Uzzini, ko darīt, lai ēr­ces ne­pie­sūk­tos

Ir ga­da­laiks, kad pat vis­lie­lā­kais mā­jās tu­pē­tājs un kom­for­ta cie­nī­tājs tie­cas pie da­bas, vē­las prie­cā­ties par zie­diem un put­nu dzies­mām vai do­ties pik­ni­kā. Tam, kurš grib bau­dīt pa­va­sa­ra, va­sa­ras un arī ru­dens jau­ku­mus, lai­kus jā­pa­do­mā, kā se­vi pa­sar­gāt no da­žām ne tik jau­kām pa­rā­dī­bām, kas var sa­bo­jāt vi­su prie­ku. Vie­na no tām ir ēr­ces.

At­ka­rī­bā no ap­stāk­ļiem ēr­ču ak­ti­vi­tā­tes laiks var sāk­ties ag­ri pa­va­sa­rī un tur­pi­nā­ties līdz vē­lam ru­de­nim. Ir zi­nā­mi arī ga­dī­ju­mi, kad kāds no šiem ne­jau­ka­jiem ku­kai­ņiem pie­sū­cas cil­vē­kam zie­mas vi­dū, pie­mē­ram, iz­lie­not no mal­kas kau­dzes. To­mēr vis­vai­rāk par iz­sar­gā­ša­nos no ēr­cēm jā­do­mā lai­kā, kad ak­tī­vi iet da­bā un arī strā­dā dār­zā. Ag­rāk val­dī­ja uz­skats, ka ne­va­jag līst me­ža bie­zok­nī un krū­mā­jos, un tad jau ēr­ces ne­pie­sūk­sies. Ta­ču iz­rā­dās, ka tās gai­da sa­vus upu­rus arī dār­zā un pil­sē­tas par­kā ar iz­pļau­tu mau­ri­ņu, rei­zēm iz­lien no ogu vai sē­ņu gro­za, rei­zēm kāds uz­dā­vi­na ot­ram ēr­ci ar pu­ķu puš­ķi... Va­ri­an­tu ir bez­ga­la daudz.

Kā ēr­ces mūs at­rod

Ēr­cēm da­ba de­vu­si īpa­šus or­gā­nus, ar ku­ru pa­lī­dzī­bu tās uz­tver amon­ja­ku, ogļ­skā­bo gā­zi un ci­tas vie­las, kas iz­da­lās ar po­ten­ci­ālā saim­nie­ka el­pu un svied­riem, ēr­ces uz­tver arī vib­rā­ci­ju un gais­mas kontra­stus. Var teikt, ka ēr­ces ir iz­vē­lī­gas - tās ne­me­tas uz­reiz pie­sūk­ties, bet vai­rā­kas stun­das rā­po pa cil­vē­ka vai dzīv­nie­ka ķer­me­ni, mek­lē­jot pie­mē­ro­tā­ko vie­tu - sil­tu, mit­ru un, vē­lams, ar plā­nu ādu, pie­mē­ram, cirk­šņu ap­vi­dū un ce­ļu lo­cī­ta­vās. Ēr­ce pār­kož ādu un brū­cē ie­dur sa­vu snu­ķi. Tā iz­da­la īpa­šu vie­lu, kas ma­zi­na asins sa­re­cē­ša­nu; kā arī līm­jvei­da vie­lu, lai mu­tes zo­na cie­šāk pie­lip­tu ādai, un anes­te­zē­jo­šu vie­lu - lai iz­rau­dzī­tais saim­nieks ne­ko ne­jus­tu. Tā ēr­ce var ne­trau­cē­ti ba­ro­ties il­gā­ku lai­ku un pie­sūk­ties ar asi­nīm, kriet­ni pa­lie­li­no­ties iz­mē­ros un mai­not for­mu no pla­ka­nas uz apaļ­u. Iz­pē­tīts, ka ēr­ču mā­tī­te sūc asi­nis vai­rā­kas die­nas, ēr­ču tē­viņš pie­sū­cas ap­mē­ram uz 20 mi­nū­tēm.

Lai ēr­ces ne­pie­sūk­tos

Do­do­ties da­bā, vē­lams ie­vē­rot zi­nā­mos pie­sar­dzī­bas pa­sā­ku­mus: val­kāt gal­vas­se­gu un ap­ģēr­bu ar cie­ši pie­gu­lo­šu ap­kak­li, bet bik­šu ga­lus sa­bāzt ze­ķēs, lai ne­jau­kie ku­kai­ņi ne­va­rē­tu ie­līst zem ap­ģēr­ba. Vē­lams val­kāt gai­šas krā­sas ap­ģēr­bu, jo uz tā ēr­ce ir vieg­lāk pa­ma­nā­ma.

