reizēm var būt pat lielāka nekā dzērvenēs vai brūklenēs. Arī šķiedrvielu daudzums kvinojā ir gana liels, tāpēc tās lietošana uzturā nāk par labu gremošanas trakta veselībai, palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs un normalizēt holesterīna līmeni, turklāt reti izraisa alerģisku reakciju.
Der zināt:
* Kvinojas sēklu apvalki satur saponīnus, kam ir rūgta garša. Veikalos nopērkamie kvinojas putraimi parasti ir apstrādāti, lai tos varētu vārīt bez iepriekšējas sagatavošanas. Daži lietpratēji iesaka drošības pēc kvinoju pirms vārīšanas noskalot vai kādu brīdi mērcēt aukstā ūdenī.
* Kvinoju vāra aptuveni tāpat kā rīsus. Darot to pirmoreiz, ieteicams ievērot norādes uz produkta iesaiņojuma. Gatavi kvinojas graudiņi kļūst puscaurspīdīgi.
* Ja vēlas kvinojai piešķirt izteiksmīgāku garšu un īpaši irdenu konsistenci, pirms vārīšanas graudiņus var dažas minūtes apcept uz pannas, pastāvīgi maisot.
* Kvinoju var izmantot visdažādākajiem salātiem, piemēram, pievienojot pupiņas, paipalu olas, ķirbju sēkliņas, lokus, koriandru u.c.
* Brokastīs var pasniegt kvinojas putru, kam pievieno riekstus un augļus.
* Kvinoju var likt dārzeņu zupās, kā arī izmantot dažādos Tuvo Austrumu stila ēdienos kuskusa vai bulgura vietā.