Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Māja

Gardās brīvdienas: Ziemassvētku gaidās pieprasītas asinsdesas

© F64 Photo Agency

Asinsdesas bieži tiek minētas tradicionālo Ziemassvētku ēdienu sarakstā, un tradīcija ir dzīva – par to regulāri pārliecinās asinsdesu ražotāji, Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecības Arumi īpašnieki Ina un Laimonis Boles. «Asinsdesas pērk visos gadalaikos, pieprasījums aug arī uz Jāņiem, bet, gaidot Ziemassvētkus, ražojam uz maksimumu, jo daudziem neatņemama svētku galdā šķiet asinsdesa ar brūkleņu zapti,» stāsta saimniece.

No Arumu sortimenta visiecienītākā ir klasiskā asinsdesa ar putraimiem, seko kūpinātā asinsdesa ar žāvētu gaļu, savi cienītāji ir arī asinsdesai ar grūbām, kas gan nav raksturīga Rūjienas pusē, bet izplatītā citos novados. Savukārt tie, kuriem uzturā jāatsakās no glutēnu saturošiem produktiem, ir pateicīgi par asinsdesu ar griķiem, kas ir bezglutēna produkts. Dodoties uz tirgu, līdzi tiek ņemta arī lielā panna, kur asinsdesas uzcept, lai pircēji var tās nogaršot, pirms izvēlas.

Kā pazīt labu asinsdesu

Kā izvēlēties asinsdesas? «Pirmkārt, skatieties pēc nosaukuma. Pārtikas un veterinārais dienests ir noteicis, ka vārds «asinsdesa» attiecas tikai uz to, kas gatavota no īstām asinīm, nevis no hemoglobīna pulvera - tādu sauc par putraimu desu,» skaidro Ineta. «Mums ir atļauja ražot īstās asinsdesas. Ražotāji, kuri izmanto hemoglobīna pulveri, paši saka - iznākot labi. Tā ir savādāka desa. Ir cilvēki, kuri to ēd un saka - ir garšīga. Teikšu godīgi: es pagaršoju, un man negaršo. Taču katram ražotājam un katram ēdājam ir sava garšas izjūta. Parasti visi mūsu asinsdesas atzīst par garšīgām, bet kādreiz kāds pienāk, nomēģina un saka - nē, šī noteikti nav mana garša. Ļoti daudzi cilvēki tirdziņā prasa: vai tur nav klāt koriandrs? Nē? Cik labi, tad es pērku. Un ir bijuši tādi, kuri saka - ja koriandra nav, es tavu desu nemaz nepērku. Ir arī tādi, kuriem garšo asinsdesas ar piparmētrām. Mana vecmāmiņa lika piparmētras klāt, bet man pašai tās īpaši pie sirds neiet, tāpēc es lieku piparmētras tikai viena veida desās - ar grūbām. Es izmantoju dabīgās garšvielas - īstu sīpolu, īstu ķiploku, nedaudz muskatriekstu, kādu zaļumiņu, lai būtu dažādība.»

Asinsdesa minēta jau Odisejā

Izpētīts, ka norādes par asinsdesu atrodamas jau Homēra eposā Odiseja - tur cita starpā stāstīts, kā maltītei uz ugunskura cep ar asinīm pildītu kuņģi. Homērs dzīvoja 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Domājams, ka asinsdesas ir pazīstamas, kopš cilvēki sāka kaut lopus pārtikai. Pēc dzīvnieku nokaušanas iegūst daudz asiņu, bet tas ir produkts ar ļoti īsu uzglabāšanas laiku, tāpēc ļaudīm nācās domāt, kā to neaizlaist zudumā, un tika atrasts risinājums - asinsdesa. Receptē, kas saglabājusies rakstos no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem Romā, jau tiek runāts par desu gatavošanu, piepildot lopu zarnas. Pildījumā bijušas asinis, kapāti vārītu olu dzeltenumi, pīniju rieksti, sīpoli un puravi. Taču tā acīmredzot bija sevišķi izsmalcināta recepte gardēžiem, bet vienkāršākos asinsdesu veidos droši vien jau toreiz lika iekšā arī graudaugu produktus, spriež produktu vēstures pētnieki. Visbiežāk asinsdesām izmanto cūku un liellopu asinis, retāk - aitu un kazu asinis. Īpaši izsmalcinātās Skotijas asinsdesu receptēs lietotas jēru asinis. Retāk izmantotas putnu, zirgu, kamieļu, jaku un dažādu citu dzīvnieku asinis.

