Kā ģi­me­ne va­rē­tu pa­lī­dzēt pirm­klas­nie­kam, lai vi­ņam sko­lā veik­tos la­bi?

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Kā ģi­me­ne va­rē­tu pa­lī­dzēt pirm­klas­nie­kam, lai vi­ņam sko­lā veik­tos la­bi? To Mā­ja jau­tā­ja psi­ho­lo­ģei Ai­jai Luk­sti­ņai.

- Sko­las gai­tu sā­ku­mu pie­au­gu­šie bie­ži iz­tē­lo kā vien­rei­zī­gu, gan­drīz vai brī­nu­mai­nu no­ti­ku­mu, ko bērns gai­da ar lie­lu ne­pa­cie­tī­bu. Kā­pēc sa­jūs­mas vil­nis no­plok

- Tas ir lī­dzī­gi kā ar pie­au­gu­ša­jiem ar jau­no ga­du, ko sa­gai­da pa­ci­lā­tā no­ska­ņo­ju­mā, bet pēc tam iz­rā­dās, ka ap­kārt viss ir tā­pat, brī­nums nav no­ti­cis un pro­blē­mas nav iz­gai­su­šas. To­ties sko­lē­nam ir jā­ie­kļau­jas jau­na­jā re­žī­mā, jā­vei­do jauns ik­die­nas ritms un jā­pil­da mā­jas­dar­bi, jā­prot pa­šam aiz­sai­tēt spor­ta apa­vus un jā­ap­gūst da­žā­das lie­tas, kas ne­būt nav tik aiz­rau­jo­šas. Bēr­nam tas var ra­dīt vil­ša­nos. Un pirm­klas­nie­ki sa­ka cits ci­tam: at­ce­ries, cik la­bi bi­ja bēr­nu­dār­zā, kur va­rē­ja pa­gu­lēt pus­dien­lai­ku.

- Ve­cā­ki par tā­du bēr­na no­ska­ņo­ju­mu ir sa­rūg­ti­nā­ti...

- Svēt­ki bei­gu­šies. Ve­cā­kiem de­rē­tu zi­nāt: šā­dā si­tu­ā­ci­jā ir glu­ži nor­mā­li, ka bērns uz kā­du brī­di var pat re­gre­sēt - at­kāp­ties ie­priek­šē­jā at­tīs­tī­bas pos­mā, kur viņš vi­su pra­ta un zi­nā­ja, maz­liet ta­jā pa­dzī­vot, sa­ņemt spē­kus, un tad bie­ži vien se­ko straujš at­tīs­tī­bas lē­ciens. Ja šķiet, ka bērns pēk­šņi kļu­vis it kā ma­zāks, tas no­zī­mē, ka vi­ņa dzī­vē ir ļo­ti daudz jau­nā un ta­jā brī­dī vi­ņam va­ja­dzīgs maz­liet lie­lāks at­balsts un ap­rū­pe, lai pa­lī­dzē­tu tikt ar vi­su ga­lā.

- Pub­li­cēts daudz pa­do­mu par to, kā pa­lī­dzēt bēr­nam sko­las gai­tās. Rei­zēm tie no­nāk pret­ru­nā, pie­mē­ram, tiek ie­teikts, ka ne­va­jag at­kāp­ties no pra­sī­bas iz­pil­dīt mā­jas­dar­bus, kaut vai tā­pēc bū­tu jā­sēž līdz vē­lai nak­tij, ta­ču arī uz­svērts, ka bēr­nam ir kār­tī­gi jā­iz­gu­ļas.

- Sa­va tais­nī­ba abiem. Te ir ru­na par bēr­na pat­stā­vī­bas lī­me­ni. Sko­lā darbs kļūst mērķ­tie­cī­gāks, vai­rāk jā­strā­dā in­di­vi­du­ā­li, ma­zāk gru­pās. Kļūst skaid­ri re­dzams, cik bēr­nam līdz šim bi­jis ļauts uz­ņem­ties at­bil­dī­bu un rī­ko­ties pa­šam. Tas iz­pau­žas gan spē­jā iz­pil­dīt mā­jas­dar­bus, gan da­žā­dās ik­die­nas ie­ma­ņās. Vie­na ot­ra mam­ma par sep­ti­ņus ga­dus ve­cu bēr­nu jo­pro­jām sa­ka: «mēs ejam sko­lā, ta­gad mēs ēdī­sim zu­pi­ņu, ta­gad mēs mā­cī­si­mies...» Nu vi­ņa redz, ka ci­ti bēr­ni prot vai­rāk - lai­kus pil­dīt sko­las uz­de­vu­mus, at­slēgt dzī­vok­ļa dur­vis vai šķēr­sot ie­lu, ie­priekš pa­ska­to­ties uz abām pu­sēm. Bēr­nam, ku­ram vien­mēr bi­jis lī­dzās kāds, kurš vi­su iz­lemj vi­ņa vie­tā, šo ie­ma­ņu nav, jo tā­das nav bi­ju­šas va­ja­dzī­gas.

