Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Māja

Vī­rus­he­pa­tīts C: Kā­da ir šī sli­mī­ba un kā to ār­stē?

© Lauris Aizupietis/F64

Hro­nisks vī­rus­he­pa­tīts C ir vie­na no lie­lā­ka­jām in­fek­to­lo­ģi­jas ak­tu­ali­tā­tēm pa­sau­lē, arī Lat­vi­jā. Cil­vē­ki, ku­ri mek­lē in­for­mā­ci­ju par šo sli­mī­bu, to at­rod, bet ir arī tā­di, ku­ri, uz­zi­not, ka asin­sa­na­lī­zē kon­sta­tē­tas anti­vie­las pret C he­pa­tī­ta vī­ru­su, jau­tā: dak­ter, cik man at­li­cis dzī­vot?

Ļo­ti vil­tīgs

C he­pa­tī­ta vī­russ ir ļo­ti vil­tīgs, tas ie­mā­jo cil­vē­kā ar asi­ņu starp­nie­cī­bu. In­fi­cē­ties var me­di­cī­nis­ku ma­ni­pu­lā­ci­ju lai­kā, vei­cot te­to­vē­ju­mus, pīr­sin­gu, ma­ni­kī­ru, pe­di­kī­ru, ja ne­tiek ie­vē­ro­ti dez­in­fek­ci­jas un ste­ri­li­zā­ci­jas no­tei­ku­mi, kā arī dzi­mum­ce­ļā. Sa­vu grau­jo­šo dar­bī­bu vī­russ veic ti­kai ak­nās, jo tā vai­ro­ša­nās no­tiek vie­nī­gi ak­nu šū­nās - he­pa­to­cī­tos. Ak­nas ir re­la­tī­vi mēms or­gāns, tās sāp ti­kai tad, ja kra­si pa­lie­li­nās un iz­tiep­jas ap tām eso­šā saist­au­du kap­su­la. Hro­nis­ka he­pa­tī­ta ga­dī­ju­mā sāp­ju nav. Ja ak­nas ne­veic sa­vu at­in­dē­jo­šo fun­kci­ju, gal­ve­nās iz­paus­mes ir no­gu­rums un pa­ze­mi­nā­tas darb­spē­jas, ne­re­ti va­ka­ros ir ne­daudz pa­aug­sti­nā­ta tem­pe­ra­tū­ra. Cil­vē­ki cie­šas mē­ne­šiem il­gi, līdz to­mēr aiziet pie ģi­me­nes ār­sta.

Iz­mek­lē­ju­mi

Lai no­skaid­ro­tu, vai pa­cien­ta asi­nīs ir C he­pa­tī­ta vī­russ un vai tas ir no­da­rī­jis kai­tē­ju­mu ak­nu audiem, ģi­me­nes ārsts no­zī­mē asin­sa­na­lī­zes, lai no­teik­tu anti­vie­las pret šo vī­ru­su. Anti­vie­las lie­ci­na, ka or­ga­nis­mā tas bi­jis. Ap 20-25% pa­cien­tu imūn­sis­tē­ma no vī­ru­sa at­brī­vo­jas pa­ti. Šiem cil­vē­kiem ir lai­mē­jies. No­sa­cī­ti veik­smi­nie­ki ir arī tie ap­mē­ram 5% C vī­rus­he­pa­tī­ta slim­nie­ku, ku­riem sli­mī­ba no­rit akū­ti, ar dzel­ti un ci­tām klī­nis­kām iz­paus­mēm. At­klā­jot akū­tā sta­di­jā, sli­mī­bu var iz­ār­stēt, ne­ļau­jot pār­iet hro­nis­kā for­mā.

