ATCERIES: Dus­mas var kai­tēt ve­se­lī­bai

Dus­mas bie­ži liek pie­ņemt ne­pa­rei­zus lē­mu­mus un iz­pos­ta at­tie­cī­bas. Mēs ne­va­ram ne­dus­mo­ties, jo dus­mo­ties, tā­pat kā kļū­dī­ties, ir cil­vē­cī­gi. Tau­tā mēdz teikt, ka dus­mas skā­dē skais­tu­mam. Bet tas nav viss – dus­mas var kai­tēt arī ve­se­lī­bai, tur­klāt vien­līdz lie­la skā­de var cel­ties gan tiem, ku­ri no­rau­jas un eks­plo­dē, gan tiem, ku­ri krāj dus­mas se­vī.

Pie­mērs no dzī­ves

Kā­dai sie­vie­tei ir vēt­rai­nas dom­star­pī­bas ar vī­ru par to, kā pa­va­dīt at­va­ļi­nā­ju­mu. Ne­viens ne­grib ot­ram pie­kāp­ties, un lie­ta no­nāk līdz asa­rām. Jū­tu uz­plū­dā sie­vie­te pie­zva­na sa­vai la­bā­ka­jai drau­dze­nei, iz­kra­ta sir­di un sa­ru­nas bei­gās jū­tas la­bāk. Drau­dze­ne ap­zvēr, ka ne­vie­nam par no­ti­ku­šo ne­stās­tīs. Ta­ču ne­dē­ļas no­ga­lē, kad drau­gu kom­pā­ni­ja ie­tur ko­pī­gas pus­die­nas va­sar­nī­cā, la­bā­kās drau­dze­nes vīrs klu­sī­tēm ap­vai­cā­jas, vai dom­star­pī­bas ir at­ri­si­nā­ju­šās. Tā­tad skaidrs, ka drau­dze­ne ir no­slē­pu­mu iz­pļā­pā­ju­si.

Re­ak­ci­ja: uz­brū­ko­ša

Pie­lēkt kā­jās, ar trok­sni at­grūst krēs­lu un pie­pra­sīt, lai no­slē­pu­ma iz­pļā­pā­tā­ja «pa­nāk aiz stū­ra», kur pa­aug­sti­nā­tos to­ņos tiek pa­vēs­tīts, ka vi­ņa sa­gā­dā­ju­si drau­dze­nei vil­ša­nos un zau­dē­ju­si uz­ti­cī­bu. Nik­nu­ma uz­plū­di tur­pi­nās, līdz vai­nī­gā ir no­ves­ta līdz asa­rām.

Šim dus­mo­ša­nās vei­dam rak­stu­rī­ga tū­lī­tē­ja un stip­ri iz­teik­ta re­ak­ci­ja, sa­dus­mo­tais cil­vēks pa­ceļ bal­si, cērt dur­vis utt. Dau­dzi uz­ska­ta, ka šā­di re­aģēt ir pat iz­de­vī­gi, jo var pa­nākt tū­lī­tē­ju efek­tu. Tie, ku­ri dus­mās ne­plo­sās un ne­ār­dās, vi­ņu ska­tī­ju­mā ir bai­lu­ļi un vār­gu­ļi, kaut gan pa­tie­sī­bā spē­ja sa­val­dī­ties lie­ci­na par lie­lā­ku spē­ku ne­kā ie­ša­na pa gai­su. Acu­mir­klī­gais gu­vums ne­at­sver turp­mā­kos zau­dē­ju­mus, jo ap­kār­tē­jie sāk no šā­da cil­vē­ka iz­vai­rī­ties, tur­klāt viņš pats bie­ži jū­tas vai­nīgs un no­kau­nē­jies par to, ka ne­spēj se­vi kon­tro­lēt. Šāds dus­mo­ša­nās mo­de­lis sek­mē sirds un asins­va­du pro­blē­mu at­tīs­tī­bu.

