Kas jā­ņem vē­rā se­ni­oriem, iz­vē­lo­ties bril­les?

Re­dzes ko­rek­ci­ja var būt va­ja­dzī­ga jeb­ku­ra ve­cu­ma cil­vē­kiem. Kat­ram ir sa­vas īpat­nī­bas, vēl­mes un pra­sī­bas. Op­to­met­ris­te Iri­na Ke­zi­ka stās­ta, kas jā­ņem vē­rā se­ni­oriem, iz­vē­lo­ties bril­les. Dau­dzi no vi­ņiem at­zīst, ka tie­ši bril­les ir la­bā­kais ri­si­nā­jums, jo kon­takt­lē­cu ie­lik­ša­na un iz­ņem­ša­na ve­cā­kiem ļau­dīm var būt ap­grū­ti­no­ša.

Cil­vē­kam, ku­ram re­dze ko­pu­mā ir bi­ju­si la­ba, pirm­ās bril­les pa­ras­ti ne­pie­cie­ša­mas jau tad, kad vi­ņu vēl ne­var dē­vēt par se­ni­oru - pār­kāp­jot 40 ga­du sliek­sni, dau­dzi sa­ska­ras ar pa­rā­dī­bu, ko sauc par pres­bi­opi­ju jeb ve­cu­ma tāl­re­dzī­bu, tā­pēc ir va­ja­dzī­gas bril­les la­sī­ša­nai, die­ga ie­vēr­ša­nai ada­tā, skai­tī­tā­ju rā­dī­ju­mu no­la­sī­ša­nai un ci­tām ik­die­niš­ķām dar­bī­bām. Ar ga­diem re­dze mai­nās, un bie­ži vien nor­mā­la­jām ar ve­cu­mu sais­tī­ta­jām iz­mai­ņām pie­vie­no­jas arī tās, ko ra­da da­žā­das sli­mī­bas un dzī­ves­vei­da ne­pil­nī­bas. Bet, lai nu kā, ik­vie­nam cil­vē­kam tiek mek­lē­ta la­bā­kā ie­spē­ja­mā re­dzes ko­rek­ci­ja.

Pro­blē­mas ra­da arī ga­ta­vās bril­les, ku­rām ne­re­ti starp­zī­lī­šu at­tā­lums un ci­ti pa­ra­met­ri ne­at­bilst kon­krē­tā cil­vē­ka va­ja­dzī­bām

Kad bi­jāt pie acu ār­sta?