Nā­ka­mais so­lis ir mek­lēt pa­šu vī­ru­su, no­teikt tā kon­cen­trā­ci­ju asi­nīs un ge­no­ti­pu. Ja vī­russ pa­tie­šām ir, tad no­sa­ka arī tā­dus asi­nīs kon­sta­tē­ja­mus ak­nu ie­kai­su­ma rā­dī­tā­jus kā, pie­mē­ram, ALAT, un ār­sti lemj, vai ir ne­pie­cie­ša­ma ak­nu audu mor­fo­lo­ģis­kā iz­mek­lē­ša­na. Lai to veik­tu, pa­cien­tu ie­vie­to slim­nī­cā un ul­tra­so­nos­ko­pi­jas kon­tro­lē ar pun­kci­jas bi­op­si­jas ada­tu vie­tē­jā anes­tē­zi­jā pa­ņem ma­zu ak­nu ga­ba­li­ņu. Pre­pa­rā­tu pē­tot, no­sa­ka, vai audos ir ie­kai­sums, cik tas ir iz­teikts, vai ir iz­vei­do­ju­šies saist­au­di un kā­di tie ir. Ja ir sā­kot­nē­jie jeb ir­de­nie (fib­ro­tis­kie) saist­au­di, tad pro­cess ir at­grie­ze­nisks, bet īs­tie (ci­ro­tis­kie) saist­au­di lie­ci­na, ka pro­cess ir ne­at­grie­ze­nisks. Var at­klā­ties arī ak­nu audu sa­bru­kums - nek­ro­ze. Kat­ru šo pa­ra­met­ru iz­sa­ka ar no­teik­tu skait­lis­ku vēr­tī­bu, ko sa­skai­tot, ie­gūst his­to­lo­ģis­kās ak­ti­vi­tā­tes in­dek­su. Ja tas ir zems, iz­mai­ņas ir mi­ni­mā­las un ār­stē­ša­na nav va­ja­dzī­ga. Ja his­to­lo­ģis­kās ak­ti­vi­tā­tes in­dekss ir augsts un pre­va­lē fib­ro­ze un nek­ro­ze, tad jā­sāk ār­stē­ša­na, lai pār­trauk­tu vī­ru­sa vai­ro­ša­nos, sa­ma­zi­nā­tu tā kon­cen­trā­ci­ju vai vis­pār iz­nī­ci­nā­tu.

Ār­stē­ša­na

Stan­dar­ta ār­stē­ša­nā pa­cients sa­ņem pa­ga­ri­nā­tas dar­bī­bas al­fa in­ter­fe­ro­nu kom­bi­nā­ci­jā ar pret­vī­ru­su pre­pa­rā­tu ri­ba­vi­rī­nu. C he­pa­tī­ta vī­ru­sam ir vai­rā­ki ge­no­ti­pi, no ku­riem Lat­vi­jā vis­iz­pla­tī­tā­kais diem­žēl ir pir­mais ge­no­tips, kas iz­rai­sa ag­re­sī­vu he­pa­tī­tu, tā­pēc ār­stē­ša­na ir gan il­gā­ka, gan ma­zāk efek­tī­va. La­bāk te­ra­pi­jai pa­kļau­jas ot­rais un tre­šais ge­no­tips, ku­rus Lat­vi­jā sa­stop re­tāk. Pirm­ā ge­no­ti­pa ga­dī­ju­mā mi­ni­mā­lais ār­stē­ša­nas il­gums ir 48 ne­dē­ļas, 2. un 3. ge­no­ti­pa ga­dī­ju­mā - 24 ne­dē­ļas. In­ter­fe­ro­nu in­ji­cē vien­reiz ne­dē­ļā, no­teik­tā die­nā, sa­vu­kārt ri­ba­vi­rīns ir kap­su­lu vai tab­le­šu for­mā un tas jā­lie­to iekš­ķī­gi kat­ru die­nu. Zā­ļu de­vas kat­ram pa­cien­tam no­sa­ka ār­stu kon­si­lijs in­di­vi­du­āli. Te­ra­pi­jas lai­kā ir ne­pie­cie­ša­ma kon­tro­le - vie­nu rei­zi mē­ne­sī jā­iet pie in­fek­to­lo­ga he­pa­to­lo­ga, jā­veic iz­mek­lē­ju­mi.

Pre­pa­rā­tiem ir da­žā­di bla­kus­efek­ti. Var sa­ma­zi­nā­ties lei­ko­cī­tu un erit­ro­cī­tu skaits, tad tas jā­at­jau­no nor­mā­lā lī­me­nī; daž­reiz nā­kas ie­vie­tot pa­cien­tu slim­nī­cā, kur viņš sa­ņem at­tie­cī­gus pre­pa­rā­tus. Tiek no­teik­ti ak­nu ie­kai­su­ma bio­ķī­mis­kie rā­dī­tā­ji, pēc va­ja­dzī­bas arī no­sa­ka vai­rog­dzie­dze­ra hor­mo­nus, jo blak­ne var būt pa­stip­ri­nā­ta vai pa­vā­ji­nā­ta vai­rog­dzie­dze­ra fun­kci­ja, rei­zēm va­ja­dzī­ga arī en­do­kri­no­lo­ga kon­sul­tā­ci­ja, lai to ko­ri­ģē­tu ar me­di­ka­men­tiem. Rak­stu­rī­ga blak­ne ir no­mākts ga­ra­stā­vok­lis, kas var pār­augt dzi­ļā de­pre­si­jā. Pēc in­ter­fe­ro­na in­jek­ci­jas bie­ži vē­ro­jams gri­pai lī­dzīgs stā­vok­lis - lauž kau­lus, sāp gal­va un acu ābo­li, tem­pe­ra­tū­ra var pa­aug­sti­nā­ties līdz 39 grā­diem, bet dien­nakts lai­kā tas pār­iet. Tā­pēc strā­dā­jo­ši pa­cien­ti in­jek­ci­jām bie­ži iz­vē­las piekt­die­nu vai sest­die­nu. Sub­jek­tī­vi ne­pa­tī­ka­ma blak­ne ir ma­tu iz­kri­ša­na, bet, te­ra­pi­ju pār­trau­cot, tie at­aug. Ir ļo­ti sva­rī­gi sa­ņemt pil­nu te­ra­pi­jas kur­su, jo jā­uz­tur tā­da me­di­ka­men­tu kon­cen­trā­ci­ja, lai vī­russ ne­va­rē­tu vai­ro­ties un tā ne­bū­tu asi­nīs. Ga­dās, ka cil­vēks jū­tas ļo­ti slik­ti un viņš ir jā­ie­vie­to klī­ni­kā, lai no­vēr­stu blak­nes, to­mēr ne­pār­trau­cot te­ra­pi­ju.