Zī­mes, kas lie­ci­na par dus­mu lēk­mes tu­vo­ša­nos, ir pa­āt­ri­nā­ta sirds­dar­bī­ba, se­jas pie­tvī­kums, mus­ku­ļu sprie­dze. Tās sa­jū­tot, ie­tei­cams veikt des­mit ļo­ti dzi­ļu ie­el­pu, kas pa­da­rīs asi­nis ba­gā­tā­kas ar skā­bek­li un vei­ci­nās arī no­mie­ri­no­šo hor­mo­nu pie­plū­di. Kad sirds beidz dau­zī­ties (pa­ras­ti tas no­tiek des­mit mi­nū­šu lai­kā, bet da­žam va­ja­dzī­ga arī stun­da), var sākt paust ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu ar si­tu­āci­ju - tad būs vieg­lāk sa­vu at­tiek­smi ra­ci­onā­li pa­ma­tot un ne­zau­dēt paš­cie­ņu. Ik­die­nā ie­tei­cams no­dar­bo­ties ar jo­gu, ap­gūt kā­du me­di­tā­ci­jas teh­ni­ku.

Re­ak­ci­ja: pa­sī­vā ag­re­si­ja

Pie se­vis griezt zo­bus, ne­ska­tī­ties uz no­slē­pu­ma iz­pļā­pā­tā­ju, iz­vai­rī­ties no acu kon­tak­ta, bet, ja vi­ņa jau­tā, kas no­ti­cis, at­cirst - ne­kas. Ātr­i pa­mest kom­pā­ni­ju un do­ties pro­jām, bet tu­vā­ko ne­dē­ļu lai­kā ne­at­bil­dēt uz šīs drau­dze­nes tāl­ru­ņa zva­niem.

Šim dus­mo­ša­nās vei­dam rak­stu­rī­ga ne­vis tie­ša kon­fron­tā­ci­ja ar cil­vē­ku, kurš iz­rai­sī­jis dus­mas, bet vi­ņa ig­no­rē­ša­na, ne­sa­ru­nā­ša­nās, aiz­mu­gu­ris­ka ap­ten­ko­ša­na vai sī­ku rie­bek­lī­bu sa­strā­dā­ša­na. Sa­dus­mo­tais sa­vā prā­tā vi­su lai­ku maļ do­mu par to, cik ļo­ti vi­ņam no­da­rīts pār­i, un tas ra­da emo­ci­onā­lu un fi­zis­ku dis­tre­su, cil­vēks kļūst ju­tī­gāks pret sā­pēm un ner­vo­zāks.

Pir­mais so­lis ir pa­šam sev go­dī­gi at­zīt - jā, es es­mu dus­mīgs. Pa­lī­dzēt va­rē­tu arī mē­ģi­nā­jums iz­tē­lo­ties, kā jus­tos dus­mu ob­jekts, ja viņš ar sa­dus­mo­to cil­vē­ku bū­tu mai­nī­tās lo­mās. Var­būt tas ļau­tu to­mēr pār­va­rēt sa­vu ne­pa­ti­ku pret kon­fron­tā­ci­ju un iz­ru­nāt vi­su aci pret aci.

Re­ak­ci­ja: iz­lik­ša­nās, ka ne­kas nav no­ti­cis

Tur­pi­nāt sa­vie­sī­gu sē­dē­ša­nu pie pus­die­nu gal­da, lai gan vis­a ēst­gri­ba ir pa­zu­du­si, un pēc tam il­gu lai­ku «at­gre­mot» ne­pa­tī­ka­mo si­tu­āci­ju. No­slē­pu­ma iz­pļā­pā­tā­jai ne­ko ne­teikt, bet pie se­vis no­lemt, ka turp­māk nu gan vi­ņai ne­ko sva­rī­gu vairs ne­var uz­ti­cēt.

Šā­da re­ak­ci­ja cil­vē­ku bur­tis­ki pa­da­ra sli­mu un liek jus­ties kā mīkst­čau­lim, ar ku­ra va­ja­dzī­bām ci­ti ne­rē­ķi­nās, cieš vi­ņa paš­vēr­tē­jums, un tas var no­vest pie de­pre­si­jas; dus­mu no­rī­ša­na vei­ci­na arī gre­mo­ša­nas trak­ta un sirds sli­mī­bas, or­ga­nis­mā ak­ti­vi­zē­jas dis­tre­sa hor­mo­ni.