- Un to­mēr - kā dis­cip­li­nēt bēr­nu, kurš vien­mēr kaut ko pa­zau­dē, no­ka­vē, aiz­mirst? Vai pa­lī­dzēt var stingrs die­nas re­žīms un kār­tī­ba?

- Ide­ā­lā ga­dī­ju­mā bēr­nam ir jā­pa­līdz iz­kopt se­vis dis­cip­li­nē­ša­nas pa­ra­du­mi. Mam­ma var pa­stās­tīt sko­lo­tā­jai, ka bērns ļo­ti ne­grib kār­tot so­mu, to­mēr ir no­ru­nāts, ka viņš to da­rīs pats, un, ja kā­da grā­ma­ta vai burt­nī­ca kār­tē­jo rei­zi ne­būs pa­ņem­ta lī­dzi, tad lai viņš arī pie­dzī­vo, kā­das tam se­kas. Ja ve­cā­kiem pa­šiem ir grū­tī­bas ar plā­no­ša­nu un paš­dis­cip­lī­nu, tad ne­var gai­dīt, lai bēr­nam veik­tos la­bāk. Jā­at­ce­ras, ka vi­ņam ir sa­va per­so­nī­ba, sa­vas īpat­nī­bas, sa­va pa­ti­ka un ne­pa­ti­ka, viņš ir «es», ne­vis kā­da «mēs» sa­stāv­da­ļa. Ja mēs no bēr­na pra­sām lie­lā­ku pat­stā­vī­bu un at­bil­dī­bu, tad mums vi­ņam arī vai­rāk jā­uz­ti­cas un jā­dod lie­lā­ka rī­cī­bas brī­vī­ba. Nav jā­cen­šas ie­di­bi­nāt māk­slī­gu kār­tī­bu un re­žī­mu, rei­zēm tas vi­su var pa­da­rīt ti­kai slik­tā­ku. Sko­las gai­tas ta­ču ne­sā­kas pēk­šņi, tā­pēc ģi­me­nei ir laiks sa­ga­ta­vo­ties un iz­do­māt, kurš un kā bēr­nu no­gā­dās sko­lā un mā­jās, ra­dīt ap­stāk­ļus, lai bērns mā­jās va­rē­tu mā­cī­ties, at­ri­si­nāt ci­tus prak­tis­kus jau­tā­ju­mus.

- Vēl viens pla­ši iz­tir­zāts jau­tā­jums: cik un kā pa­lī­dzēt bēr­nam mā­cī­bās?

- Sā­ku­mā bēr­nam var pa­lī­dzēt iz­kopt mā­cī­ša­nās, so­mas kār­to­ša­nas, ģērb­ša­nās un ci­tus va­ja­dzī­gus pa­ra­du­mus. Bet pa­lī­dzēt ne­no­zī­mē da­rīt vi­ņa vie­tā. Ve­cā­kiem vai vec­ve­cā­kiem ša­jā pro­ce­sā drī­zāk ir kon­sul­tan­tu lo­ma. Pie­mē­ram, sā­ku­mā so­mu kār­to ko­pā. Mam­ma sa­ka: «Tagad tu va­rē­tu pa­ska­tī­ties die­nas­grā­ma­tā, kā­das rīt ir stun­das. Pēc kār­tas ņem to, ko kat­rai stun­dai va­jag, un liec so­mā. Kā tu do­mā, vai tā būs la­bi? Vai tev ta­gad ne­trūks tās vai ci­tas lie­tas?» Kad bērns to ir ap­gu­vis, so­mas kār­to­ša­nu no­dod vi­ņa pār­zi­ņā. Ja bērns arī kād­reiz ne­iz­mā­cās, tad viņš par to sa­ņem pirm­klas­nie­kam adek­vā­tu so­du un sa­prot, kā­das ir se­kas tam, ka viņš nav iz­mā­cī­jies.

