Daudzi teātrmīļi aktieri Enriko Avotu vēl atceras no Jaunatnes teātra laikiem. Un, lai gan māksliniekam ir jau 65 gadi, viņš nav metis plinti krūmos un viņa vārds aizvien parādās teātru afišās. No darba brīvais laiks paiet ģimenē, jo aktierim ir divi pusaudža vecuma dēli – Armands un Arturs. Ir vēl lielais dēls Ģirts un divi mazbērni.
«Tagad pašam jāmeklē iespējas darboties, un, ja palaimēsies, tad arī atradīsi. Man tāda laba iespēja ir teātra klubsrestorāns Austrumu robeža. Tur man trīs izrādes. Starp citu, Salidojumam jau nospēlējām 400. izrādi, un tā iet jau desmito gadu. Tas ir retums, jo visbiežāk izrādes nodzīvo simts reižu, un tad tās noņem no repertuāra. Tāpat iet Mīļais pulkvedis (šī ir septītā viņa režisētā luga - aut.) un Slepkavība ar mandeļu garšu. Mums jau ir savs skatītājs,» priecājas Enriko Avots un atzīst, ka pie mazajiem teātriem jāpierod, jo tā ir pavisam cita stilistika un atmosfēra. Seniors arī aktīvi darbojas Latvijas Televīzijā - tur viņš tēlo lelli Vari. Arī šim tēlam paliek desmit gadu jubileja. Humora cienītāji noteikti atceras arī Enriko izcilo humora izjūtu - viņš ilgus gadus darbojās tik iecienītajā Anekdošu šovā.
Izauga divmetrīga roze
Agrāk aktierim paticis grāmatas lasīt, bet tagad ar brillēm ir apgrūtināta lasīšana. Lasot tikai to, ko vajag. Filmas gan brīvos brīžos paskatoties un vēl šodien atceras savu pirmo - Parāds mīlestībā. To uzņēma 1982. gadā.
Enriko ir dzimis rīdzinieks, bet - kā lielākoties latviešiem - viņam patīk zemīte. Jūrmalā ģimenei ir vasarnīca, un tur ir arī zemes pleķītis. Vienubrīd aktieris bijis aizrāvies ar stādīšanu, tomēr īsti nekas neesot izaudzis. Tagad vairāk ar puķēm darbojoties. «Man patīk smukas puķes. Reiz pat izauga divmetrīga roze,» palepojas skaistuma mīļotājs.
Pavārs - teicamnieks
Daudz brīvā laika māksliniekam aiziet pie plīts - jāgatavo ģimenei maltītes. Un viņš jau arī ir profesionāls pavārs - pirms Teātra fakultātes pabeidzis pavārskolu tepat Rīgā. «Sākumā gāju mūzikas skolā - dziedāju korī un mācījos diriģēšanu. Tur tā īsti negāja. Mamma ielika pavārskolā. To beidzu kā teicamnieks. Politehniskajā institūtā divus gadus nostrādāju ēdnīcā, bet tas bija ļoti smags darbs. Tagad gan negribētu ar gatavošanu maizīti pelnīt,» saka Enriko.
Siguldu salīdzina ar Šveici
Aktieris atzīst, ka patīkot paceļot, bet nav gan bijis pārāk daudzās valstīs. Bijis Zviedrijā, Grieķijā, Lietuvā, Igaunijā. «Sievai bija dzimšanas diena, un viņa izdomāja kaut kur tālu braukt. Kāpēc tālu? Mums tepat ir skaisti, tikai neredzam. Un mēs aizbraucām uz Siguldu kopā ar bērniem un padzīvojām viesnīcā. Izbaudījām visu Siguldas skaistumu. Ja man pateiktu, ka tā ir Šveice, es noticētu. Tur ir ļoti skaisti,» priecājas aktieris.
Visskaistākie dzīves mirkļi tiek pavadīti ģimenē, un ģimene taču ir vislielākā vērtība. Enriko savus divus dēlus grib izaudzināt par krietniem cilvēkiem, un tam laiku aktieris netaupa.
Savulaik jaunībā aktierim paticis ar laivu braukt un makšķerēt. Tagad uz to gan neparakstoties, jo laiva un pilna mugursoma ir smaga. Tas būtu par grūtu.
Jauno Suņa gadu Enriko sagaidījis kopā ar bijušajiem Jaunatnes teātra kolēģiem E. Smiļģa Teātra muzejā. Tad gan bērni palikuši mājās. Aktieris allaž ir priecīgs satikt savējos - Jaunatnes teātrī savulaik bijis vienreizējs kolektīvs, tāpēc tik grūta bijusi šķiršanās, kad teātri slēdza. «Bet man prieks, ka ir darbs. Bez darba būtu grūti. Nevajag pārāk daudz, bet jābūt apritē. Daudzi kolēģi gan tagad aiziet no teātriem, jo kā aktieris tu bagāts nevari kļūt. Citam ir iekšēja vajadzība, viņš dzimis aktieris vai vienkārši bez tā nevar iztikt,» prāto Enriko. Pašam gribētos sasniegt tādu iekšēju mieru un kaifu par to, ko dzīvē dara. «Lai tas kaifs ir ilgāks. Ir jau lietas, kuras nāk nevis tev gribot, bet no kaut kurienes. Piedāvā darbu vai lomu. Ja nenāk, lai nenāk,» filozofē pieredzējušais aktieris. «Citiem aktieriem novēlu veselību un prieku strādāt!» saka Enriko Avots, «es ļoti mīlu savu sievu un pirmoreiz ar ļoti labas avīzes starpniecību saku: sveicu Tevi, mīļā sapņu sirsniņa Diāna, mūsu 18 gadu kāzu jubilejā!»