Padomi: Kā sev palīdzēt eksāmenu laikā?

«La­bāk ne­ru­nā­sim par ek­sā­me­niem,» sa­ka cil­vē­ki, ku­riem pa­va­sa­ris un va­sa­ras sā­kums ir pār­bau­dī­ju­mu laiks. Un... par ek­sā­me­niem vien ru­nā – gan tie, ku­ri ga­ta­vo­jas sa­vam pir­ma­jam pār­bau­dī­ju­mam, gan tie, ku­riem jau ir so­lī­da ek­sā­me­nu kār­to­ša­nas pie­re­dze.

Da­žāds ir ska­tī­jums uz ek­sā­me­niem: lai­mes spē­le, ne­va­ja­dzī­ga for­ma­li­tā­te, iz­ai­ci­nā­jums, at­bil­dīgs pār­bau­dī­jums, da­žam - ie­spē­ja uz mir­kli at­kal jus­ties jaun­am, ci­tam - gan­drīz vai pa­sau­les gals. Katrs pie­dzī­vo lie­lā­ku vai ma­zā­ku uz­trau­ku­mu. Vie­niem tas pa­līdz mo­bi­li­zē­ties, ci­tiem tur­pre­tī trau­cē ga­ta­vo­ties ek­sā­me­nam un to kār­tot.

Iz­pē­tīts, ka ek­sā­me­nu stre­su vei­ci­na in­ten­sī­va ga­rī­ga slo­dze kom­bi­nā­ci­jā ar pa­stip­ri­nā­tu sta­tis­ku slo­dzi vie­niem un tiem paš­iem mus­ku­ļiem, kā­da ne­iz­bē­ga­mi ro­das, sē­žot vien­vei­dī­gā po­zā pie da­to­ra vai pie grā­ma­tām; sa­vu ar­ta­vu dod arī mie­ga un no­mo­da re­žī­ma iz­jauk­ša­na, bet vis­lie­lā­kā lo­ma ir ne­ga­tī­vām emo­ci­jām. Pē­tī­ju­mā, kas veikts Krie­vi­jā, ap­se­ko­jot iz­lai­du­ma kla­šu sko­lē­nus un stu­den­tus, kon­sta­tēts, ka ek­sā­me­nu lai­kā gan­drīz pus­e pui­šu un vai­rāk ne­kā pus­e mei­te­ņu zau­dē sva­ru un gan­drīz vis­iem no­vē­ro arī ne­daudz pa­aug­sti­nā­tu asins­spie­die­nu. Ek­sā­me­nu kār­to­tā­ji no­rā­dī­ju­ši, ka se­si­jas lai­kā vi­ņiem bie­žāk ir gal­vas­sā­pes, ne­la­bums un caur­eja, sa­asi­nās ādas sli­mī­bas, rak­stu­rī­ga vis­pā­rē­ja slik­ta paš­sa­jū­ta un ne­miers, ko ra­da ne­spē­ja kon­tro­lēt si­tu­āci­ju. Da­ži kļūst pā­rāk paš­kri­tis­ki, ci­tus no­mo­ka at­mi­ņas par to, kā reiz ek­sā­me­nā iz­kri­tu­ši vi­ņi pa­ši vai pa­zi­ņas. No­vē­ro arī tā­das iz­paus­mes kā pa­āt­ri­nā­tu sirds­dar­bī­bu, pa­stip­ri­nā­tu svī­ša­nu, aiz­kai­ti­nā­mī­bu, ēst­gri­bas trū­ku­mu vai, glu­ži ot­rā­di, ne­pār­trauk­tu vēl­mi ēst, ne­spē­ju at­slā­bi­nā­ties. Iz­mē­rot pē­tī­ju­ma da­līb­nie­kiem da­žā­dus fi­zio­lo­ģis­kus pa­ra­met­rus, at­klā­jies, ka pirms ek­sā­me­niem vien­līdz uz­trauk­ti jū­tas gan tei­cam­nie­ki, gan tie, ku­ru sek­mes ir vā­jas, tā­pēc nav glu­ži tais­nī­ba mo­ra­li­zē­tā­jiem, ku­ri sa­ka - ja bū­si la­bi mā­cī­jies, tad ne­būs, par ko uz­trauk­ties.

La­bā zi­ņa ir tā, ka lie­lā­ko­ties to­mēr ir ie­spē­jams kon­tro­lēt sa­vas emo­ci­jas. Šim no­lū­kam iz­gud­ro­ti dau­dzi pa­ņē­mie­ni.