Pa­cien­tu uz­ska­ta par iz­ār­stē­tu, ja vi­ņam se­šus mē­ne­šus pēc te­ra­pi­jas pa­beig­ša­nas asi­nīs ar mo­le­ku­lā­rās bio­lo­ģi­jas me­to­dēm ne­kon­sta­tē C he­pa­tī­ta vī­ru­su. Pa­cien­tus ar pir­mo vī­ru­sa ge­no­ti­pu iz­ār­stē līdz 50%, ar 2. un 3. ge­no­ti­pu - ap­mē­rām 70-80% ga­dī­ju­mu.

Pro­te­āžu in­hi­bi­to­ri

Kat­ram cil­vē­kam 19. hro­mo­so­mā ir tāds in­ter­lei­kī­nu 28B ko­dē­jošs gēns un tam ir vai­rā­ki va­ri­an­ti jeb al­le­les,» skaid­ro B. Ro­zen­tā­le. «Iz­pē­tīts, ka tad, ja cil­vē­kam ir al­le­le CC, iz­ār­stē­ša­nās ir ie­vē­ro­ja­mi bie­žā­ka ne­kā tad, ja ir al­le­le TT vai CT. Pē­dē­jā lai­kā pa­rā­dī­ju­šies jaun­i pre­pa­rā­ti, pro­te­āžu in­hi­bi­to­ri, ku­ri blo­ķē fer­men­tu pro­te­āzi un līdz ar to ne­ļauj vī­ru­sam vai­ro­ties. Šie pre­pa­rā­ti, bo­cep­re­virs un te­lap­re­virs, vēl nav ie­kļau­ti kom­pen­sē­ja­mo zā­ļu sa­rak­stā. Tie ir pie­eja­mi tir­gū, ta­ču mak­sā dau­dzus tūk­sto­šus la­tu. Ja vī­ru­sam ir pir­mais ge­no­tips un cil­vē­kam ir in­ter­le­kī­na 28B gē­na TT vai CT al­lē­le, tad iz­ār­stē­ša­nās iz­re­dzes ir zem­as, tā­pēc tiek ie­teik­ta trīs pre­pa­rā­tu kom­bi­nā­ci­ja - pa­ga­ri­nā­tas dar­bī­bas in­ter­fe­rons, ri­ba­vi­rīns un kāds no pro­te­āžu in­hi­bi­to­riem. Mēs tā­pat kā vis­i ce­ram uz valsts eko­no­mis­ko iz­aug­smi un kom­pen­sē­ja­mo zā­ļu sa­rak­sta pa­pla­ši­nā­ša­nu. Hro­nis­kā C he­pa­tī­ta pa­cien­tu vi­dē­jais ve­cums ir 35 ga­di, šie cil­vē­ki lie­lā­ko­ties ir iz­glī­to­ti, ak­tī­vi, spor­tis­ki, vi­ņiem ne­var pār­mest ne­pa­rei­zu dzī­ves­vei­du. No C he­pa­tī­ta vī­ru­sa ne­var iz­vai­rī­ties ne skrie­not, ne dze­rot bur­kā­nu su­lu, ne ve­se­lī­gi ēdot. Te lie­lā­kā lo­ma pie­der me­di­cī­nai ar tās efek­tī­va­jām, lai gan dār­ga­jām ārst­nie­cī­bas me­to­dēm. No hu­mā­nis­ma vie­dok­ļa jā­ār­stē jeb­kurš, bet, ja ap­rē­ķi­na iz­mak­su efek­ti­vi­tā­ti, tad jā­ņem vē­rā, ka šie cil­vē­ki vēl il­gi strā­dās un mak­sās no­dok­ļus.

HRO­NIS­KĀ C HE­PA­TĪ­TA PA­CIEN­TI

vi­dē­jais ve­cums ir 35 ga­di,

lie­lā­ko­ties ir iz­glī­to­ti,

ak­tī­vi, spor­tis­ki,

vi­ņiem ne­var pār­mest ne­pa­rei­zu dzī­ves­vei­du.