Tas ir viens no jau­tā­ju­miem, ku­ru se­ni­oriem uz­dod op­ti­kas sa­lo­nā. «Mū­su pa­mat­uz­de­vums ir re­dzes fun­kci­ju iz­mek­lē­ša­na un re­dzes ko­rek­ci­ja ar bril­lēm vai kon­takt­lē­cām, bet, ja cil­vē­kam ir acu ve­se­lī­bas pro­blē­mas, tad jā­do­das pie acu ār­sta,» sa­ka op­to­met­ris­te. «Acu ve­se­lī­ba ir cie­ši sais­tī­ta arī ar or­ga­nis­ma vis­pā­rē­jo ve­se­lī­bas stā­vok­li. Ja cil­vē­kam jau des­mit ga­du ir cu­ku­ra di­abēts vai hi­per­ten­si­ja, tad ro­das arī iz­mai­ņas acs tīk­le­nē. Iz­mek­lē­jot tīk­le­nes asins­va­dus, ir pat ie­spē­jams spriest par sma­dze­ņu asins­va­du stā­vok­li. Arī cu­ku­ra di­abēts ra­da iz­mai­ņas tīk­le­nē, un tās ir lai­kus jā­pa­ma­na un jā­kon­tro­lē. Iz­mai­ņas var skart gan pe­ri­fē­ri­ju, kas ir sva­rī­ga ori­en­tā­ci­jai un tel­pis­ka­jai re­dzei, gan cen­trā­lo da­ļu, kas bū­tis­ka la­sī­ša­nai un smal­ku ob­jek­tu iz­šķir­ša­nai. Ir arī ga­dī­ju­mi, kad cil­vē­ki sū­dzas par re­dzes mig­lo­ša­nos die­nas ot­ra­jā pus­ē, un iz­rā­dās, ka pro­blē­ma slēp­jas slik­tā tīk­le­nes ap­asi­ņo­ša­nā - gu­ļot tīk­le­nes ap­asi­ņo­ša­na ir la­ba, bet, kā­du lai­ku no­sē­žot pie­spie­du po­zā pie da­to­ra, tā pa­slik­ti­nās. Nor­mā­la ar ve­cu­mu sais­tī­ta pa­rā­dī­ba ir ka­ta­rak­tas at­tīs­tī­ba, kas vie­nam iz­pau­žas ag­rāk, ci­tam vē­lāk. Daž­kārt cil­vē­ki zi­na, ka vi­ņiem ir ka­ta­rak­ta un ka ne­pie­cie­ša­ma ope­rā­ci­ja, to­mēr cer, ka pro­blē­mu var­būt at­ri­si­nās stip­rā­kas bril­les. Ir ļo­ti sva­rī­gi vel­tīt vi­ņiem lai­ku un iz­skaid­rot, ka ar to ne­būs lī­dzēts.» Cil­vē­kiem ga­dos ir ļo­ti sva­rī­gi se­kot acu spie­die­nam un, ja tas ir pa­aug­sti­nāts, jā­veic vēl ci­ti iz­mek­lē­ju­mi, lai pār­bau­dī­tu, vai vi­ņiem nav glau­ko­ma. Šim no­lū­kam ir la­bas me­to­des un pre­cī­za apa­ra­tū­ra. Glau­ko­ma ir ļo­ti vil­tī­ga sli­mī­ba, kas ra­da ne­at­grie­ze­nis­ku re­dzes ner­va šķied­ru bo­jā­ju­mu un var no­vest līdz pil­nī­gam re­dzes zu­du­mam. Iz­pla­tī­ta sli­mī­ba ir ve­cu­ma ma­ku­las de­ģe­ne­rā­ci­ja, kas no­ved pie pa­kā­pe­nis­ka re­dzes zu­du­ma. Ma­ku­la ir acs tīk­le­nes cen­trā­lā da­ļa, tīk­le­nes vis­ju­tī­gā­kā vie­ta, kas no­sa­ka mū­su re­dzes asu­mu. Ma­ku­la ir at­bil­dī­ga par cen­trā­lo re­dzi, ka­mēr pā­rē­jā tīk­le­nes da­ļa - par pe­ri­fē­ro re­dzi.

Jā­mit­ri­na acis, kas asa­ro

Se­ni­oriem bie­ži ir sū­dzī­bas par to, ka acis asa­ro, un vi­ņi jū­tas pār­steig­ti, kad spe­ci­ālis­ti ie­sa­ka tās mit­ri­nāt. Pro­blē­mas cē­lo­nis ir tas, ka ar ga­diem mai­nās asa­ru sa­stāvs. Li­pī­du slā­nī­tis, ku­ra uz­de­vums ir no­tu­rēt asa­ras uz acs ābo­la, zau­dē sa­vu sā­kot­nē­jo kva­li­tā­ti, asa­ras kļūst šķid­rā­kas un plūst pār­i plak­sti­ņiem, tā­dēļ ir jā­lie­to spe­ci­āli mit­ri­no­ši pi­lie­ni, kas pa­da­ra slā­nī­ti no­tu­rī­gā­ku. Arī, strā­dā­jot pie da­to­ra, cil­vē­ki sū­dzas par acu no­gu­ru­mu, smil­šu sa­jū­tu, de­dzi­no­šu sa­jū­tu, sma­gu­ma sa­jū­tu. Tā iz­pau­žas sau­sās acs sin­droms. Kon­cen­trē­jo­ties dar­bam un ska­to­ties ek­rā­nā, cil­vē­kam kra­si sa­ma­zi­nās mirk­šķi­nā­ša­nas bie­žums: no 20-21 rei­zes mi­nū­tē tas krī­tas līdz četr­ām rei­zēm mi­nū­tē, tur­klāt mirk­šķi­nā­ša­na nav piln­vēr­tī­ga, jo plak­sti­ņi ne­sa­ska­ras, līdz ar to ne­sa­ska­ras arī dzie­dze­rī­ši, ku­ru uz­de­vums ir vei­dot li­pī­du slā­nī­ti. Tā­dēļ jā­at­ce­ras mirk­šķi­nāt bie­žāk, kaut vai jā­pie­lī­mē par to at­gā­di­nā­jums pie mo­ni­to­ra. Un, pro­tams, jā­rū­pē­jas, lai dar­ba vie­ta bū­tu pa­rei­zi ie­kār­to­ta.