• Nor­ma­li­zēt el­po­ša­nu. Jā­mē­ģi­na vai­rā­kas mi­nū­tes no vie­tas el­pot lē­ni un dzi­ļi: ie­el­pot, skai­tot līdz trīs, un pēc tam tā­dā pa­šā āt­ru­mā iz­el­pot.
• Vis­os sī­ku­mos iz­tē­lo­ties veik­smī­gu ek­sā­me­na no­ri­si. Va­ka­rā pirms gu­lēt­ie­ša­nas, gu­ļot gul­tā ēr­tā, at­brī­vo­tā po­zā, jā­iz­tē­lo­jas, glu­ži kā re­dzot fil­mu uz ek­rā­na, kā tu ie­ej ek­sa­mi­nā­ci­jas tel­pā, sa­ņem tie­ši tos uz­de­vu­mus, ku­rus tu vis­la­bāk zi­ni, un mie­rī­gi, pār­lie­ci­nā­ti ķe­ries pie dar­ba, kā at­bil­di rak­stis­ki vai mu­tis­ki un kā ek­sa­mi­nē­tā­ji ir ap­mie­ri­nā­ti ar ta­vām at­bil­dēm. Jo bie­žāk iz­tē­lē no­tur šā­dus mē­ģi­nā­ju­mus, jo ma­zāks sa­trau­kums, kad jā­do­das uz ek­sā­me­nu.
• Re­gu­lā­ri pār­slēg­ties. Sprie­dzi un ne­mie­ru la­bi ma­zi­na fi­zis­kas ak­ti­vi­tā­tes, tā­pēc arī ek­sā­me­nu se­si­jas lai­kā jā­at­rod ie­spē­ja ik pa lai­kam pa­vin­grot, pa­stai­gāt, pa­brau­kāt ar ve­lo­si­pē­du, uz­de­jot vai kaut kā ci­tā­di iz­kus­tē­ties. Tā nav lie­ka lai­ka šķie­ša­na, jo pēc tam sma­dze­nes at­kal la­bāk ņem pre­tī in­for­mā­ci­ju. Kaut ko ak­tī­vi da­rot, pa­liek ma­zāk lai­ka sē­dēt un bai­dī­ties.
• Ņemt tal­kā mū­zi­ku, arom­te­ra­pi­ju, ma­sā­žu, van­nas u. c. Tie ir pār­bau­dī­ti lī­dzek­ļi, kas pa­līdz at­brī­vo­ties no sprie­dzes un ner­vo­zi­tā­tes: klau­sī­ties sev tī­ka­mu, har­mo­nis­ku mū­zi­ku, pa­smar­žot da­bis­ku la­van­das, cit­ru­su vai ro­žu eļ­ļu, gu­lēt uz smar­žī­ga, ar kal­tē­tiem augiem pil­dī­ta spil­ve­na, iz­ma­sēt sev pē­das un pa­lūgt kā­dam, lai iz­ma­sē ple­cu jos­lu, iet sil­tā van­nā ar sku­ju eks­trak­tu, jū­ras sā­li u. c. La­bu no­mie­ri­no­šu efek­tu dod arī sa­skar­sme ar sa­vu ie­mī­ļo­to ka­ķi vai su­ni.
• Būt re­ālis­tam. Jā­ap­zi­nās, ka vis­i cil­vē­ki ne­var būt per­fek­ti vi­sās jo­mās un tas at­tie­cas arī uz mā­cī­bu priekš­me­tiem, ku­ros kār­to­ja­mi ek­sā­me­ni. Lā­ča pa­kal­po­ju­mu jaun­ie­šiem rei­zēm iz­da­ra ve­cā­ki un pe­da­go­gi, ku­ri sa­ka: tev jā­būt vis­la­bā­ka­jam, tev jā­sa­ņem aug­stā­kā at­zī­me! Ne­adek­vā­tas pra­sī­bas ti­kai vēl vai­rāk iz­sit no līdz­sva­ra un liek sa­trauk­ties. Daudz lie­lāks sirds­miers ir tiem, ku­ri vien­kār­ši ap­ņe­mas go­dī­gi iz­da­rīt vi­su, kas ir vi­ņu spē­kos, un ne­sa­lī­dzi­na se­vi ar ci­tiem.
• At­ļau­ties maz­liet jaut­rī­bas un pat māņ­ti­cī­bas. Labs hu­mors un smiek­li vien­mēr ir efek­tīvs lī­dzek­lis, ja mā­cas vir­sū sprie­dze un ner­vo­zi­tā­te. Ne­zau­dē­jot mē­ra iz­jū­tu, pie­ļau­ja­mi arī da­ži veik­smes pie­vi­li­nā­ša­nas ri­tu­āli, kā­du stu­den­tiem un sko­lē­niem ne­kad nav trū­cis, pie­mē­ram, iet uz ek­sā­me­nu ta­jās pa­šās drē­bēs, ku­rās reiz jau iz­de­vies veik­smī­gi kā­du pār­bau­dī­ju­mu no­kār­tot; uz nak­ti likt mā­cī­bu grā­ma­tas zem spil­ve­na, lai vie­la pa­ti sa­iet gal­vā; uz ek­sā­me­nu ejot, ie­likt kur­pē des­mit san­tī­mu mo­nē­tu - lai da­bū­tu des­mit­nie­ku utt.
• Mek­lēt at­bal­stu pie tu­vi­nie­kiem un drau­giem. No­mie­ri­no­ša un at­slo­go­jo­ša var iz­rā­dī­ties pa­vi­sam vien­kār­ša sa­ru­na ar kā­du, kurš te­vi sa­prot. Da­ži cil­vē­ki pirms ek­sā­me­na mēdz vai­ma­nāt: ai, kā man ir bail, es ne­ko ne­zi­nu, ak, šaus­mas! Vi­ņiem kļūst vieg­lāk, ja ap­kār­tē­jie bai­dās ar vi­ņiem ko­pā. Ve­cā­kiem jā­cen­šas ša­jā pe­ri­odā ne­kri­ti­zēt sa­vus bēr­nus, bet da­rīt vi­su, lai vai­ro­tu vi­ņu paš­ap­zi­ņu. Var no­de­rēt arī prak­tisks at­balsts: mā­cī­bu vie­las ko­pī­ga pār­ru­nā­ša­na, at­pra­sī­ša­na, tē­jas pa­ga­ta­vo­ša­na, at­gā­di­nā­jums, ka pie­nā­cis laiks pa­stai­gai, utt.