Asinsdesu cenas vienmēr ir bijušas salīdzinoši demokrātiskas. Piemēram, viduslaikos, sevišķi lopu kaušanas sezonā rudenī, asinis esot varējuši nopirkt arī trūcīgākie cilvēki, kuriem rocība nav ļāvusi pašiem turēt pat vienu cūku. Dažādu tautu virtuvē lopu asinis pievieno vēl citiem ēdieniem: galvas sieram, klimpām, pankūkām, pudiņiem. Citās pasaules malās asinsdesās liek auzu miltus, rīsus, pupiņas, soju, saldos kartupeļus, riekstus un pat rozīnes, visdažādākās piedevas un garšvielas. Lai arī asinsdesa parasti nav pats galvenais ēdiens, tā ir plaši pazīstama; savas receptes ir ziemeļu tautām, savas - Āfrikas iemītniekiem. Ļoti iespējams, ka asinsdesa ir vissenākā desa pasaulē, uzskata daži ēdienu vēstures pētnieki.

Tautu tradīcijas

Katrā tautā ir savi asinsdesu cienītāji un arī necienītāji, bet lielākā daļa ļaužu asinsdesu uzēd reizi pa reizei. Dažviet lielākie asinsdesu piekritēji pat pulcējas kopā īpašos svētkos. Piemēram, Ramsbotomā netālu no Mančestras notiek pasaules čempionāts asinsdesu (black pudding) mešanā. Asinsdesas ieliek dāmu zeķēs un sviež ar tām pa 20 pēdu augstu Jorkšīras pudiņu kaudzi (Jorkšīras pudiņu gatavo no olām, miltiem un sviesta). Uzvar tas sacensību dalībnieks, kura mestā asinsdesa notriec no kaudzes visvairāk pudiņu. Šī tradīcija esot sākusies jau Rožu karu laikā (1455.-1485. g.). Savukārt Normandijā notiek asinsdesu (boudin noir) tirgus, kura laikā izpārdod tik daudz asinsdesu, ka, saliktas cita citai galā, tās izveidotu 5 km garu līniju. Asinsdesas populāras arī Andalūzijā, kur novembrī notiek lielā cūku kaušana, kam seko svētki ar asinsdesu maltīti. Savukārt Beļģijā 2002. gadā esot pagatavota asinsdesa, kuras garums - 3837 metri. Arī Latvijā ar asinsdesām saistīta sava tradīcija, ko mūsdienās gan vairs īpaši neatceras, bet senāk Augšvidzemē ap Ziemassvētku laiku puiši esot sacentušies asinsdesu ēšanā - cik olekšu desas katrs var vēderā ielocīt. Asinsdesa ir viens no tradicionālajiem Ziemassvētku ēdieniem daudzām tautām, dažviet tā ir arī neiztrūkstoša kāzu mielasta sastāvdaļa.

Kā baudīt

Te nu reiz katrs var paļauties uz savu garšas izjūtu. Latviešiem asinsdesa ir viens no nedaudzajiem ēdieniem, kurš kopš seniem laikiem pieļauj sāļā un saldā kombināciju - to ēd ar brūkleņu ievārījumu, marinētiem ķirbju salātiem vai marinētiem āboliem. Asinsdesu ar brūkleņu ievārījumu ciena arī somi un citi ziemeļnieki. Vairākām Eiropas tautām ir tradīcija asinsdesu pasniegt nevis kā atsevišķu ēdienu, bet kopā ar citiem gaļas produktiem, piemēram, ceptu šķiņķi vai dažādām citām desām. Piedevās bieži pasniedz ceptus kartupeļus, skābētus kāpostus, pupiņas.

Reizēm, lai arī reti, asinsdesu izmanto par izejvielu citiem ēdieniem, piemēram, kārtainajam sacepumam. Atlaidina vienu saldētu gatavās bezrauga kārtainās mīklas plātni. Izvāra 250 g kartupeļu un vienu notīrītu pētersīļu sakni, no tiem pagatavo biezeni, pievieno sauju sīki sagrieztu puravu, sāli, piparus un nedaudz rīvēta muskatrieksta. Vienam skābam ābolam izgriež serdi, sagriež plānās ripiņās, katru viegli apcep uz pannas no abām pusēm. Nogriež un uzmanīgi atbrīvo no ādas tikpat daudz asinsdesas šķēlīšu, cik ir ābola šķēlīšu. Mīklas plātni vienā malā pārliek ar biezeni, tajā pamīšus sprauž ābola un desas šķēlītes, pārloka mīklu pāri, maliņas saspiež. Cep cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā aptuveni 20 minūtes. Pasniedz siltu ar skābētu kāpostu salātiem.