Da­ži aiz­sprie­du­mi

Op­to­met­ris­te ie­vē­ro­ju­si, ka rei­zēm ve­cā­kiem ļau­dīm pret re­dzes ko­rek­ci­ju ir ne­pa­ma­to­ti aiz­sprie­du­mi. Da­ļa do­mā, ka, val­kā­jot bril­les, re­dze pa­slik­ti­nā­sies, tā­pēc, cik vien ie­spē­jams, va­ja­got tu­rē­ties bez bril­lēm. Daž­kārt, pār­bau­dot re­dzi, se­ni­orus in­te­re­sē viens vie­nīgs jau­tā­jums: cik di­op­tri­ju? Ro­das ie­spaids, ka tie­ši di­op­tri­ju skaits, ne­vis re­dzes kva­li­tā­te, vi­ņiem ir pri­mārs. Ja šķiet, ka di­op­tri­ju par daudz, da­ži pat sāk kau­lē­ties un pie­pra­sa vā­jā­kas bril­les. Rei­zēm cil­vēks ša­jos jau­tā­ju­mos no­ska­ņots vai­rāk ti­cēt kai­mi­ņam, ne­vis acu ār­stam vai op­to­met­ris­tam. Pro­blē­mas ra­da arī ga­ta­vās bril­les, ku­rām ne­re­ti starp­zī­lī­šu at­tā­lums un ci­ti pa­ra­met­ri ne­at­bilst kon­krē­tā cil­vē­ka va­ja­dzī­bām. Zi­nā­mu lai­ku lie­to­jot šā­das bril­les, sma­dze­nes mē­ģi­na adap­tē­ties, un ie­slē­dzas me­hā­nisms, kas iz­pro­vo­cē slēp­to šķie­lē­ša­nu - acu gro­zī­tāj­mus­ku­ļi sa­vā vei­dā pie­lā­go­jas ne­pa­rei­za­jām bril­lēm, un pēc tam acīm ir grū­ti ie­mā­cī­ties at­kal ska­tī­ties pa­rei­zi, tām jā­adap­tē­jas par jaun­u. Ša­jā pe­ri­odā ne­va­jag mai­nīt vie­nas un ot­ras bril­les, jo tad sma­dze­nes ne­sa­pra­tīs, pie kā īs­ti ir jā­pie­rod.

Cie­nī­ja­ma ve­cu­ma cil­vē­kiem pa­rā­dās arī ci­tas re­dzes iz­mai­ņas, pie­mē­ram, as­tig­mā­tisms, ne­re­ti kat­rai acij va­ja­dzī­ga at­šķi­rī­ga ko­rek­ci­ja un, lai pa­nāk­tu kva­li­ta­tī­vu re­dzes asu­mu, ļo­ti re­ti var iz­man­tot ga­ta­vās bril­les.

«Sva­rī­gi ir vel­tīt se­ni­oriem lai­ku, vi­su iz­skaid­rot un sa­just, ka cil­vēks ir teik­to sa­pra­tis,» at­zīst I. Ke­zi­ka. «Daž­reiz ne­va­ram pa­lī­dzēt, bet cil­vēks vis­maz tiek skaid­rī­bā par sa­vu si­tu­āci­ju, līdz ar to viņš ie­gūst mie­ru, sa­ņem mak­si­mā­lo ie­spē­ja­mo re­dzes ko­rek­ci­ju, pār­stāj stai­gāt no vie­na acu ār­sta pie ci­ta un ap­mek­lēt ne­skai­tā­mus op­ti­kas sa­lo­nus.»