- Ko da­rīt, ja bērns ne­mā­cās, ne­maz ne­cen­šas?

- Tas var būt ļo­ti da­žā­du ie­mes­lu dēļ, un daž­kārt ir va­ja­dzīgs liels darbs, lai šos ie­mes­lus at­klā­tu. Te jā­ie­sais­tās vi­sai pie­au­gu­šo ko­man­dai - ve­cā­kiem, sko­lo­tā­jiem, ja va­ja­dzīgs, arī psi­ho­lo­gam, so­ci­ā­la­jam dar­bi­nie­kam vai me­di­ķim. Gal­ve­nais jau­tā­jums ir tāds: ko mēs, pie­au­gu­šie, va­ram da­rīt, lai šis bērns spē­tu ie­kļau­ties sko­lā un sek­mī­gi mā­cī­ties? Ne­vis - viņš ir slikts, viņš ne­mā­cās un skai­ta vār­nas.

- Vai var likt bēr­nam mā­cī­ties vēl pa­pil­dus un pil­dīt dar­bu at­kār­to­ti, lai tas bū­tu per­fekts, la­bāks ne­kā ci­tiem?

- Arī pā­rāk lie­la kon­tro­le ne­ļauj bēr­nam iz­strā­dāt sa­vus pa­ra­du­mus. Ļo­ti bie­ži la­bie mā­cī­bu re­zul­tā­ti jau­nā­ka­jās kla­sēs ir mā­mi­ņu un vec­mā­mi­ņu no­pelns, jo vi­ņas vi­su lai­ku stāv aiz mu­gu­ras un bēr­nam nav ie­spē­ju kļū­dī­ties. Ro­das jau­tā­jums: kā­pēc mēs sū­tām bēr­nu sko­lā? Vai tā­pēc, lai iz­ska­tī­tos la­bi ra­di­nie­ku, kai­mi­ņu un sko­lo­tā­ju acīs, lai mums bū­tu ko iz­rā­dī­ties, vai arī tā­pēc, lai mū­su bērns ie­mā­cī­tos mā­cī­ties, pats tikt ga­lā ar sa­viem uz­de­vu­miem? 4. vai 5. kla­sē, kad vairs ne­va­rēs aiz mu­gu­ras iz­stā­vēt, var pie­nākt brī­dis, kad sek­mes strau­ji pa­slik­ti­nās, jo bērns vien­kār­ši ne­prot mā­cī­ties. Tik­mēr kāds cits, ku­ram nav bi­ju­šas tik la­bas at­zī­mes, gūst pa­nā­ku­mus. Viņš ir pie­ļā­vis sa­vas kļū­das, zi­na, kā­das ir to se­kas, kā var tās no­vērst, kad var at­slābt un kad ir jā­sa­springst.

- Kā re­a­ģēt, ja bērns dar­bu iz­pil­dī­jis ne­glī­ti? Vai kri­ti­ka, arī pel­nī­ta, ne­no­kaus vēl­mi strā­dāt?

- Es do­mā­ju, ka ik­vie­na mā­te in­stink­tī­vi jūt, vai bērns ir pa­vei­cis dar­bu sa­vu spē­ju ro­be­žās la­bi vai bi­jis pa­viršs. Pro­tams, ir jā­at­bild uz jau­tā­ju­mu: vai es no vi­ņa ne­gri­bu pā­rāk daudz? Īpa­ši tas at­tie­cas uz bēr­niem, ku­riem, pie­mē­ram, nav do­tī­bu spor­tā, mū­zi­kā, zī­mē­ša­nā. Ja vi­ņi iz­pil­da uz­de­vu­mu sa­vu ie­spē­ju ro­be­žās, tad par to var uz­sla­vēt, pat ja vi­siem ci­tiem so­kas la­bāk. Bet, ja mam­ma jūt, ka bērns ir strā­dā­jis pa­vir­ši, tad var go­dī­gi at­zīt: tu va­rē­ji daudz la­bāk.