Ir vērts lie­tot arī re­pe­len­tus - lī­dzek­ļus ku­kai­ņu at­bai­dī­ša­nai. Vis­pirms jā­pār­lie­ci­nās, vai kon­krē­tais re­pe­lents ir do­māts ēr­ču at­bai­dī­ša­nai (da­ļa so­la aiz­sar­dzī­bu ti­kai pret odiem). Tā­pat der pie­vērst uz­ma­nī­bu, vai pre­pa­rāts sa­tur da­bī­gas vai sin­tē­tis­kas sa­stāv­da­ļas; kā­da ir tā ak­tī­vās vie­las kon­cen­trā­ci­ja un ie­dar­bī­bas il­gums; kā­di pie­sar­dzī­bas pa­sā­ku­mi jā­ie­vē­ro. Dau­dzi cil­vē­ki dod priekš­ro­ku re­pe­len­tiem ae­ro­so­la for­mā, jo tie ir ēr­ti uz­pū­ša­mi, ta­ču jā­rē­ķi­nās, ka, il­gā­ku lai­ku uz­tu­ro­ties me­žā vai dār­zā, ae­ro­so­lu nāk­sies lie­tot at­kār­to­ti, jo tas ātr­āk iz­ga­ro. Sa­vu­kārt uz­zie­ža­mie lī­dzek­ļi iz­vei­do uz ādas plē­vī­ti un no­dro­ši­na il­gā­ku ie­dar­bī­bu. Ma­ziem bēr­niem ie­tei­cams iz­vē­lē­ties spe­ci­āli vi­ņiem pa­re­dzē­tus mai­gus re­pe­len­tus, pie­mē­ram, ar ēte­ris­ka­jām eļ­ļām. Pie­mē­ro­tāks ir krēms vai pie­niņš, ne­vis ae­ro­sols. Lie­to­jot ku­kai­ņu at­bai­dī­ša­nas lī­dzek­ļus, jā­uz­ma­nās, lai tie ne­no­kļū­tu ma­zu­lim uz ro­ci­ņām un uz lie­tām, ko viņš var ie­bāzt mu­tē. Ar re­pe­len­tiem var ap­strā­dāt bēr­nu drē­bes un ra­tus.

Pēc at­grie­ša­nās mā­jās jā­iz­pu­ri­na un jā­pār­bau­da drē­bes, kas bi­ju­šas mu­gu­rā, ejot da­bā, un jā­ap­ska­ta arī ķer­me­nis, vai uz tā nav kā­da ēr­ce. Tas jā­da­ra arī cil­vē­kiem, ku­ri ir vak­ci­nē­ju­šies pret ēr­ču en­ce­fa­lī­tu. Ēr­ce ir jā­pa­ma­na un jā­no­ņem tik un tā, jo sī­kais ku­kai­nī­tis var ap­lai­mot mūs arī ar bo­re­li­ozi (Lai­ma sli­mī­bu), pret ku­ru vak­cī­nas nav. Tā var iz­rai­sīt sma­gus kā­ju un ro­ku lo­cī­ta­vu, ādas un ner­vu bo­jā­ju­mus un ir jā­ār­stē ar anti­bi­oti­kām. Pē­dē­jā lai­kā ru­nā arī par ēr­li­hi­ozi, kas no­rit ar gri­pai lī­dzī­gām iz­paus­mēm.

Ēr­ces no­ņem­ša­na

Pie­sū­ku­sies ēr­ce jā­no­ņem pēc ie­spē­jas ātr­āk. Vis­i jau zi­na, ka, to da­rot, ēr­ci ne­drīkst sa­spiest, lai tā ne­iz­tuk­šo­tu sa­vu zar­nu trak­tu, ku­rā var būt sli­mī­bu iz­rai­sī­tā­ji mikro­or­ga­nis­mi. Tā pa­ša ie­mes­la dēļ, cen­šo­ties pa­nākt, lai ēr­ce at­slābst, ne­drīkst iz­man­tot eļ­ļu vai tau­kus, jo tas var ēr­cei ra­dīt vem­ša­nu, kā re­zul­tā­tā sli­mī­bu iz­rai­sī­tā­ji no­nāks cil­vē­ka or­ga­nis­mā. Ēr­cei uz­liek spir­tā vai deg­vī­nā sa­mēr­cē­tu va­tes pi­ci­ņu, brī­di pa­gai­da un tad ķe­ras pie iz­ņem­ša­nas. Da­ļa cil­vē­ku šim no­lū­kam tra­di­ci­onā­li iz­man­to die­gu, ko ap­sien ap ēr­ces snu­ķi un velk aiz abiem ga­liem. No­pēr­ka­mas arī pin­ce­tes, ar ku­rām ēr­ci sa­tver un ar ro­tē­jo­šu kus­tī­bu iz­velk no ādas. Su­ņu un ka­ķu īpaš­nie­ki pin­ce­tes bie­ži lie­to, lai at­brī­vo­tu no ēr­cēm arī sa­vus mī­lu­ļus. Var iz­vē­lē­ties arī kre­dīt­kar­tes for­mā­ta ie­rī­ces, kas ļauj no­ņemt ēr­ci ar vie­nu slī­do­šu kus­tī­bu, vai pre­pa­rā­tus, kas pie­sal­dē ēr­ci, lai to va­rē­tu ne­trau­mē­jot iz­ņemt. Iz­vē­le ir kat­ra pa­ša zi­ņā.

Kad ēr­ce iz­ņem­ta

Pēc šīs pro­ce­dū­ras brū­ce jā­ap­strā­dā ar dez­in­fi­cē­jo­šu šķid­ru­mu un no­teik­ti jā­no­maz­gā ro­kas. Ja ēr­ces snu­ķis pa­li­cis ādā, to ne­drīkst at­stāt, vē­lams mek­lēt pro­fe­si­onā­lu me­di­ķu pa­lī­dzī­bu. Ja cil­vēks nav vak­ci­nē­jies pret ēr­ču en­ce­fa­lī­tu, tad tū­līt pēc ēr­ces pie­sūk­ša­nās ie­tei­cams sākt lie­tot re­man­ta­dī­nu. Ja tas nav ie­spē­jams tū­līt, lie­to­ša­na jā­uz­sāk ne vē­lāk kā 48 stun­du lai­kā. Ēr­ci no­gā­dā uz pār­bau­di la­bo­ra­to­ri­jā, un at­ka­rī­bā no tās re­zul­tā­tiem ārsts lemj par tā­lā­ko rī­cī­bu.