Iz­pē­tīts, ka dus­mas ap­spiež un slēpj tie, ku­riem klu­sī­bā ir bail, ka, ļau­jot nik­nu­mam va­ļu, tiks sa­rau­tas at­tie­cī­bas un zau­dē­ti drau­gi, lai gan vis­bie­žāk šīs ba­žas ir ne­pa­ma­to­tas. Eks­per­ti ie­sa­ka šiem cil­vē­kiem pa­ma­zām mā­cī­ties teikt, ko vi­ņi do­mā un jūt. Sā­ku­mā to var da­rīt kaut vai rei­zi die­nā un par maz­no­zī­mī­gām lie­tām, tad ar lai­ku kļūs vieg­lāk paust sa­vu no­stā­ju arī ci­tās si­tu­āci­jās.

Re­ak­ci­ja: si­tu­āci­jas iz­ru­nā­ša­na

Uz šo va­ka­ru iz­mest no­ti­ku­šo no gal­vas, bet nā­ka­ma­jā die­nā uz­ai­ci­nāt no­slē­pu­ma iz­pļā­pā­tā­ju uz tik­ša­nos un to­mēr iz­skaid­rot, kā­du vil­ša­nos un aiz­vai­no­ju­mu sa­gā­dā­ju­si vi­ņas rī­cī­ba, un at­klā­ti pa­teikt, ka uz­ti­cī­bas at­gū­ša­na diem­žēl pra­sīs lai­ku.

Šī re­ak­ci­ja lie­ci­na, ka cil­vēks spēj pie­ņemt si­tu­āci­ju, kā­da tā ir, un at­zīt, ka jū­tas dus­mīgs, ta­ču spēj for­mu­lēt sa­vu no­stā­ju ra­ci­onā­li un kon­struk­tī­vi un ti­kai tad ver va­ļā mu­ti. Tas no­zī­mē, ka cil­vēks res­pek­tē ci­tu va­ja­dzī­bas un jū­tas, bet vien­lai­kus ne­aiz­mirst arī sa­vē­jās. Rei­zēm gan šāds cil­vēks spēj būt kon­struk­tīvs at­tie­cī­bā uz vie­nu dzī­ves jo­mu un uz­sprāgt, kad ru­na ir par kā­du ci­tu, vai arī viņš sa­prā­tī­gi re­aģē uz ko­lē­ģu iz­da­rī­bām, bet ļauj va­ļu dus­mām uz ģi­me­nes lo­cek­ļiem. Ir vērts se­vi pa­vē­rot un tā­lāk piln­vei­dot ko­mu­ni­ka­tī­vās pras­mes.

No­de­rī­gi!

Pa­ņē­mie­ni, kā tikt ga­lā ar dus­mām

• Iz­kra­tīt sir­di. Dus­mu ra­dī­to sprie­dzi var ma­zi­nāt, iz­stās­tot par sa­vām iz­jū­tām drau­gam vai tu­vi­nie­kam. Ja nav ne­vie­na, kam uz­ti­cē­ties, var stās­tīt arī sev pa­šam.
• Dzi­ļi el­pot. Ie­tei­cams des­mit rei­žu ļo­ti dzi­ļi ie­el­pot - tas vei­ci­na asi­ņu ba­gā­ti­nā­ša­nos ar skā­bek­li un in­ten­sī­vā­ku se­ro­to­nī­na un tam­lī­dzī­gu vie­lu cir­ku­lā­ci­ju, kas pa­līdz pār­va­rēt stre­su.
• Pie­rak­stīt. Ir vērts sa­vas iz­jū­tas uz­likt uz pa­pī­ra. Ja bie­ži iz­ejat no rām­jiem, va­rat ie­sviest īpa­šu dus­mu die­nas­grā­ma­tu, ku­rā pie­rak­stīt, kad, kā­dos ap­stāk­ļos un par ko dus­mo­ja­ties, - tas ļaus la­bāk sa­prast un ie­pa­zīt se­vi un būs vieg­lāk tikt ar dus­mām ga­lā.
• Stai­gāt. Ja­pā­ņu zi­nāt­nie­ku pē­tī­ju­mā, ku­rā pie­da­lī­jās sie­vie­tes, kon­sta­tēts, ka, stai­gā­jot vis­maz vie­nu stun­du kat­ru die­nu mē­ne­si no vie­tas, dus­mu un ag­re­si­jas lī­me­nis pa­ze­mi­nās par 15%.