- Vai mam­ma drīkst bēr­na klāt­būt­nē kri­ti­zēt mā­cī­bu grā­ma­tas, mā­cī­ša­nas me­to­di­ku un sko­lo­tā­ju?

- Tas ra­da bēr­nam ne­iz­prat­ni. Pir­ma­jā kla­sē mam­ma vi­ņam ir au­to­ri­tā­te, lai gan sko­lo­tā­ja jau sāk kļūt pat par lie­lā­ku au­to­ri­tā­ti ne­kā ve­cā­ki. Der at­ce­rē­ties: jūs abas ar sko­lo­tā­ju strā­dā­jat sa­va bēr­na la­bā, lai vi­ņam veik­tos.

- Bērns stās­ta par at­tie­cī­bām ar kla­ses­bied­riem, un ve­cā­ki uz to re­a­ģē da­žā­di. Vie­ni sa­ka - tie­ciet ga­lā pa­ši ar sa­vām pro­blē­mām, ci­ti uz­ska­ta, ka par to jā­rū­pē­jas pe­da­go­giem, vēl ci­ti stei­dzas uz sko­lu skaid­ro­ties. Kā bū­tu la­bāk?

- Tas ir pa­vi­sam nor­mā­li, ka bēr­nam, sā­kot sko­las gai­tas, ir trauk­sme. Bet trauk­sme par sko­las gai­tu sā­ku­mu ir arī ve­cā­kiem. Nor­mas va­ri­an­tā mam­mai bū­tu bēr­na trauk­sme jā­ma­zi­na, bet, ja vi­ņa ne­tiek ga­lā pa­ti ar sa­vu trauk­smi, tad arī bēr­na trauk­sme vēl vai­rāk aug.

Nav uni­ver­sā­las re­cep­tes, kā re­a­ģēt kat­rā si­tu­ā­ci­jā. Bet, pirms sākt rī­ko­ties, ir sev jā­pa­jau­tā: vai tie­šām kaut kas no­tiek ar bēr­nu vai tā ir ma­na trauk­sme, kas ne­dod mie­ru? Var­būt tie­ši man ir bail, ka bērns kaut ko ne­mā­cēs un ci­ti do­mās, ka es­mu slik­ta mam­ma, ka vi­ņam da­rīs pā­ri - jo tik daudz ta­ču dzir­dēts par var­dar­bī­bu sko­lās? Ga­dās, ka mam­ma ved bēr­nu pie psi­ho­lo­ga - sa­ga­ta­vo­ties sko­lai. Bēr­nu­dār­zā sa­cīts, ka bērns ir sko­lai ga­tavs. Iz­jau­tā­jot, kā­dēļ mā­te do­mā, ka vi­ņam vēl ir jā­ga­ta­vo­jas, iz­rā­dās, ka tie­ši mam­mai jā­strā­dā ar sa­vām bai­lēm par to, ka bērns sāk iet sko­lā. Ja trauk­sme sa­gla­bā­jas, tā tiek pār­lik­ta uz bēr­nu, bet vi­ņam ir va­ja­dzī­ga mie­rī­ga, sa­prā­tī­ga mam­ma, ar ku­ru vi­su var dro­ši ap­spriest. Ja pirm­klas­nieks redz, ka mam­ma skrien uz sko­lu un ceļ tra­ci par kat­ru ga­dī­ju­mu, kad vi­ņu kāds pa­grū­dis, mek­lē un kau­ni­na vai­nī­gos un līdz ar to iz­rai­sa kla­ses­bied­ru an­ti­pā­ti­jas, tad viņš vairs par šā­diem ga­dī­ju­miem mam­mai ne­stās­ta, un pa­stāv risks, ka reiz viņš no­klu­sēs arī kā­du sma­gu pā­ri­da­rī­ju­mu, ko ne­drīk­stē­tu at­stāt bez ie­vē­rī­bas. Tie­ši pie­au­gu­ša­jiem ir jā­iz­vēr­tē si­tu­ā­ci­ja: vai bēr­nam ar to ir pa­šam jā­tiek ga­lā vai nē. Ne­va­ja­dzē­tu ie­jauk­ties lie­tās, ku­ras bērns var at­ri­si­nāt, un ne­va­ja­dzē­tu pa­laist ga­rām si­tu­ā­ci­jas, kur va­jag ie­jauk­ties.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.

Svarīgākais